— Neburbuļojiet, doktor! Šoreiz fakti runā jūsu labā, — Deilijs norādīja uz avīzi, kas bija nomesta netālu no miroņa. — Šis speciālizlaidums iznācis ap astoņiem, bet pusdeviņos mums jau piezvanīja, tātad šāviens nosprakšķēja starplaikā.
— Ja esat gaišreģis, tad kāda velna pēc vispār esmu jums vajadzīgs, — doktors norūca ar teicami notēlotu niknumu. — Vai viss, inspektor?
Mūns pamāja. Doktors apbrīnojami ātri savāca savus instrumentus un devās uz durvīm. Pašķīris portjeru, viņš norūca:
— Novēlu patīkami pavadīt laiku!
Mūns pievērsās fotogrāfam.
— Tagad jūsu kārta!
Grehems izņēma no somas veselu kaudzi uzņēmumu. Ar viņa fotokameru varēja iegūt uzreiz gatavus attēlus.
— Māja no priekšpuses, no mugurpuses, kāpņu telpas, parādes durvis. Pārējo vēl neesmu paguvis …
— Tad ko jūs te trinat zobus? Sāciet ar ieroci!
Grehems nometās uz ceļiem un uzkaisīja pulveri metāla virsmai, uz kuras tūdaļ parādījās koncentriskas līnijas. Tad citu pēc cita nofotografēja miroņa pirkstus. Varēja manīt, ka šī nodarbība sagādā Grehemam profesionālu baudu. Viņš strādāja ar pārsteidzošu ātrumu, un jau pēc dažām minūtēm Deilijs varēja salīdzināt pirkstu nospiedumus.
— Sakrīt, — viņš teica. — Parasta pašnāvība.
— Manuprāt, diezgan neparasta, — Mūns iesmējās. — Aptvere pilna. Un te, ja nemaldos, atstājis pēdas viesis. Nison, vai jūs ienākot noslaucījāt kājas?
— Vai jūs tiešām domājat, ka es …
— Labi, labi, — Mūns izvilka no pagultes kurpes.
— Tīras. Tā jau domāju. Vai redzat uz grīdas šo zemes piku un oli? Tie bija pielipuši slepkavas apaviem.
— Kā jūs varat to tik noteikti apgalvot? — Trolops šaubījās. — Es gan arī centos notīrīt kājas, bet varbūt tomēr vainīgs kāds no mums?
— Iela bruģēta. Zeme un oļi ir tikai tur, kur strādnieki uzlauzuši veco segumu. Esmu drošs, ka slepkavības brīdī asfaltētāji strādāja tieši pie šī nama.
— Skan pārliecinoši, — Trolops piekrita. — Bet… cik noprotu, dzīvokļa saimnieks šodien nav bijis ārā?
— Tā gan. Pazoles pilnīgi tīras un sausas.
— Tad no kurienes šī avīze?
— To varēja atnest slepkava.
— Atnest un atstāt? — varēja redzēt, ka Trolops tam netic.
— Uztraukumā cilvēks spēj aizmirst ne tādus niekus vien. Turklāt avīze vēl nav lietisks pierādījums, — Mūns pamācīja. — Ja tikai mūsu draugam Grehemam nelaimēsies kaut ko uz tās atrast.
— Nupat gribēju jums parādīt, — atsaucās fotogrāfs, kas tikmēr bija cītīgi turpinājis meklējumus.
— Bija gan tam zellim netīra ķepa! Neviena līnija nav saredzama.
Deilijs uzmeta skatienu avīzes pēdējai lapai, uz kuras melnoja pieci pirksti.
— Pārāk reljefi, — viņš noteica.
— Gan redzēsim. Pagaidām lā ir tikai tāda taustī- šanās, — un inspektors sāka metodiski pārmeklēt dzīvokli.
Blakus telpā ūdens aizvien vēl tecēja, atsizdamies pret vannas skārdu. Arī te dega elektrība, bet loga stikls bija matēts, tādēļ kontrasts ar ārpasauli nelikās tik spilgts. Vispirms inspektors pārbaudīja logu — tas bija cieši aizvērts. Tikai pēc tam nogrieza dušu. Tūdaļ kaut kā pietrūka. Klusums it kā skaidrāk lika izjust, ka blakus guļ mironis. Telpa kādreiz bija kalpojusi citām vajadzībām, vēlāk mājas īpašnieks, piemērodamies laika prasībām, bija to pārbūvējis par virtuves un vannas istabas kombināciju. Tomēr trauku plaukts bija tukšs. Elektriskā pavarda spodrais izskats liecināja, ka tas jau sen nav lietots. Mūns pacēla atkritumu kastes vāku. Tukša. Būs Deilijam jāatvadās no cerībām atrast noslēpumaino cigareti.
Tad pienāca dzīvojamās istabas kārta. Skapī atradās tikai čemodāns ar drēbēm, veļu un sīkumiem, kādus parasti ņem līdzi ceļā.
— Varu derēt, ka viņš grasījās aizbraukt. Uz ziemeļiem, — Mūns piezīmēja un, neielaizdamies tuvākos paskaidrojumos, ņēmās pārmeklēt uz krēsla pakārtās drēbes. «Česterfīlda» paciņa, šķiltavas, dažas banknotes, sīknauda, ne visai tīrs kabatlakats, kārbiņa ar patronām, kuru kalibrs atbilda atrastajam ierocim, kabatas portfelis. No tā Deilijs vispirms izvilka ārzemju pasi uz Džona Džordža Smisa vārda.
— Paldies dievam, — seržants atviegloti nopūtās. — Beidzot zinām, kā godināt nelaiķi. Iedomājieties, ka simt reižu nāktos atkārtot protokolā «nezināmais, kura personību neizdevās noskaidrot». Un turklāt, inspektor, varu jūs iepriecināt — jums bija taisnība.
— Seržant, neaizmirstiet piebilst «kā allaž», kad uzrunājat priekšniecību… — Mūns pasmaidīja.
— Mūsu misteram Smisam bijis nodoms laisties uz Vankūveru. Tieši šodien. Tepat arī biļete.
— Tad tādēļ čemodāns, — Trolops piebilda. — Un Vankūvera tiešām atrodas ziemeļos. Stāstiet, inspektor, kā jūs to uzminējāt?
— Par ziemeļiem? Tas taču skaidrs — pie mums pasilts, bet uz pakaramā …
— Biezs rudens mētelis. Saprotu. Baidos, inspektor, ka jūsu atjautība nebūs pa prātam ne man, ne redakcijai. Lasītājam patīk, ja viņu patirda tā labi ilgi…
Trolops pēkšņi apklusa un noliecās, lai aplūkotu fotogrāfiju, kuru Deilijs nupat kā bija izvilcis no kabatas portfeļa.
— Kāda viņa izskatās, kā jums šķiet? — Mūns vaicāja.
— Sī kosmētika, dekolte, sejas izteiksme… Droši vien no tām sievietēm, ko sauc par bārdāmām, — Trolops secināja.
— Tieši manas domas. Mūsu zēniem būs jāapstaigā visas šīs iestādes … Ņem ciet un pavairo! — Deilijs pasvieda fotogrāfiju Grehemam.
Mūns pavēlēja ķprties pie rakstāmgalda. Atvilktne izrādījās bāztin piebāzta ar avīžu izgriezumiem — lielāko tiesu akciju kursiem. Dažas vietas bija pasvītrotas.
— Hei, Blis, ko jūs darāt? Turiet savas ķepas kabatās! — Deilijs negaidot iekliedzās, pamanījis, ka žurnālists šķirsta Smisa bloknotu. Seržantam bija licies, ka Trolops izplēsis kādu lapu.