Mūns iztukšoja glāzīti un atdeva Šipam. Deilijs ar izbrīnu konstatēja, ka inspektors it nemaz neuztraucas. Drīzāk viņš izskatījās pēc cilvēka, kas bauda negaidītu mieru …
— Smēķēt laikam nedrīkst? — Šips čukstēja.
— Kāpēc ne? — Mūns atbildēja ar pretjautājumu.
— Viņš ieraudzīs uguni…
— Neieraudzīs.
Tomēr Šips piesardzīgi paslēpa liesmiņu plaukstā. Mūns no piedāvātā smēķa atteicās. Paskatījās pulkstenī, aizvēra acis un negaidot jautāja:
— Mister Šip, kā jums ar sirdi? Vai vesela?
— Sirds? Ne visai.
— Tādā gadījumā uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūs. Lai kas notiktu, neuztraucieties.
— Bet kas tad var notikt?
Inspektors neatbildēja.
Aizritēja minūte pēc minūtes. Un tad:
Garāžas vārti atsprāga vaļā …
Šips pielēca kājās. Deilijs satrūkās. Gribēja izvilkt ieroci, bet Mardžorija ieķērās rokā. Atbrīvojies no viņas, Deilijs metās pāri ielai uz garāžu.
— Rokas augšā! Stāti
Garāžā dega spilgta gaisma, bet iekšā neviena nebija. Tikai automašīna un darba rīki.
Deilijs metās pie durvīm, kas savienoja garāžu ar kāpņu telpām. Tās izrādījās aizslēgtas.
Piesteidzās arī Šips.
— Kur? … Kur viņš ir? — pēc Šipa balss varēja nojaust, ka viņš sagatavojies ieraudzīt līķi.
— Nekur! — dobji atbildēja Deilijs. Viņš vairs nekā nesajēdza. Garāžā nupat bijis cilvēks. Bijis un izgaisis.
— Nekur? Tas nav iespējams … Viņš kaut kur paslēpies. — Šipa drebošā roka norādīja uz mašīnu.
Deilijs atrava mašīnas durvis. Tukšums. Arī zem šasijas neviena.
Šips drebēja kā drudzī. Fiziskās bailes aizstāja citas — tās, ko izjūt, sastopoties ar pārdabisku parādību. Zinādams, ka nekā neatradīs, Šips tomēr pārcilāja rezerves riepas, atgrūda no sienas darba rīku kasti, beidzot ar bezjēdzīgu skatienu pavērās griestos. Bet nekas nelīdzēja. Garāža bija tukša. Un tomēr kāds bija atvēris vārtus.
— Kas tas varēja būt? — Šips tikko dzirdami čukstēja.
— Spoks! — Deilijs nikni atcirta un pieliecās, lai kaut ko paceltu.
No ielas atskanēja kliedziens. Deilijs izskrēja laukā no garāžas. Uz ietves viņš ieraudzīja Mardžorijas saļimušo stāvu. Kas te noticis? Deilijs pārliecās pār Mardžoriju. Viņa elpoja, tātad dzīva. Laikam izdzirdējusi saucienu «spoks!» un zaudējusi samaņu. Tādā gadījumā lai mierīgi paguļ vēl kādu brīdi … Bet kas ar inspektoru? Kāpēc viņš nekustas, kāpēc neatsaucas, kāpēc gārdz?
— Inspektor! Vai jūs esat ievainots?
Un tikai šai mirklī Deilijs saprata, ka inspektors Mūns nemaz negārdz. Inspektors krāca. Viņš bija cieši aizmidzis.
Piecas minūtes vēlāk viņi sēdēja Šipa dzīvoklī. Mājīgi dega stāvlampa. Šips piepildīja glāzes. Brendijs palīdzēja viņam puslīdz atgūt garīgo līdzsvaru. Tikai Mardžorija nespēja atjēgties. Deilijs ar neslēptu pārmetumu lūkojās inspektorā. Viņš nekādi nevarēja samierināties ar to, ka ļāvis sevi izjokot.
Iztukšojis vairākas glāzītes, Šips beidzot ierunājās;
— Es zinu, kas tas bija …
— Sakiet droši, — inspektors mudināja.
— Tas nav spoks.
— Varbūt svētais Pēteris?
— Tie ir viņi … Viņi, kas palaiduši pavadoni!
Šips sāka histēriski smieties. Viņa smiekli izrāva
Mardžoriju no pusnesamaņas.
— Inspektor, ja nepateiksiet, kas tas bija, veselu mēnesi nespešu aizmigt. .. Dieva dēļ, nomieriniet mani! ■ — Ja jums tuvākajā laikā neradīsies cits mierinātājs, — Mūns zīmīgi palūkojās seržanta virzienā,
— tad esmu gatavs uzņemties visus izdevumus par miega zālēm. Deilij, vai tiešām arvien vēl nesapratat, kas atvēris vārtus? Misters Šips taču bija tik tuvu atrisinājumam …
— Tātad tomēr krievi! — Šips uztraukti pielēca kājās un tikko neizlaida no pirkstiem glāzīti.
— Sākumā pieļāvu, ka ceturtajā oktobrī vārtus atvēris Smisa slepkava, lai izkļūtu uz Kapsētas ielu, nevis uz Van Strātena ielu, kur viņu būtu ievērojuši as- faltētāji … Bet tad jūs nākat un sakāt, ka pagājušajā nedēļā kāds atkal atvēris vārtus. Tas jau bija neizprotami. Un tad jūs ieminējāties, ka garāžas vārtus atver jūsu mašīnā iebūvētā raidītāja signāls. Tieši pirms tam Viloubleiks mums pavēstīja, ka naktī pavadonis pārlidojis pāri mūsu pilsētai. Atrisinājums bija rokā.
— Tik vienkārši? — Deilijs brīnījās.
— Ja. Misters Šips pateica toreiz sava raidītāja frekvenci, un tā pilnīgi atbilst vilnim, uz kura darbojas krievu mākslīgais mēness. Tā tas ir, Deilij. Veca patiesība — jo sarežģītāka mīkla, jo vienkāršāks atrisinājums.
— Vai tas nozīmē, ka ik reizi, kad viņu nolādētais sputņiks pārlidos mūsu pilsētu … — Šips iesāka.
— … tā radiosignāli iedarbosies uz jūsu ierīci un atvērs garāžas durvis.
— Un ja man nozags mašīnu? — kliedza Šips.
— Jūs man nāksiet par lieciniekiem, es viņus iesūdzēšu tiesā!
— Sūdziet vien, bet par panākumiem šaubos. Drīzāk iesaku personīgi tikties ar misteru Hruščovu un palūgt, lai sputņiks maina vilni.
19.
— Tas tik bija pārsteigums? —• Mūns nākamajā rītā ķircināja Deiliju. — Zel, ka neuzaicināju krustmāti Rolliju, viņa man butu piedevusi visus grēkus. Protams, tikai tādā gadījumā, ja nebutu atklāj is, Ka gara lomā šoreiz uzstājies sputņiks.
— Lai nepaliktu paradā, esmu arī jums sagatavojis mazu pārsteigumu. Lūdzu! — un Deilijs parādīja celofāna aploksni.
Tajā atradās pusnosmēķēta cigarete.
— Pierādījums, ka gari patiešām spēj materializēties. Šoreiz gars materializējies cigarete. Atradu to ga- ražā starp darba rīkiem.