— Tagad varam sākt, — pēkšņi paziņoja krustmāte Rollija. —- Nedomāsim ne par ko citu, tikai par misteru Smisu. īpaši jūs, mister Deilij. Koncentrējiet savas domas, iztēlojieties, ka viņš stāv jūsu priekšā tāpat kā toreiz.
— Toreiz viņš gulēja uz grīdas, — atteica Deilijs.
— Nu, tad iedomājieties viņu guļošu.
■— Kārtībā! Esmu iedomājies!
— Tagad piesauciet viņu!
Deilijs ieklepojās, uz mirkli atbrīvoja roku no tirgotāja sviedrainā tvēriena un piebungoja pie galda apakšas…
— Mister Smis, es jūs izsaucu! Atsaucieties, ja esat starp mums! Jūs izsauc seržants Deilijs! Mister Smis, atsaucieties! Pāreju uz pieņemšanu!
— Es jūtu, viņš ir te, — čukstēja krustmāte Rollija. — Viņš runās caur galdu …
Visu skatieni pievērsās Minervas rokām. Pār tām pārskrēja konvulsijas, tad pirksti sāka kustēties, kaut ko izsita, atkal norima.
— Viņš saka «jā», — iesaucās misis Lanovera.
— Šausmīgi garlaicīga procedūra, — Deilijs noteica. — Mēģināsim piespiest viņu runāt cilvēciskā valodā.
— Krist! — Mardžorija iesaucās.
— Mums tas līdz šim nekad nav izdevies, — atsaucās kāda skeptiski noskaņota dāma.
— Jūs vēl nezināt, kāds man fluīds, — iebilda Deilijs. — Ne tādus vien esmu piespiedis runāt…
— Mister Smis, vai jūs mani sapratāt?
Un tad notika brīnums. Kāda dobja, mazliet čerkstoša balss atbildēja:
— Jā, es sapratu!
Iespaids bija neaprakstāms. Mardžorija tikko nepa- ģība. Nemaz vairs nedomādama par magnētisko ķēdi, viņa kā slīcēja apvija abas rokas ap Deiliju. Pat mis Minerva, kas atradās transa stāvoklī, šausmās atplēta acis. Viņas pirksti trīcēja, un šīm trīsām vairs nebija nekāda sakara ar spiritiskām spējām, drīzāk ar gluži normālām bailēm.
Misis Lanovera ekstāzē iesaucās:
— Viņš runā! Viņš runā! Turpiniet!… Pajautājiet, kamēr nav izzudis!
Ļāvis uztraukumam mazliet norimt, Deilijs ņēmās izvaicāt garu, gluži tāpat, kā mēdza izprašņāt aizdomīgas personas.
— Jūs tiešām esat misters Smiss?
— Nu, protams! — atskanēja atbilde no galda apakšas.
— Kur jūs dzīvojāt, kad vēl nebijāt gars?
— Van Strātena ielā 30.
— Kad jūs nomirāt?
— Ceturtajā oktobrī.
— Kādā veidā?
— Mani nošāva.
— Ar kādu ieroci?
— Ar krievu pistoli TT.
Deilijs grasījās vēl ko jautāt, bet krustmāte Rollija aizsteidzās viņam priekšā.
— Kur tagad jūsu mājoklis, mister Smis? — viņa čukstēja.
— Drusku skaļāk! Es nekā nedzirdu, — Smisa gars atsaucās.
Krustmāte Rollija atkārtoja jautājumu.
— Debesīs, kur gan citur.
— Bet tieši kurā vietā?
Gars brīdi klusēja.
— Viņš laikam nedrīkst atbildēt, — komentēja misis Lanovera.
— Kas par muļķībām! — atskanēja dusmīga balss. — Kas man var to liegt? Lūdzami, es dzīvoju Sīriusa zvaigznājā, sestajā planētā pa kreisi.
Arī citi, atģidušies no izbīļa, pamazām kļuva drošāki. Jautājums sekoja jautājumam, Smisa gars tikko jaudāja atbildēt.
— Vai jūs varat aizlidot arī uz citām pasaulēm?
— Protams! Mūsu kosmisko raķešu vidējais ātrums ir divi gaismas gadi vienā stundā.
Mardžorija atcerējās lidojošos šķīvjus, kas sakarā ar mākslīgā mēness palaišanu atkal bija kļuvuši populāri.
— Vai arī es drīkstu kaut ko jautāt? — viņa kautri teica.
— Lūdzu! Būšu priecīgs jums atbildēt, — laipni atļāva Smisa gars.
— Vai lidojošie šķīvji nāk no jūsu planētas?
— Lidojošie šķīvji? Kas par blēņām! Mēs lietojam tikai lidojošās pudeles.
— Mister Smis, vai jūs atrodaties mūsu vidū kā abstrakts gars vai kā astrāls ķermenis? — painteresējās tirgotājs.
— Runājiet skaidrāk! Nekā nesaprotu.
— Es gribēju jautāt, vai jūs mūs tikai dzirdat vai arī redzat?
— Jūs es neredzu, bet vienu otru gan. Es, piemēram, gluži skaidri redzu kādu gaišmatainu meiteni. Viņa nekad nekrāso lūpas, nelasa mīlestības romānus un sapņo par vīru, kas tikumības ziņā pārspētu pat garu. Iesaku apprecēt normālu vīrieti, kaut vai to, kas sēž viņai blakus.
Mardžorija sākumā sarāvās, tad vēl ciešāk piekļāvās Deilijam.
— Vai mani jūs redzat? — čukstēja krustmāte Rollija.
— Nē! Un arī negribu redzēt!
— Bet mani? Mani jūs taču noteikti redzat? — uzstājās misis Lanovera.
— Redzu! Kā var neredzēt tādu blāķi?
Misis Lanovera nesadzirdēja gara pēdējos vārdus. Viņa izrieza varenās krūtis un baudīja savu pārākumu.
— Redzi. Rollij, mani viņš redz! — viņa sauca balsī, kas pauda gan lepnumu, gan nicību pret nelaimīgo Rolliju, kura nespēja darīt sevi redzamu gariem. Gribēdama paildzināt savu triumfu, misis Lanovera uzplijās:
— Jūs mani taču noteikti redzat, mister Smis? Vai ne? Vai varat mani aprakstīt?
— Lūdzu! Jūs esat resna kā muca, pļāpīga kā žagata, nenovīdīga kā sātans, pie tam slepena žūpa.
Misis Lanovera pielēca kājās.
— Ko jus uzdrīkstaties? Tā ir nedzirdēta bezkaunība!
Tikai ar lielām pūlēm izdevās viņu nomierināt. Vaicātājas lomu uzņēmās krustmāte Rollija:
— Vai jūs nogalināja personīgs ienaidnieks?
— Nē!
— Vai jūs nogalināja veikalniecisks ienaidnieks?
— Nē!
— Vai jūs nogalināja politisks ienaidnieks?
— Varbūt.
— Varbūt sarkanie? — ieminējās tirgotājs.
Acim redzot, garam bija apnikusi saruna. Nožāvājies, viņš teica:
— Jā, sarkanie, tikai lieciet mani mierā! Jūs ar saviem idiotiskajiem jautājumiem esat man apnikuši līdz kaklam!… Ja, klausos. Tūlit! — bija tāds iespaids, it ka mistera Smisa gars tālumā sarunājas ar kādu citu garu. Tad balss atkal tuvojās: