— Piedod, esmu sajaucis kasetes, — Lesters teica. — Šai filmā nav nekā interesanta. Mēs toreiz vienkārši izmēģinājām aparatūru. Tūlīt pārtīšu…
— Nē, lai paliek, dieva dēļ!… — Mūns iesaucās. Aiz veikala durvīm viņš bija pamanījis pazīstamu seju. Ieķēries ar rokām krēslā, viņš sasprindzināti lūkojās ekrānā. Lūk, pulksteņa rādītājs palēcās un sastinga pie skaitļa deviņi. Durvju režģi pašķirās. Cilvēki plūda veikalā. Pirmie jau uzrunāja pārdevējas. Un, lūk, viņa! Jā, viņa! Pegija Morninga!
Mūns tik strauji pielēca kājās, ka apgāza krēslu:
— Lester, kad šī filma uzņemta?
— Es jau teicu, ka tas bija mūsu pirmais mēģinājums. Veikala atklāšanas dienā, 4. oktobrī.
— Tā… Paldies, Lester, paldies! Tu man ļoti palīdzēji! Atzīstu, ka tavas darba metodes ir lieliskas. Labprāt pārnāktu strādāt pie jums, ja mani izmetīs no pārvaldes.
Lafajeta darbā nebija. Mūns piezvanīja viņam uz mājām. Gaidot priekšnieku, inspektors nervozi smēķēja. Mardžorija jau diviem lāgiem bija lūgusi nekūpināt, bet Mūns nelikās ne zinis. Mardžorija atvēra logu. No ielas atlidoja neciešama kņada. Un tas galīgi sabeidza Mūnam nervus.
— Kas tad lēcies, Mūn? — vaicāja Lafajets, aicinādams inspektoru savā kabinetā. — Kāpēc tāda steiga? Vai apcietinātā atzinusies?
— Nē. Un neatzīsies arī. Toties es atzīstos. Esmu pielaidis rupju kļudu. Pegija Morninga jāatbrīvo.
— Diezgan dīvaini, inspektor, — Lafajets dzestri teica. — Vispirms jus gandrīz ar varu piespiežat mani dot atļauju apcietināt, tagad, kad esam savākuši veselu kaudzi pierādījumu un lieta gandrīz skaidra, jūs pēkšņi gribat viņu atbrīvot.
— Saprotiet taču! Viņa fiziski nespēja četrdesmit minūtēs aizskriet pēc avīzes, atgriezties, nošaut Spituelu, atkal noskriet lejā, sameklēt taksiti un tieši pulksten deviņos būt universālveikalā. Pat ar helikopteru…
— Es atkārtoju, Mūn! Pieļausim pat, ka šī meiča nav nogalinājusi viņu savām rokam, pietiek taču ar to, ka viņa ielaidusi slepkavu. Jāpiespiež pie sienas! Mums vajadzīga atzīšanās, ka viņa rīkojusies pēc sarkano norādījumiem. Jūs ar viņu apejaties parak maigi.
Mūns piecēlās.
— Bet es vēlreiz apgalvoju, ka viņa nav vainīga. Vai esat ar mieru viņu atbrīvot?
— Nē! Tāpēc, ka esmu tālredzīgāks par jums. Citādi taču nebūtu noturējies šajā postenī jau desmit gadus. Es jums vēlu tikai labu, inspektor. Neaizmirstiet, ka jebkurā laikā varu nodot lietas izmeklēšanu citam.
— Tad dariet to! Man pietiek!
Mūns izskrēja no kabineta.
— Mardžorija, dodiet papīru!
Pat neapsēdies, viņš turpat Lafajeta priekštelpā uzrakstīja drebošiem pirkstiem:
«Sakarā ar to, ka mana nervu sistēma pēdējā laika iedragāta un tas atsaucas uz manām darba spējām,
lūdzu mani nekavējoties atbrīvot no dienesta pienākumu pildīšanas un nodot manā ziņā esošo krimināllietu citam. Inspektors Mūns.»
Mūns pat nepārlasīja atlūgumu. Sirds neganti sita. Viņš tiešām jutās slims. Bija pēdējais laiks aiziet no darba. Vienu mirkli prātā gan pazibēja doma par pensiju, līdz kurai pietrūka tikai divi gadi. Veselība ir dārgāka! Nosviedis atlūgumu uz galda, Mūns izsteidzās laukā, it kā baidīdamies, ka var vēl pārdomāt.
Pamodies nākamajā rītā, Mūns atcerējās, ka nu viņam nav vairs kur steigties, ka var vēl mierīgi pagulēt. Bet mierīgi gulēt viņš tomēr nespēja. Ko sacīs sieva? Ko darīs Deilijs? Varbūt tiešām aiziet strādāt pie Lestera. Lai atkautos no uzmācīgajiem jautājumiem, Mūns ieņēma miega zāles. No murgiem viņu uzmodināja Džīna.
— Tev zvanīja misters Lafajets. Lūdza nekavējoties ierasties.
«Tātad atlūgums pieņemts,» Mūns drūmi nodomāja. Viņš noskuvās, izdzēra tasi tējas, ātrumā norija dažus kumosus un, kā allaž, aizmirsa izdzert sulu. Iebāzis kabatā «Morning Sun», Mūns noskūpstīja Džīnu un aizsteidzās. Liftā kā par brīnumu viņam uzsmaidīja kaimiņiene misis Hendersone. Tas bija pavisam negaidīti.
Arī Lafajeta kabinetā Mūnu sagaidīja ar smaidu. Lafajets smaidīja. Pašu draudzīgāko smaidu, uz kadu bija spējīgs.
— Nu redzat, inspektor, viss nokārtojies. Jūsu Pegija atbrīvota. Tātad arī es protu atzīt savas kļūdas. Jums liekas, viņai tiesības būt uz brīvām kājām, un — lūdzu! Mēs nemaz neesam ieinteresēti katrā ziņā kādu sēdināt elektriskajā krēslā. Pilnīgi pietiek, ka ar pirkstu varam norādīt uz vainīgo. Un to jūs spoži izda- rījāt, inspektor. Jūsu paziņojums ir dzelžainas loģikas paraugs!
Uz pults uzliesmoja sarkanā spuldzīte — Mardžorija savienoja Lafajetu ar policijas priekšnieku. Lafajets paņēma klausuli un laipni pamāja Mūnam:
— Turpināsim sarunu vēlāk… Līdz vakaram. Noteikti paņemiet sievu līdzi! Katra ziņā!
Mūns atmuguriski izgāja no kabineta. Viņš nekā nebija sapratis. Par kādu paziņojumu bija runa? Kur viņam šovakar jātiekas ar Lafajetu? Kāpēc Džīna jāņem līdzi?
— Kas ar jums, inspektor? — atskanēja Mardžorijas balss.
— Dodiet ūdeni. Ar mani kaut kas nav kārtībā.
Iztukšojis glāzi, Mūns pēkšņi atcerējās:
— Vai Pegija atbrīvota?
— Šorīt.
— Un es?
— Jūs?!
— No darba. Kas ar manu atlūgumu?
— Guļ atvilktnē. Parādīju šefam, bet viņš tikai pasmaidīja. Viņš ir sajūsmā par jūsu interviju.
— Intervija? Nevienam neesmu interviju devis.
— Nesaprotu jūsu jokus, inspektor. Avīzē iespiesta jūsu saruna ar Blisu Trolopu.
Pēc mirkļa Mūns jau atradās uz ielas. Kabatu svilināja avīze. Kas atkal par jaunumu? Skvērā viņš atsēdās un izvilka avīzi. Jau pēc dažām rindiņām viņa sejā pavīdēja tik mežonīgs niknums, ka blakām sēdošā sieviete aši manījās prom.