— Pastāstiet visu, ko zināt par Spituelu.
— Ar Džonu iepazināmies pirms diviem gadiem. Tajā vakarā viņš daudz dzēra, iedeva brangu dzeramnaudu. Teica, ka es viņam patīkot. Nākamais vakars man bija brīvs. Vispirms aizgājām uz naktsklubu, tad pie viņa uz mājām.
— Uti jūs kļuvāt vina …
— Jā.
— Jūs taču nemīlējāt viņu?
— Nē, bet cerēju, ka tas būs kaut kas nopietns. Man negribējās pa vecam — katru nedēļu cits. Viņš bija ļoti labs pret mani, solījās precēt, deva naudu. Viņam bija daudz naudas.
— Un jums bija vienalga, kur viņš to ņem?
— Nesaprotu.
— Jūs zinājāt, ar ko viņš nodarbojās?
— Nezināju. Man viņš teica, ka esot žurnālists.
— Melojat! Jūs ļoti labi zinājāt, ka viņš ir krievu aģents.
— Viņš man nekā neteica… Tik tiešām nezināju…
— Visas avīzes rakstīja par Rotbahu prāvu.
— Kādu prāvu? … Nelasīju.
— Labi, turpiniet stāstīt pasaciņas!
— Tiešām nekā nezināju… Man gan likās, ka viņam ir bīstama nodarbošanās, bet…
— Tālāk, tālāk!
Pegija apklusa. Klusēja arī Muns.
— Ahā, tūdaļ izmetīs āķi! — Deilijs nodomāja. Inspektora balss atskanēja no jauna:
— Es jūs brīdināju uzmanīties! Klusēšana ir aizdomīgāka par vārdiem. Vai zināt, ka var iztulkot jūsu klusēšanu?
— Nē, nē! Es nekā negribu noklusēt… Es tikai spriedu pēc tā, ka… Džons man reiz parādīja polisi, viņa dzīvība bija apdrošināta par simts tūkstošiem. Un tad es pati iedomājos… Reizēm viņš bija tads savāds, tāds aizdomu pilns … īpaši pēdējā naktī…
«Polise! Ļoti interesanti? Diez, kur tā palikusi?» Deilijs nodomāja. Viņš bija pārliecināts, ka Mūns tūdaļ jautās tieši par apdrošināšanas polisi. Nē, gājiens bija cits.
— Pie viena, ja reiz pieminējāt pēdējo nakti… to jūs pavadījāt Van Strātena ielā?
— Jā.
— Un tonakt viņš droši vien daudz smēķēja? Pareizi? Cesterfīldu, kā parasti?
— Jā, laikam Cesterfīldu.
— Un jūs smēķējāt «Simon Arzt», vai ne? Mēs atradām cigarešu galus, vienkārši gribējās zināt… Tas tikai tā, starp citu …
— «Simon Arzt»? Nē, es arī smēķēju Cesterfīldu.
— Arī toreiz? Padomājiet, varbūt tomēr «Simon Arzt».
— Man šīs cigaretes atsūtīja tikai pēc tam! Pagaršoju, bet man nepatika.
— Ak jūs sakāt — atsūtīja?! Kas atsūtīja, to, protams, nezināt. Atbildiet! Ātrāk!
«Labi!» Deilijs nodomāja. Viņš iztēlojās, kā inspek* tors pārliecas pār galdu un ieurbjas ar skatienu Pegijā.
— Nezinu… Tiešām nezinu… Uz sūtījuma bija tikai mana adrese. Vairāk nekā …
— Nezināt? Skaidrs! Un iesaiņojums, protams, arī pazudis.
— Kārba?… Neatceros… Laikam izmetu…
— Skaisti! Pegija, esiet prātīga! Stāstāt pasaciņas, par kurām pasmietos piecgadīgs skuķis. Kārbas nav, nosūtītājs nav zināms! Dīvaini, kāpēc tad man neviens nezināms labdaris nesūta pakas ar visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm?
— Es… Nezināju, ka tās ir tik dārgas… Domāju, ka paku atsūtījis Džons. Mēs ar viņu bijām norunājuši …
— Džons atsūtījis? No viņpasaules, ko? Jūs taču labāk par kuru katru zināt, ka viņš jau bija miris.
— Es… Toreiz vēl nezināju… Sūtījumu saņēmu vakarā.
— Netēlojiet! Visa pilsēta par to runāja, visas avīzes pilnas, bet jūs …
— Es avīzes nelasu… Tikai vakarā… bārā… tur es pirmo reizi uzzināju. (Raudas.)
— Pataupiet asaras tiesai. Varbūt spēsiet iežēlināt zvērinātos. (Pauze.) Pegija, esiet taču prātīga! Nekādi meli jums nelīdzēs. Labāk pastāstiet vaļsirdīgi, kā tas gadījās… Esmu pārliecināts, ka bija vainu mīkstinoši apstākļi (uzmundrinoši). Nu, bērniņ! Jūs toreiz sastrīdējāties ar Džonu! Par ko jūs strīdējāties?
— Mums nebija par ko strīdēties.
— Nemelojiet! Man ir kaimiņu liecības. Viņi dzirdēja, ka jūs …
— Dzirdēja? Es jau teicu Džonam, lai tā nekliedz.
«Iekrita!» — nopriecājās Deilijs. Jā, savu lietu Mūns
prata meistarīgi.
Dialogs turpinājās.
Mūns: Kuram gan negadās sastrīdēties? Man ar sievu arī šad tad iznāk ķīviņš. (Pauze.) Par ko jūs sastrīdējāties!… Par tiem desmit tūkstošiem dolāru?
Pegija: Par ko jūs runājat? …
Mūns: Es runāju par tiem desmit tūkstošiem, kuri pašlaik atrodas uz jūsu personīgā konta… Cik zinu, šo naudu jums iedeva Spituels … Iedeva vai aizdeva…
Pegija: Nē, nē, viņš pats neiedeva… Tas ir… es gribēju teikt, ka tā ir mana nauda, mana personīgā… Esmu to pamazām sakrājusi…
Mūns: Tātad personīgi ietaupījumi? Taupījāt, taupījāt, kamēr sakrājāt apaļus desmit tūkstošus un tad iemaksājat visu uzreiz… (Pauze, strauji.) Tieši slepkavības diena…
Pegija: Nerunājiet tā, tas ir drausmīgi… Tā ir nejauša sagadīšanās… Man bija akcijas… Akcijas sāka krist… Es pārdevu un naudu noguldīju …
Mūns: Ak pārdevāt? Pie kura māklera?
Pegija klusēja. Deilijs ieklausījās šai klusumā un tūdaļ saprata: Pegija meloja. Spītīgi meloja. Deilijs redzēja, kā viņa abām rokām cieši ieķērās krēslā.
Mūns: Nu, stāstiet tālāk. Par ko sastrīdējāties?…
Pegija: Mēs? Es vairs neatceros.
Mūns: Ja negribat stāstīt, nav vajadzīgs. Varbūt esat nogurusi? Nervi, vai ne? Uzsmcķejiet, tas uzmundrina.
Deilijs sakustējās krēslā. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Mūns piedāvās «Simon Arzt». Viņš dzirdēja, kā inspektors atvēra portsigāru, dzirdēja, kā viņš uzvilka pret galdu sērkociņu, dzirdēja klusos soļus — tāda samtaina gaita mēdz būt kaķim, kad tas uzglūn zvirbulim. Pegija iekritis! Noteikti? Viņai nav ne jausmas, kādu šķirni inspektors noglabājis sava etvijā.