Tādi bija fakti, kurus Mūns uzzināja. Un no tiem izrieteja loģisks secinājums — Spituelu, acīm redzot, nonāvējuši krievi, atmaksādami par viņa liecību. Pieļaut citu varbūtību nozīmēja vai nu but neloģiskam, vai arī neticet šiem faktiem. Neticēt nebija pamata — prāvas atreferejumi neļava šaubīties nedz par Spituela patiesīgumu, nedz par Rotbahu vainu.
Un tomēr Mūnam bija instinktīva antipātija pret «krievu hipotēzi». Tā likās pārāk vienkārša.
Kad Mūns ieradās pārvaldē, Trolops sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš tikko bija nointervējis kesonistu Sten- bilu.
'— Apsveicu! Jus un pats sevi! Jau vakar, vel neka
nenojauzdams par Spltuelu, nekļūdīgi uzminēju viņa nāves vaininiekus.
— Brīnos, kāpēc neatklājāt jau agrāk, ka Smiss un Spituels ir viena un tā pati persona? Jūs taču bijāt šai prāvā? Prese parasti nepalaiž tādas sensācijas garām.
— Tur jau tā lieta, ka nebiju. Tai laikā atrados … — Trolops aprāvās.
— Kur? Cerams, ka ne aiz restēm? — Deilijs pajokoja.
— Aiz restēm vai kur citur, bet katrā ziņā talu projām no Rotbahiem un Spituela.
— Labi, Blis, tagad izskaidrojiet man, kāpēc Spitu- elu nogalinājuši tieši krievi? — Mūns jautāja. — Viņiem bija iemesls to darīt, bet tas vēl nepierāda, ka viņi to tiešām darījuši.
— Kas gan cits?
— Varbūt jūs?
— Es? Saprotu — polēmisks paņēmiens, turklāt neatļauts… Mani lasītāji tic, ka Spituelu aizraidījuši viņpasaulē krievi. Pamēģiniet viņiem iestāstīt, ka slepkava esmu es.
— Ka Spituela dzīvoklī ielavījies kāds krievs, tas ir tikai minējums. Bet jūs varu apvainot uz reāla pamata. Lūdzu! Grehems atrada uz loga roktura jūsu pirkstu nospiedumus…
— Iznāk, ka jūs turat aizdomās katru, kas nestrādā policijā! — Trolopa parasti pašapmierinātā balsī ieskanējās nervozitāte. — Es pieduru roku seifam, nākamajā dienā kāds to apzog, un vainīgs esmu es!
— Pieļauju, ka esat pieskārušies nejauši, kad pārmeklējām dzīvokli, kaut gan toreiz biju jūs īpaši brīdinājis nebāzt pirkstus, kur nevajag. Bet vai varat pieradīt, ka tas noticis tieši tajā reizē, nevis agrāk? Jūsu pirkstu nospiedumi mums ir, un tas būtu pietiekams pamats turēt jūs aizdomās. Iespējams, ka tieši jūs esat tas krievu aģents, kas noslepkavojis Spituelu … — Muns bargi teica, tad kā atvainodamies pasmaidīja. — Nebīstieties, netaisos jūs apcietināt. Gribēju tikai pierādīt, ka spēju ne sliktāk par jums ar attiecīgas mērces palīdzību pagatavot no pusjēliem minējumiem baudāmus ēdienus.
— Manus lasītājus jūs gari nebūtu pārliecinājuši. —» Trolops pavīpsnāja.
— Mani arī ne, — negaidot sarunā iejaucās Viloubleiks. — Visdrīzāk te saskatāms Maskavas pirksts.
— Pierādījumi?
— Krievu pistole.
— Tieši tas mani mulsina. Pārāk primitīvi.
— Neaizmirstiet, ka tie ir krievi, — Torents atgādināja. — Cik zināms, viņiem tā domāšana diezgan primitīva.
— Pilnīgi pareizi! — Deilijs dzēlīgi iesaucās. — Un lai apstiprinātu mūsu domas, viņi ņēma un palaida mākslīgo pavadoni!
Mūns klusējot piekrita. Tikai tagad viņš sāka īsti noģist, ka tieši šis apstāklis traucēja saistīt Spituela nāvi ar krieviem. Kamēr pārējie runāja par Spituelu, viņš centās noskaidrot savu attieksmi pret sputņiku… Kopš prese bija izreklamējusi «Avangarda» drīzo startu, Mūns, tāpat kā miljoniem viņa līdzpilsoņu, juta lepnumu par to, ka viņa zeme pirmā apgūs kosmosu. Sputņiks visiem atnesa smagas paģiras. Bet Mūnam kā izmeklētājam turklāt vēl sagādāja lieciniekus, kuri sputņika iespaidā bija kļuvuši akli un kurli pret apkārtējiem notikumiem. Tā tasbija sākumā. Tagad sputņiks bija kļuvis par pastāvīgu pavadoni visām domām un vērtējumiem. It kā no sputņika augstumiem Mūns pārlūkoja pasauli un daudz ko tagad redzēja citādā gaismā.
Mardžorijas balss iztraucēja viņu no pārdomām.
— Inspektor Mūn, pie šefa!
Lafajets pārvaldes priekšnieka amatā turējās jau desmito gadu — gan pateicoties savai izdarībai, gan labiem sakariem. Bet īstais panākumu cēlonis varbūt bija prasme plaši reklamēt pārvaldes darbinieku izcīnītās uzvaras pār noziegumu pasauli. Viņš sagaidīja Mūnu ar priecīgu smaidu.
— Kad domājat rīkot preses konferenci? Manuprāt, tagad būtu īstais laiks.
— Varbūt labāk nogaidīt, kamēr izdosies noķert slepkavu?
— Tāda sensācija kā Spituels jāpasniedz, kamēr tā vēl karsta. Parādiet publikai krievu pistoli, viņi jau paši zinās, kas to turējis rokās …
Atgriezies operatīvajā istabā, Mūns paaicināja Dei- liju sānis:
— Mūsu rīcībā ir dažas dienas. Šai laikā mums katrā ziņā jāatrod sieviete ar dziļo dekoltē. Tā ir mūsu vienīgā cerība, kā uzzināt patiesību par Spituela nāvi!
13.
Seržants Deilijs izlēca no autobusa un iejuka drūzmā. Ap kvartālu, kas piederēja «Arsisi» sabiedrībai, bangoja cilvēku un mašīnu paisums, pāri liesmoja burtu plūdi. Deilijs gribot negribot apbrīnoja plašo vērienu, kuru bija demonstrējuši šī kvartāla cēlāji. Kādā dienā novāca visus namus starp 48. un 52. ielu, un viņu vietā gada laikā izauga vesels ēku komplekss, kura vienīgais uzdevums bija sniegt maksimālu izpriecu maksimālam ļaužu daudzumam.
Šoreiz Deilijs par savu pētījuma objektu bija izraudzījis «Veco pasauli». Tās restorāni aizņēma neskaitāmas zāles vairākos stāvos. Katrā zālē bija atveidots kāds Eiropas stūrītis. Lūk, Rivjera, zila jūra, baltas jahtas, iedeguši peldētāji, zaļas palmas — viss kā dabā. Šo ilūziju radīja stereopanorāma. Bet, kad Deilijs, garām ejot, piegrūda roku, izrādījās, ka palmas ir īstas. Viņš pārsteigts apstājās un pieskārās jūrai, pārliecināts, ka sataustīs stiklu. Bet nekā — arī ūdens bija īsts. Tikai aiz tā sākās butaforija. Spoguļsienas, atstarodamas jūras ainavu, radīja iespaidu, it kā apmeklētāji sēdētu uz salas. Glītās meitenes ar paplātēm rokās šķita iznirstam no ūdens.