— Tas nozīmē, ka IPegija smēķējusi Cesterfīldu!
— Bet tas vēl nenozīmē, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt». Arī es ciemos kādreiz neatsakos no piedāvāta cigāra, kaut visumā esmu uzticīgs savai markai …
Pie durvīm klauvēja.
— Lūdzu! — Mūns aicināja.
— Ā, apburošā mis B! — Deilijs apsveica laboranti. — Atnesāt analīzes rezultātus?
— Jā. «Simon Arzt» — tāpat kā tas cigaretes gals, ko atradāt Spituela dzīvoklī. Arī tam pie viena vēlreiz iztaisīju analīzi.
— Kāpēc tāda centība? — Mūns brīnījās.
— Pirmo reizi vēl nezinājām sintētiskās lūpu krāsas sastāvu un tādēļ nebūtu varējuši to konstatēt.
— Un šoreiz konstatējāt? — Deilijs bažīgi vaicāja.
— Nē! Ne uz vienas cigaretes, ne uz otras.
— Paldies!
— Un kur palika kompliments? — Acīm redzot, koķetēšanu mis B bija pietaupījusi atvadām.
— Te jums vekselis par tūkstoš komplimentiem! Iekasēt pēc pirmā pieprasījuma! — Deilijs aizvadīja viņu līdz durvīm, tad ka uzvarētājs nostājās Mūna priekšā:
— Vai tagad ticat, ka man taisnība. Pegija nav vainīga.
Muns domīgi košļāja cigāru.
— Kurš tad?
— Es jau teicu — tas, kas smēķēja «Simon Arzt».
— Vārdu sakot, esam laimīgi atgriezušies pie mistera X. Tas taču absurds! Slepkavība notikusi ne vēlāk kā astoņos divdesmit. Tatad misteram X bija tikai minūte, pusotras, lai pagūtu iekļūt dzīvoklī, izvilināt Spituelu no vannas istabas un nošaut viņu.
Deilijs paraustīja plecus.
— Nezinu. Zinu tikai vienu — Pegija nav vainīga.
— Labi, ja esat par to pārliecināts, izdarīšu kādu eksperimentu.
Iesēdies savā mašīnā, Muns aizbrauca uz Van Strātena ielu. Pie mājas numurs 30 apstajas. Nams likās izmiris. Visi logi cieši aizvērti. A\ūns paskatījās uz ēku kā uz personīgu ienaidnieku* Tad uzņēma precīzu laiku. Viņš izvēlējas vistaisnāko ceļu līdz Vonemeikera universālveikalam. Ātrumu samazināja tikai krustojumos. Kad priekšā iznira universālveikals, atkal paskatījās pulkstenī. Eksperiments nedeva galīgu skaidrību. Pegija apgalvo, ka atbraukusi tieši veikala atvēršanas brīdī, tas ir, deviņos. Ja butu izdevies pierādīt, ka 40 minūtēs tas nav iespējams, tad līdz ar to būtu skaidrs, ka viņa melo… Izrādās, ka tas iespējams, gan tikai tad, ja Pegija tūlīt dabūjusi taksīti. Pie Spituela mājas viņa to nevarēja dabūt, jo bruģis bija izvandīts, lai tiktu līdz asfaltam, vajadzēja vēl kādu minūti… Bet pagūt tomēr varēja …
Nez kādēļ Mūns izkāpa no mašīnas. Ko darīt? Vēlreiz nopratinat Pegiju. Nav nekādas jēgas. Tupēt pārvaldē, noklausīties Deilija aplamības un Viloubleika atskaiti par sputņika pārvietošanos?
Negaidot Mūns atcerējas Lestera uzaicinājumu.
Bet vispirms viņš iegriezās būdā, kur bija mitinājies Ahmeds el Vaadi. Tagad tur dzīvoja kāds laulāts pāris no Filipīnām. Viņi zināja pastāstīt, ka ēģiptietis aizbraucis. Lai tiktu uz dzimteni, salīdzis par stjuartu uz kuģa.
Mūns atcerējās ēģiptieša nostāstu par cilvēku, no kura tas saņēmis dolāru un uzdevumu aiznest kādu vēstuli uz pastu. Mūnu vel tagad neatstāja urdoša sajūta, ka viņš nav pratis atklāt šī stāsta kodolu. Žēl, ka pēc Regijas apcietināšanas ēģiptietis vairs nav uzraudzīts. Tagad nekā vairs nevar darīt.
Tērzēdams Muns ieraudzīja uz naglas uzdurtu loterijas biļeti. Tadas biļetes parasti pārdeva pasta nodaļās.
— To mums uzdāvināja misters Vaadi, >— filipīņi paskaidroja. — Teica, ka tā nesīšot laimi. Tajā dienā, kad viņš to pircis, tuvumā nogalināts kāds cilvēks. Ir tāds ticējums, varbūt dzirdējāt?
— Vai drīkstu?
Mūnā pēkšņi pamodās interese. Ja šī biļete pirkta pasta nodaļā, jābūt attiecīgam zīmogam. Uz četrstūra patiešām greznojās zīmogs — Svētā krusta pasta nodaļa, kas atradās Van Strātena ielas tuvumā.
Toreiz pratināšanas laikā Ahmeds el Vaadi bija teicis, ka nepazīstot apkārtni un nezinot, kas tas par pastu, kurā nodevis mistisko vēstuli. Tagad var secināt, ka viņš Spituela nāves dienā iegriezies Svētā krusta pastā. Loze ir reāls pierādījums. Bet vēstule? Varbūt tikpat reāls?
Braukdams liftā uz divdesmito stāvu, kur mitinājās Lestera detektīvu birojs, Mūns visu laiku domāja par vēstuli.
Lesters sagaidīja viņu kā goda viesi.
— Zēni, tas ir inspektors Mūns, tas pats, kas izmeklē Van Strātena ielas slepkavību.
Detektīvi novērsās no televizoriem un ar cieņu uzlūkoja Mūnu.
— Paskaties, kā mēs strādājam, veco zēn! Ceru, pēc tam tu mainīsi savus uzskatus par privātdetektīviem. Mums pat labāki darba apstākļi nekā policijai. Seit viss kā spogulī. Pieņemsim, zālē Nr. 15 notiek zā
dzība… Lūk, nospiežu trauksmes pogu, tagad skaties uz 15. ekrānu!
Mūns paskatījās. Pārdevējas lēnām pastaigājās gar galdiem, pircēji pārcilāja preces, kasieres darbināja automātiskās kases. Viss kā parasti. Te pēkšņi kāda sirma dāma, kura nupat bija laiski sēdējusi krēslā, pie- skreja pie telefona. Tūdaļ centrālē atskanēja zvans.
— Neuztraucieties, misis Beilij! Parbaude. — Lesters nomierināja zvanītāju.
— Teicami! — Mūns uzslavēja.
— Un vēl kas! Viens nozog, pēc tam pasviež citam, bet pats nevainīgs kā jērs. Pie mums tas nav iespējams. Itin visu, kas pievērš mūsu uzmanību, tūdaļ fiksē kino- aparāti. Pret tādu lietisku pierādījumu visveiklākais advokāts ir bezspēcīgs. Ja jau lielīties, tad līdz galam! Nāc apskaties!
Nenogaidījis Mūna piekrišanu, Lesters ievilka viņu istabā, kur atradās projekcijas aparāts. Nodzisa gaisma, ekrāns atdzīvojās. Paradījās veikala pirmais stāvs, ieejas durvis. Lielais elektriskais pulkstenis rādīja vienu minūti pirms deviņiem. Pārdevējas un kasieres steidzās ieņemt savas vietas. Viena vēl beidza krāsot lūpas.