Pegija: Paldies! (Laikam ievilka pirmo dūmu.) Nedeg! (Atkal iečirkstējās sērkociņš.) Tas man par vieglu. Vai jums nav kas stiprāks?
Mūns: Par vieglu? Tā taču jūsu parastā marka?
Pegija: Cesterfīlds? Nevar būt! Tas taču ir «Simon Arzt». Te uzrakstīts!
«Neizdevās» Deilijs nodomāja …
Mūns: Ak tā, piedodiet, pārskatījos… Vai jums ar Džonu visu laiku bija labas attiecības?
Pegija: Jā. Es jau teicu, viņš bija labs pret mani. Ja bija labā omā, reizēm uzdāvināja man simtnieku.
Mūns: Bet pēdējā naktī viņam bija slikts garastāvoklis?
Pegija: Jā. Iepriekšējā vakarā, kad viņš man negaidot piezvanīja uz darbu, es jau pēc balss nopratu, ka nav labi. Pati arī biju errīga. Viņš man pirms tam bija samelojis, ka taisoties uz Eiropu. Bet, kad es viņam pēkšņi ievajadzējos, izrādījās, ka Eiropa atrodas tepat Van Strātena ielā. Nemaz negribēju nakt. Zināju, ka sastrīdēsimies.
Mūns: Un jūsu nojauta izrādījās pareiza.
Pegija: Ja, mēs tiešām sastrīdējāmies… Viņš man teica, ka braucot uz Kanādu, viņš nekad nemēdza stāstīt par sevi, bet es tapat sapratu, ka viņam draud briesmas. Runājot pa telefonu viņš piekodinaja uzmanīties, lai kads nesekotu. Gribēju viņam tūlit braukt līdzi — zināju, ka tā ir mana pēdējā izdevība viņu apprecēt. Džons negribēja. Teica, ka pagaidām es esot
viņam vajadzīga tepat, uz Kanādu izsaukšot vēlāk. Tad es pārmetu, ka viņš mani nemīl. Viņš sāka kliegt, ka es esot nepateicīga, lai neaizmirstot, kas es agrāk esot bijusi, ka viņš manis dēļ neiešot zaudēt desmit tūkstošus…
Pegijas balss pēkšņi aprāvās. Deilijs redzēja, kā viņa nobāl. Izpļāpājusies! Galu galā tomēr izpļāpājusies! Nez kā to izmantos Mūns? Ahā, izliekas pilnīgi iegrimis cigāra baudīšanā… Magnetofons atkal ierunājās.
Mūns: Piedodiet, lāgā nedzirdēju… Stāstiet tālāk, es klausos. Vārdu sakot, jūs sastrīdējāties. Un tad?
Pegija: Tad … (Pauze.)
«Aizdomīga pauze,» Deilijs nodomāja.
Pegija: Tad es aizgāju.
Mūns: Pēc avīzes?
Pegija: Nē, es pavisam aizgāju.
Mūns: Cikos?
Pegija: Kādas divdesmit minūtes pēc astoņiem.
Mūns: Jūs maldāties. Jūs aizgājāt piecas minūtes vēlāk!
Pegija: Drīzāk kādu minūti ātrāk. Es noteikti atceros, jo ļoti steidzos. Deviņos gribēju tikt uz Vonemeikera jauno universālveikalu. Man stāstīja, ka tur viss lētāks.
Mūns: Un nokavējāt veikala atvēršanu?
Pegija: Nē, es tiku tieši laikā.
Atskanēja soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors pieiet pie pilsētas plāna, kā izmēri attālumu no Van Strātena ielas līdz Motstrītai.
Mūns: Pasaciņas! Ja izgudrojat alibi, tad vismaz tādu, kas izklausās puslīdz ticams. Kas var apliecinat, ka jūs pulksten deviņos bijāt pie Vonemeikera? Neviens!
Pegija: Taksīša šoferis varētu apliecināt…
Mūns: Varētu! Numuru jūs, protams, neatceraties.
Pegija: Nē …
Muns: Varējāt neteikt, es to zinu tāpat. Tad jums atliek vienīgi izgudrot kādu pārdēvēju, kura jūs noteikti atcerēsies … Tādas laikam ari nav? …
Pegija: Nē, es nekā nenopirku.
Mūns: Steidzāties, tērējāt naudu taksītim un galu galā nekā nenopirkāt? Goda vārds, ja rīkotu sacensības melošanā, jums piešķirtu pirmo vietu.
Pegija: Bet es nemeloju. Kad iegāju veikalā, pamanīju, ka nav vairs maciņa. Droši vien biju to aizmirsusi mašīnā, kad maksāju šoferim. Es izskrēju ārā…
Mūns: Bet šoferis ar visu naudu jau bija aiz kalniem. Un numuru, kā zināms, arī nebijāt ievērojusi. Izsaku līdzjūtību. Vai vismaz ziņojāt policijai? Tūlīt pārbaudīsim.
Magnetofonā bija dzirdams, kā Mūns noceļ klausuli.
Pegija: Nevajag. Es neziņoju.
Mūns: Tātad atzīstat, ka esat melojusi!
Pegija: Nē, es nemeloju. Tajā diena neiznāca laika. Vajadzēja ilgi stāvēt rindā bankā …
Deilijs saspringa. Arī Mūns šajā brīdī droši vien bija saspringts līdz pēdējam. Atskanēja klusi, mīksti soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors nostājas aiz Pegijas muguras, gatavs dot iznīcinošu triecienu.
Pegija: Kamēr aizbraucu uz Jorkvilu, kamēr iemaksāju naudu. Un tad es tūlīt apgūlos, gandrīz visu nakti nebiju gulējusi, un tad vajadzēja braukt uz darbu… un tad… tur dzirdēju par Džonu… par to, ka viņš nonāvēts… un tad vairs nedomāju par tiem dažiem dolāriem.
Mūns: Pietiek pļāpāt! Piecelieties! Mis Pegija Mor- ninga, jūs tiekat apvainota Džonesa Irvinga Spituela nogalināšanā ar nolūku piesavināties čeku par desmit tūkstošiem dolāru!
Notika tas, ko Deilijs bija gaidījis. Pegija neizturēja. Vispirms kādu laiku dzirdēja vienīgi- raudas. Beidzot Pegija atzinās, ka melojusi. Tad viņa stāstīja. Patiesību? Jaunus melus?
Galvenais iemesls, kāpēc Spituels neesot viņu gribējis ņemt tūdaļ līdz uz Kanādu, esot bijuši desmit tūkstoši dolāru, kurus vajadzējis izņemt no bankas. Kāds cilvēks, kura vārdu Spituels neesot minējis, solījies iemaksāt šo summu ceturtā oktobra rītā. Tā kā Spituels baidījies no sekotājiem, viņš nav uzdrošinājies pats iet uz banku, bet izrakstījis čeku. Pcgijas uzdevums bijis izņemt šo naudu un glabat tik ilgi, kamēr Spituels paziņos, uz kurieni tā sūtāma. Pēc tam Pegija pati varēs braukt uz Kanādu — tā vismaz Spituels solījis. Pegija viņa solījumam ne visai ticējusi, tāpēc nolēmusi paturēt šos desmit tūkstošus sev. Lai Spituelam nerastos aizdomas, viņa, saņēmusi bankā naudu, saskaņā ar norunu telegrafējusi Džonam, ka viss kārtībā. Dabūjusi sūtījumu ar cigaretēm, Pegija domājusi, ka tajā atrodas kāda slepena ziņa no Spituela, jo viņš brīdinājis, ka nevarēšot vairs ne zvanīt, ne atklāti rakstīt. Pārskatījusi visas kārbas, bet nekā neesot atradusi. Padzirdējusi par Spituela nāvi, Pegija ļoti baidījusies, ka policija var uzzināt par naudu un viņai to atņemt. Tāpēc nākamajā dienā pēc slepkavības aizgājusi no «Vecās pasaules», kur citas bāra meitenes zinājušas par viņas attiecībām ar Spituelu. Tāpēc arī sākumā teikusi inspektoram, ka Spituelu nepazīstot. Pegija zvērēja, ka, viņai projām ejot, Spituels vēl esot bijis dzīvs. Avīzi viņa neesot nesusi. Ari Spituels pats nekādā ziņā nav varējis uznest, jo, Pegijai aizejot, bija grasījies iet zem dušas. Pegija apliecināja, ka dzīvoklī atrastais revolveris patiešām piederējis Spituelam. Viņš no tā nekad neesot šķīries, naktī vienmēr glabājis zem spilvena. Par krievu pistoli TT Pegija nekā nezinot, pēc viņas domām, Spituelam tādas neesot bijis.