Blakuszālē bija atveidota Bavārija: kalnu ainavas, māla krūkas ar īstu Minhenes alu un apkalpotājas vācu tautas tērpos.
Nākama bija krievu zāle. Pirmais cilvēks, ko Deilijs te ieraudzīja, bija Bliss Trolops. Žurnālists patlaban cēlas kājas.
— Sveiki, seržant! Ko jūs te meklējat?
— Un jūs?
— Te pasniedz īstu Smirnova vodku. Ieteicu uz valsts rēķina pasūtīt krievu bļinas ar sarkano kaviāru… Žēl, ka nevaru pakavēties, steidzos uz lidostu.
— Uz kurieni tad lidosiet, Blis?
— Uz Ciktaunu, redakcijas uzdevumā. Pēc nedēļas ceru but atpakaļ. Ja gadīsies kas ārkārtējs, telegrafējiet uz mana rēķina, — žurnālists uzrakstīja savu adresi un pasniedza Deilijam bloknota lapiņu.
— Labi.
Deilijs pavadīja Trolopu ar aizdomu pilnu skatienu. Protams, kādēļ lai žurnālists necienītu krievu vodku un bliņas? … Un tomēr …
Iebāzis kabatā zīmīti ar viesnīcas adresi, Deilijs devās uz bāru. Tēlodams iereibušo, piestreipuļoja pie letes, aiz kuras stāvēja bāra meitenes. Viņas bija dažādas — platīnblondas un ugunīgi melnas, slaidas kā kokteiļa salmiņš un varenam miesām. Kopējs viņām bija tikai viens — neviena nelīdzinājās sievietei uz fotogrāfijās. Neatlika nekas cits kā notēlot parasto komēdiju. Deilijs ar piepūli uzrāpās augstā trijkājl un vienā paņēmienā izdzēra kokteili līdz ar visu ledus gabaliņu. Tad ņēmās gausties par savu likteni.
— Sai nolādētaja miestā nevar ticēt nevienam cilvēkam, — viņš sūdzēja savas bēdas tuvākajai meitenei. Pa gabalu Deilijs atgādināja zirgu puisi no talas provinces.
Meitene mēģināja tikt vaļā no viņa ar parastajiem izsaucieniem: «Ko jūs sakāt!», «Iedomājies tikai!» Bet Deilijs nerimās. Pastāstīja par kādu meiteni, ar kuru visai romantiskos apstākļos iepazinies šajā pilsētā, par to, kā viņa izvilinājusi visu naudu un tā tālāk, un tā joprojām. Teikusi, ka strādājot barā, bet bāru šeit tik daudz, cik dzimtajā novadā zirgu. Beidzot Deilijs izvilka no kabatas fotogrāfiju:
— Skatieties, kas par purniņu! Pati nevainība! Kas varēja domāt, ka viņa tikai rotaļājas ar mani…
Meitenes smejas, bet neatteicas apskatīt fotogrāfiju.
— E, puisīt, parādi arī mums savu sirsniņu, — arvien jaunas rokas izstiepās pēc fotogrāfijas. Un tad atskanēja sauciens:
— Tā taču mūsu Pegija!
14.
Pēc pusstundas inspektora mašīna jau trauca pa krastmalu. Muns bija uzticējis stūri savam palīgam. Pats, ierāvis galvu apkaklē, sakrustojis rokas uz krūtīm, sēdēja blakām un lūkojās uz priekšu. Tā laikam vajadzēja izskatīties kriminālistikas Napoleonam seš- cilindrīgajā automobilī ar cigāru plombētajos zobos.
— Un tagad pastāstiet ar visiem sīkumiem, Deilij!
— «Vecās pasaules» bārā Pegija nostrādājusi gandrīz divus gadus, bet oktobra sākumā viņa pēkšņi nozudusi. Meitenes neatceroties dienu, bet esmu gatavs saderēt, ka tas bija tūlīt pēc Spituela nāves. Kācls apmeklētājs, kas pats aizraujas ar džesu, it kā esot viņu redzējis mūzikas klubā «Bibop». Tur ir tāda maza bufete. Ienākumi, protams, mazāki nekā «Vecajā pasaule», tātad vienīgais ticamais iemesls darba maiņai — vēlēšanās nozust no acīm.
Pa atvērto logu ielauzās okeāna sāļā elpa. Gaiss smaržoja pēc pergamenta papīra, kura ievīstīta trekna siļķe.
Viņi izbrauca pludmalē. Tumšais liedags bija tukšs un pamests. Laternas meta skopu gaismu. Paisuma līniju iezīmēja netīriem vates kušķiem līdzīgas putas. Pa kreisi šaudījās bākas staru kūlis. Tur atradās jūras vārti.
Mašīna apstājās pie iegarenas vienstāva ēkas —- doktora Strornera medicīniskā sporta institūta. Kliedzošie plakāti vēstīja, ka ar institūta sporta rīku un augsti kvalificētu speciālistu palīdzību var īsā laikā atbrīvoties no liekiem taukiem, hroniska kuņģa katāra, neirozes un vēl desmit citām kaitēm. Ziemā doktors Stromers iznomāja telpas «Bibop» klubam, par ko ziņoja afiša pie durvīm.
Pie ieejas Mūnam un Deilijam nācās nopirkt biļetes.
— Laikam pirmo reizi? — teica meitene, kas te pildīja kasieres pienākumus. — Jums noteikti patiks. Tikai nedomājiet, ka gribam pelnīties. Orķestranti nesaņem maksu. Bet īre ir dārga, bez tam jamaksā par mēbelēm un telpu apkopšanu . ..
Lai iekļūtu bārā, vajadzēja šķērsot visu zāli. Bet tas izrādījās tikpat kā neiespējami. Cilvēki sēdēja visur — gan uz koka soliem, kurus, spriežot pēc iegrebtiem krustiem, klubam izīrēja kada reliģiska draudze, gan uz līdztekām, koka zirgiem, treniņa divriteņiem, sēdēja uz palodzēm, pat uz grīdas.
Telpa bija neapkurināta. Tomēr jaunieši valkāja tikai sporta jakas, žaketes vai plānus džemperus. Jau pēc desmit minūtēm arī Mūnam un Deilijam kļuva karsti. Aiz ziliem tabakas dūmiem spīguļoja saksofoni un bungu šķīvji.
Deilijs prata novērtēt orķestra kvalitāti. Mūziķi spēlēja ar sirdi un dvēseli, kad viņi beidza, varēja likties, ka uz skatuves stāv, pareizāk sakot, grīļojas bokseri pēc astoņiem smagiem raundiem. Viņus izvadīja dārdošs piekrišanas troksnis. Šķita, aplausos piedalās ne tik daudz rokas, cik kājas — gan pašu, gan solu. Izziņoja īsu starpbrīdi. Beidzot Mūns un Deilijs varēja izspraukties līdz bufetei.
Ieraudzījis sievieti, kas aiz letes garlaikodamās šķirstīja ilustrētu žurnālu, Mūns iekšeji nodrebēja. Frizūra gan bija cita, krūtis slēpa cieši pieguļošs pulovers, bet nevarēja būt ne mazāko šaubu — tā bija sieviete no fotogrāfijas. Beidzot izdevies atrast sievieti, kas pazinusi Spituelu un pavadījusi ar viņu pēdējo nakti. Un iespējams — arī nonāvējusi to.