— Vai nodevāt analīzei?
— Nav vajadzīgs. Tas ir «Simon Arzt».
— Simon Arzt! Tas taču pierāda …
— Ka mums darīšana ar diviem gariem. Jūsu gars ceturtajā oktobrī atvēra garāžas vārtus, bet mans gars izgāja pa tiem. Kā viņš iekļuva garāžā? Protams, pa durvīm! Kā jau garam, tas viņam nesagādāja nekādu grūtību, it sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Šips dzērumā nebija tās aizslēdzis, ka nākas.
— Un šis gars saucas Pegija Morninga! Lai tagad pamēģina noliegt savu vainu! Cigarete apliecina, ka viņa torīt izgājusi caur garažu uz Kapsētas ielu. Ikviens cilvēks, atskaitot Spituela slepkavu, dabiski būtu izmantojis parasto izeju uz Van Stratena ielu… Man nebija ne jausmas, ka šai garu izsaukšanai būs tāds taustāms panākums — pateicos jums!
— Priecājos, ka varēju pakalpot.
— Deilij, pie velna, vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka šī te cigarete ir «Simon Arzt»?
Deilijs svinīgi pacēla roku!
— Zvēru pie savas mīlas uz daiļo Mardžoriju.
— Ticu, bet aiznesiet tomēr uz laboratoriju… Vai mūsu seanss pavirzījis uz priekšu jūsu attiecības ar Mardžoriju?
Deilijs paraustīja plecus.
— Baidos, ka ne. Vakar naktī viņa neļāva pavadīt sevi tālāk kā līdz taksometram. Pa ceļam neteica ne vārda.
Atceļā no laboratorijas Deilijs iegriezās pie Mardžo- rijas.
— Labrīt, Mardžī!
Mardžorija neatbildēja.
— Kas tad ir, Mardžī? Lūdzu, nedusmojieties! Domāju, ka inspektors Mūns ievainots, tāpēc vispirms steidzos pie viņa …
— Seržant Deilij, lūdzu, nesauciet mani vairs vārdā! Es esmu mis Votkinsone, saprotiet! Nedomājiet, ka ļaušu jums ņirgāties par sevi.
— Bet kad tad esmu ņirgājies?
— Vakar! Kā jūs uzdrošinājāties aicināt mani uz tādiem kumēdiņiem? Kaut kāds nožēlojams triks at" radioviļņiem, bet es savā vientiesībā domāju, ka būs kaut kas nopietns tāpat kā pie misis Lanovcras…
— Bet, Mardžī, tas ar Smisa garu taču bija tikai joks! Es …
— Tā arī domāju, ka jūs nespējat nopietni izturēties pret vissvētāko, kas ir pasaulē. Mēs ar tēvu bez jums bijām pie misis Lanoveras… Lasiet! — Mardžorija pasvieda viņam avīzi un izskrēja.
Operatīvajā istabā Deilijs neizpratnē ņēmās pārlapot «Observer» numuru. Ceturtajā lappusē viņš uzdūrās lielai fotogrāfijai. Pazīstama seja. Nu, protams! «Mis Minerva Zingera, vispasaules vēriena mēdijs. Beidzot izdevies stāties sakaros ar citu planētu iedzīvotājiem!» Tur bija arī dīvaini zīmējumi — kaut kādi traukiem līdzīgi kosmiski satiksmes līdzekļi, fantastiskas, otrādi apgrieztas piramīdas, kas balstījās uz smailes. Reportieris aprakstīja spožos panākumus, kurus mis Minerva guvusi, izmantodama Spituela garu par starpnieku ar citām pasaulēm. Sazināšanās notiekot telepā- tiski grafiskā ceļā. Pašlaik viņa jau nodibinājusi ciešus sakarus ar Marsa iedzīvotājiem. Laikraksts sniedza intervijas ar metodistu baznīcas sludinātāju Votkin- sonu un izcilo kosmisko problēmu speciālistu profesoru Hemfriju, kas pārstāv biedrību nezināmo lidojošo objektu pētīšanai. Noslēgumam reportieris bija pataupījis sevišķu sensāciju — marsieši paziņojuši savu nodomu tuvākajā laikā sūtīt kosmisku kuģi uz Zemi.
Votkinsons — tas ir Mardžorijas tēvs… Profesoru Hemfriju Deilijs nepazina. Bet profesors paliek profesors. Ja tādi vīri ļauj sevi nerrot, ko tad prasīt no Mardžorijas? Lai meklē sev vīru uz Marsa!
Nākamajā dienā Deilijs satikās ar Mardžoriju gaitenī.
— Seržant Deilij, jūs meklēja inspektors Mūns. Viņš ir savā kabinetā!
— Paldies, Mardžorija… Starp citu, to rakstu izlasīju. Vai jus tiešām prasāt no manis, lai ticu šim bleķim?
— No jums prasu tikai vienu — lai jūs vairs neuzrunātu mani vārdā. Priekšdienās tikai dienesta attiecības!, Lūgšu to neaizmirst!
Deilijs nopūtās. Stāvoklis bija bezcerīgs.
Mūns sēdēja atzveltnes krēslā un kā dīvainu kukaini grozīja pirkstos papes kārbu.
— Kā jums patīk, Deilij? So kārbu Nisons nupat atrada, vēlreiz pārmeklējot Pegijas dzīvokli. Kā redzat, pasta sūtījums. Adrese rakstīta ar Remingtona 1956. gada modeļa rakstāmmašīnu, nosūtītājs nav uzrādīts. Pegija Morninga apzvēr, ka cigaretes atsūtītas tieši šajā iesaiņojumā …
-—Melo! Tūlīt pārbaudīsim… — Deilijs pielika kārbu pie deguna. Nāsis izplētās, acis kļuva arvien šaurākas.
— Neticami! Patiešām «Simon Arzt»!
— Bet tagad aplūkojiet zīmogu.
— Ceturtais oktobris!…
— Tātad cigaretes viņa tiešām saņēmusi pēc slepkavības. Zināt, kā jūtos? Kā cilvēks, kuram virs galvas sabrūk māja.
— Nepiekrītu. Tas. tomēr ir pierādījums.
—. Pierādījums — bet kam?
— Ja Morninga saņēmusi cigaretes pēc slepkavības, tas nozīmē,,, — Deilijs ņēma palīgā pirkstus. — Viens: pēc viņas pie Spituela bijis kāds cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt». Divi: šis nezināmais aizsūtījis viņai cigaretes ar nolūku novērst aizdomas no sevis…
— Pag, Deilij!… Jūs pārāk aizraujaties. Šis nepazīstamais — nosauksim viņu par misteru X — ir gaišreģis. Viņam vajadzēja iepriekš zināt gan to, ka jūs piešķirsiet cigaretes galam sevišķu nozīmi, gan to, ka es apcietināšu Pegiju Morningu. Pārāk sarežģīti, lai izklausītos pēc patiesības.
— Ļaujiet padomāt… Jūs taču teicāt, ka vissarežģītākās mīklas atrisinājums parasti ļoti vienkāršs…
— Nu?
— Es esmu stulbenis! — Deilijs negaidot paziņoja.
— Jums bija nepieciešamas veselas divas minūtes, lai tiktu pie šīs atziņas?
Deilijs ignorēja šo piezīmi.
— Pegijas pirksta nospiedums bija uz pelnu trauka, bet tanī atrasti Cesterfīlda cigarešu pelni. Tas liecina, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt».
— Zinu, zinu. Varat vēl piemetināt, ka bez tam atrasti divi smēķu gali, abi Cesterfīlda markas. Uz viena no tiem uzieta Brūka lūpu krāsa. Taču tas neko nenozīmē.