Kad Deilijs bija noklausījies dialogu tik tālu, atnaca Nisons. Deilijs izslēdza magnetofonu.
— Atradi?
— Pistoli? Ne velna. Bet šo to atstiepu. Apskaties, ja gribi. Manuprāt, nekā tāda nav. Cerēju, ka atradīšu sarkano propagandu, bet te tikai visādi filmu žurnāli, komiksi, mīlas romāni, vēstules un tamlīdzīgi krami.
Nisons aizgāja, bet Deilijs vēl ilgi sēdēja un domāja. Pēkšņi atcerējas, ka apsolījis telegrafēt Trolopam. Viņš paņēma papīru, uzmeta telegramas tekstu, paturēja rokā — un saplēsa. Deilijs pats nesaprata, kāpēc tā dara, kaut kas lika tā rīkoties. Lai vai kā, telegrama netika aizsūtīta.
— Jūtos kā izspiests citrons, Deilij, — inspektors Mūns atzinās savam palīgam. — Liekas, viss tā kā būtu skaidrs, bet uz priekšu nekādi netieku. Piemēram, kur palikusi polise? Varbūt jūs varat to pateikt?
— Varu pateikt vienīgi to, ka polise droši vien izrakstīta uz Pegijas Morningas varda. Iespējams, ka tieši tādēļ no viņas vairs nevar izvilkt ne pušplēsta vārda.
— Neizskatās pēc Spituela. Vai tiešām domājat, ka viņš hūtu precējis Pegiju? Drīzāk polise guļ kādā Kanādas bankā. To laikam nekad neuzzināsim. Paliek čeks. Pegija apgalvo, ka Spituels pats viņai to iedevis. Diemžēl šai gadījumā grūti nospraust robežu starp patiesību un meliem. Reizēm viņa liekas pilnīga vientiese, reizēm ļoti slīpēta.
— Gan jau atzīsies!
— Cerēsim. Lai pasēž, agrāk vai vēlāk apniks klusēt… Jums gan labi, Deilij. Es raujos melnās miesas, bet jūs tikmēr lakstojaties ar Mardžoriju.
— Vai tad ar viņu var lakstoties? Tur jau nepieciešams vismaz spiritisks seanss. Nebūtu par ļaunu vēl reiz aiziet uz tādu.
— Varu jums pakalpot. Ielūdziet viņu šonakt apciemot Šipa garāžu. Pasakiet, ka tas ir dienesta eksperiments — mēģinājums izmantot garus policijas darbā. Varu garantēt, ka atmosfēra būs labvēlīga visnopietnākajiem precību nolūkiem …
— Inspektor, jūs tiešām esat pārliecināts, ka noziedznieks šonakt ieradīsies?
— Zinu pat, kur viņš pašlaik atrodas.
— Un jūs viņu līdz šim neesat apcietinājis?
— Rokas par īsām — pat ja gribētu.
īsi pirms pusnakts Deilijs stāvēja Van Strātena ielā un saudzīgi balstīja Mardžoriju. Mūns uzkāpa pie Šipa.
— Saģērbieties siltāk! Ārā ir auksts.
— Vai mēs… izliksim slazdus, inspektor? Un man . .. man arī obligāti jāpiedalās?
— Noteikti.
Šips nedrošiem pirkstiem atslēdza atvilktni un parakņājās tajā.
— Ko jūs meklējat?
— Revolveri… Nezinu, kur dēls licis. Pagajušajā reizē, kad atbrauca no koledžas, viņš to tīrīja…
— Paņemat labāk pudeli brendija. Tas vairāk noderēs.
— Jūs tā domājat? — Šips atviegloti nopūtās. Ar pudelēm viņš prata rīkoties veiklāk nekā ar šaujamiem. — Varbūt kādu glāzīti tepat, inspektor?
Pēc trešās glāzītes Mūns paskatījās pulkstenī.
— Laiks! Gaidu viņu gan vēlāk, bet tādās reizēs allaž jārēķinās ar drukas kļūdu.
— Drukas kļūdu?
— Gribēju teikt — kļūdu.
Nakts bija sevišķi klusa. Pilsētas trokšņiem šķita uzlikts skaņu slāpētājs. Šips ierāva galvu apkaklē un neteica ne vārda. Mardžorija, ieķērusies Deilija elkonī, plaši ieplestām acīm lūkojās apkārtnē. Deilijs, atbīdījis revolvera drošinātāju, vaicājoši paraudzījās inspektorā. Uz mēles prasījās ilgi aizturēts jautājums: Ko mēs te īsti gaidām? Deilijam bija gan sava hipotēze, bet tā neizturēja stingru kritiku. Iespējams, ka Pegija Morninga pēc slepkavības paslēpusi kaut kur garažā Spituela apdrošināšanas polisi, kuru meklē kāds nozieguma līdzzinātājs. Bet, ja tā, tad viņš to būtu atradis pagājušajā reizē, nebūtu nekādas vajadzības ierasties šonakt. Par to, ka viņš ieradīsies, inspektors likās absolūti pārliecināts. Deilijs bija darījis visu operācijas nodrošināšanai — iededzinājis garāžā gaismu un pārbaudījis, vai abas ieejas garāžā — vārti un durvis — cieši aizslēgtas. Tagad atlika vienīgi gaidīt. Bet ko?
Inspektora mazliet noslēpumainā sejas izteiksme liecināja, ka viņš nav noskaņots atklātām valodām. Tādēļ Deilijs aprobežojās ar lietišķu jautājumu:
•— Kur novietosimies?
_— Mēs ar misteru Šipu tepat pievārtē. Viss redzams kā uz delnas, — viņš norādīja uz vēja šūpoto spuldzi, kuras gaisma spokaini slīdēja pāri Kapsētas ielai un garažas vārtiem. — Jums ar Mardžoriju labāk iekārtoties tur aiz tā koka. Patīkams aizvējiņš. Paši redzat visus, jūs neviens …
Klusējot viņi ieņēma norādītās vietas. Klusums kļuva aizvien nomācošāks. Tikai klusa šalkoņa — tuvējās kapsētas simtgadīgie koki sanēja vējā.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad Šips atskrūvēja pudeles vāciņu un ielēja sev brendiju. Pēc brīža pienāca Deilijs.
— Kāpēc neesat savā vietā, seržant?
— Gribēju zināt, ko darīt, ja …
— Manuprāt, jums jau ir nodarbošanās. Netiekat galā? Misters Šips iedos jums mazu stiprinājumu.
Deilijs atteicās. Aizgāja. Pabijis kādu laiku ar Mardžoriju, atkal atgriezās.
— Atļausiet kādu malku Mardžorijai? Nakts ir pavēsa. Viņu krata drebuļi.