Pēc katra teikuma Uailders piekrītoši šūpoja galvu.
— Jūs tiešām domājat, ka tie bijuši padomju aģenti, vai arī tikai vēlaties ieinteresēt savus lasītājus? — Mūns vaicāja.
Trolops izbrīnījies paskatījās uz Mūnu:
— Vai tad jūs inspektor, vēl šaubāties par to?
Šai brīdī no dīvāna apakšas izlīda Silijs. Runcis ripināja kaut ko spīdīgu, palaida vaļā un atkal saķēra.
— Šis lopiņš krīt man uz nerviem! — Mūns noskaitās.
Deilijs izrāva Silijam no ķepām metālisku priekšmetu. Tas izrādījās apaļš žetons.
«Kesonists. Saslimšanas gadījumā nekavējoties nogādāt ostas dekompresijas kamerā.»
— Kā tas te gadījies? Un kas tā par slimību? — Deilijs jautāja ar izbrīnu.
— Profesionāla ūdenslīdēju slimība. — Uailders paskaidroja.
— Tā, tā, sāku kaut ko nojaust. Kā izpaužas šī slimība, doktor?
— Krampji, noslāpšana, vemšana un … Uailders pēkšņi iesita sev pa pieri. — Plānprātiņi! Nu, protams. Šis žetons pieder sestdienas apmeklētājam.
— Tātad viņš nemaz nav bijis saindēts?
— Uzstādīju diagnozi pa telefonu, mani maldināja jūsu aprakstītie simptomi. Tādas pašas pazīmes izsauc arī saindēšanās ar nikotīnu. Viss skaidrs. Mašīnā viņš atguva samaņu un lika sevi vest uz …
Ieskanējās tālrunis. Zvanīja no Sarkanā Krusta. Brigāde, kas strādājusi sestdien, vēl nebija stājusies darbā, bet nodotā ceļazīme Nr. 13591 liecināja, ka Džēms Stenbils, dzīves vieta: 82. Austrumu ielā 125, darba vieta: Jaunā tuneļa būve, diagnoze Kesona slimība, aizvests uz ostas hospitāli.
12.
Manometra bulta lēni slīdēja uz augšu.
— Kā jūtaties? — inženieris apvaicājās.
— Ne pārāk spīdoši. — Mūns atziņas.
— Nekas, kad apradīsiet, pāries. Spiediens te paaugstinās pamazām. Ja jūs tūlīt līstu tunelī, tad gan būtu sajūta kā pēc spēcīga nokauta. Tur spiediens uz katru kvadrātcollu gandrīz četras mārciņas virs normālā. Tas ir nepieciešams, lai līdzsvarotu ūdens spiedienu no ārpuses. Citādi tas saspiestu tuneļa caurules plakanas. Neaizmirstiet, virs mums ir līcis.
Kad dzelzs aizvars pacēlās un viņi ienira tunelī, Mūns jutās jau puslīdz labi. Palika tikai neomulīga apziņa, ka trīs metrus virs galvas šaudās zivis un aizpeld tvaikoņi, ka tūkstošiem tonnu smagā ūdens masa iā vien gaida izdevību gāzties iekšā.
Džēms Stenbils strādāja par meistaru priekšējā iecirknī. Viņš paskaidroja, ka visu svētdienu pavadījis dekompresijas kamerā, pēc tam nokāpis atkal tunelī, un tādēļ nav varējis pats ierasties.
Kad avīzē parādījās Smisa ģīmetne, Stenbilam šis cilvēks likās atgādinām viņa bijušo apakšīrnieku. Bet drošs par to viņš nebija. Piektdien sieva atcerējās, ka dažas dienas pirms slepkavības redzējusi apakšīrnieku Van Strātena ielas apkaimē. Tas šķita aizdomīgi, jo septembra beigās, uzteikdams istabu, apakš- īrnieks bija paziņojis, ka aizbraucot uz Eiropu. Stenbils nolēma aiziet uz policiju. Sestdien viņš ļoti steidzās, jo abiem ar sievu vēl bijis šis tas jānokārto un pēc tam jāiet ciemos. Tādēļ nav nosēdējis dekompresijas kamerā noteikumos paredzēto laiku.
— Nenojautu, ka beigsies tik ļauni. Gadījušās jau agrāk lēkmes, sevišķi tai laikā, kad strādāju par ūdenslīdēju, bet tik traki nekad… Ko jūs gribat, turpat divdesmit gadu zem ūdens, citi daudz ātrāk atvadās no veselības. Ārsti saka, ka būtu laiks aiziet, bet es turēšos, cik vien varēšu. Maksā labi — par tādu naudu var arī riskēt.
— Piedodiet, jūs vēl neesat teikuši, kā sauc jūsu apakšīrnieku.
— Spituels. Džoness Ervings Spituels.
Atgriezies mājās, Mūns atšķīra laikrakstu komplektu. Jā, tā bija tā pati fotogrāfija, kas jau sestdien bija saistījusi viņa uzmanību. Nebija nekāds brīnums, ka ne viņš, ne miljoniem lasītāju nebija Smisā pazinuši Spituelu — balinātie mati un nodzītās ūsas bija izmainījuši viņa ārējo izskatu līdz nepazīšanai. Ja ke- sonista Stenbila sieva nebūtu nejauši sastapusi savu bijušo īrnieku Van Strātena ielā, tad laikam vēl ilgi nevienam nebūtu ne jausmas, ka Smiss ir slavenais Džoness Ervings Spituels — galvenais liecinieks Rot- bahu prāvā.
Par šo prāvu Mūns zināja visai maz. Laikā, kad tiesāja Rotbahus, viņš pavadīja atvaļinājumu vientuļā fermā pie Džinas radiem, kur mieru netraucēja nekas — ne ētera viļņi, ne televizors, ne periodiskie izdevumi, pat ne mutvārdu tenku žurnāls.
Tagad Mūns centās atgūt nokavēto. Profesors Rot- bahs un viņa sieva tika apvainoti raķešu noslēpuma nodošanā Padomju Krievijai. Apsūdzība dibinājās uz dažu cilvēku apgalvojumiem, ka Rotbahi bijuši komunisti, un uz fakta, ka viņi bijuši pazīstami ar raķešu centra darbiniekiem. Galvenais apsūdzības trumpis bija Spituels. Lūk, ko Spituels tiesā liecināja. Kā žurnālists viņš apmeklējis Krieviju. Ciemodamies Vidusāzija, viņš iegājis mošejā apautām kājām, tādā veidā aizskardams ticīgo musulmaņu jutas. Ticīgie viņam uz-, brukuši, viņš aizsargājies un ar revolvera šāvienu kādu nonāvējis. Pēc Krievijas likumiem Spituelam butu jāizcieš divkāršs sods — par cilvēka nogalināšanu un par neatļautu ieroča turēšanu. Pēc dažām dienām viņu negaidot iesēdinājuši lidmašīnā un nogādājuši uz Maskavu. Krievu slepenās drošības policijas centrā viņam likuši priekšā vai nu izciest sodu, vai arī kļūt par padomju aģentu. Spituelam nav atlicis nekas cits, kā piekrist. Ar viņa starpniecību tikuši uzturēti sakari ar Rotbahiem. Rotbahiem viņš nodevis naudu, no viņiem saņēmis zīmējumus un tehniskus datus, kuru lielākā tiesa nogādātā Krievijā …