Raksts saucās: «Van Strātena ielas slepkavība beidzot tuvojas atrisinājumam.» Zem virsraksta bija ievietota Mūna ģīmetne ceturtdaļlapas lielumā. Sekoja inspektora nopelnu uzskaite, kurā laba tiesa bija reportiera fantāzijas auglis. Sevišķi tika izcelts inspektora absolūtais godīgums un bezpartejiskums, kuru visuzskatāmāk pierādījusi nēģeru studenta nāves apstākļu izmeklēšana.
Par spīti dusmām Mūnam bija jāatzīst, ka Trolops melošanu no profesijas pacēlis mākslas līmenī. Viņš attēloja inspektoru Mūnu kā gudru cilvēku, kas visu rūpīgi apsver, izvirza argumentus, pats tos apgāž, vārdu sakot, dara visu, lai lasītājs saņemtu slēdzienu pilnīgi sagremotā veidā. Vislielāko bezkaunību Trolops bija pietaupījis pašām beigām:
«Pateicos par interviju, inspektor, Atļaušos visu mūsu lasītāju vārdā izteikt cerību, ka drīzā laikā izdosies nosēdināt Spituela slepkavu elektriskajā krēslā.»
«Paldies, Blis! Pielikšu visas pūles. Taču baidos, ka viņš jau sen ar reaktīvo lidmašīnu vai zemūdeni nogādāts turp, no kurienes sazvērestības pavedieni stiepjas līdz mūsu zemei, līdz katram brīvās pasaules nostūrim. Bet pietiek jau ar to, ka cauri dzelzs aizkaram izlauzīsies mūsu bargie apsūdzības vārdi: uz jūsu sirdsapziņas mūsu pilsoņa nelietīgā noslepkavošana, uz jūsu rokām simtprocentīga patriota asinis!»
No tuvākā automāta inspektors piezvanīja uz redakciju.. Tur pateica, ka Trolops tikai vakar atgriezies no Ciktaunas, līdz vēlai naktij diktējis steidzamu materiālu un tagad droši vien guļot…
— Misteram Trolopam kuru katru brīdi jābūt atpakaļ, — paziņoja Blisa dzīvokļa saimniece, — aizskrēja paēst brokastis. Lūdzu, uzgaidiet!
Istaba bija tipisks mūslaiku jauna cilvēka miteklis. Dažas sporta trofejas, dažādi piemiņas žetoni, kinoaktrišu fotogrāfijas pie sienām. Mūns apsēdas pie galda. Blakus rakstāmmašīnai gulēja kaudzīte tīru lokšņu. Baltais papīrs uzmodināja Mūnā snaudošo zīmētāja talantu. Lapiņa pēc lapiņas pārklājās briesmoņiem un mūdžiem. Tiem visiem bija Blisa vaibsti. Tas puslīdz līdzēja. Pamazām Mūns nomierinājās un sāka kopēt kādu fotogrāfiju. Tajā bija redzams rietošās saules apspīdēts tuksnesis, kaut kāda dīvaina celtne, droši vien sena indiāņu svētnīca, un pats Trolops baltā uzvalkā pie «Standard Oil» reklāmas pulksteņa. Kavēdams sev laiku, Muns rūpīgi pārzīmēja katru sīkumu.
Beidzot Mūns nolēma vairs negaidīt. Iebāzis sašvī- kotās lapiņas kabatā, viņš piecēlās. Sajā mirklī parādījās Trolops. Ieraudzījis inspektoru, viņš apjuka.
— Ko tas nozīmē? — Mūns nosvieda uz galda avīzi.
— Dots pret dotu! Jūs solījāties informēt mani pašu pirmo, bet par Pegijas Morningas apcietināšanu uzzināju tikai vakar un arī tad vienīgi, pateicoties Toren- tam. Līdz ar to man rokas bija brīvas. Jūs uzskatāt, ka esmu rīkojies negodīgi? Bet es uzskatu, ka tas darīts jūsu labā. Jūs atradāties pagrūtā stāvoklī. Reiz paziņojuši, ka neticat sarkano vainai, jums bija neērti atkāpties. Es to izdarīju jūsu vieta.. Agrāk vai vēlāk tas jums pašam tomēr būtu jādara. Teikšu vēl vairāk, tas jums būs jādara.
Mājās Mūns pārbrauca nospiestā garastāvoklī. Turpretī Džīnai bija reti laba oma. Viņas seja staroja priekā. Izrādījās, ka tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, kaimiņiene misis Hendersone pēc ilga pārtraukuma sasveicinājusies un veselas desmit minūtes sarunājusies ar viņu. Otrkārt, uzzinājusi šīs pēkšņās laipnības iemeslu, Džīna nopirkusi avīzi un ar patiku izlasījusi interviju.
— Un treškārt, — Džīna pavicināja gaisā zelta burtiem apdrukātu kartonu, — mums ir ielūgums pie Alisoniem! Šovakar!
Mūns neticīgi pagrozīja pirkstos ielūguma karti.
T. O. Alisons bija sācis savu karjeru pirms desmit gadiem, izdodot žurnālu «PILNĪGI SLEPENI». Tā specialitāte bija skandālu hronika. Informācijas iegūšanai Alisons nodarbināja veselu bataljonu privātdetektīvu. Žurnāls iznāca tikai sešas reizes gada un tomēr deva miljonu peļņas. Vēl vairāk Alisons laikam pelnīja ar skandaliem, kurus par attiecīgu samaksu noklusēja. Likteņa ironija bija gribējusi, lai pats Alisons kļūtu par anonīmu šantāžistu upuri. Toreiz tieši Muns atrada un apcietināja izspiedēju.
«Misters Mūns ar kundzi tiek ielūgti…» Zili brīnumi! Neizskatās pēc Alisona. Varbūt viņš savu pateicību noguldījis bankā un tagad taisās samaksāt ar procentiem? Drīzāk Alisonam atkal kaut kas vajadzīgs. Bet kas viņam varēja būt vajadzīgs no inspektora? Miljonārs, iespaidīgs politiķis, vairāku avīžu un žurnālu izdevējs, pēdējā laikā ieguldījis daudz naudas elektronikā… Pēkšņi Mūns atcerējās, ka ari «Morning Sun» piederēja Alisonam.
— Nekur neiešu. Ja viņš tā ilgojas pēc manis, lai nāk pats.
— Vai tev prāts, Sem? Atteikties no tāda ielūguma! Bez tam esmu jau piezvanījusi, ka noteikti būsim.
— Tad piezvani, ka nebūsim.
— Sem, bet kur man likt jauno tērpu? Atdot? Vai ziedot pestīšanas armijai?
— Kādu tērpu? #
— To pašu, kuru šodien nopirku. Kaut kādās lanckās taču nevar rādīties pie Alisoniem. Gribi, es tūlīt uzvilkšu? …
Jaunajā tērpā Džīna patiešām izskatījās lieliski. Mūns atmaiga — negribējās izjaukt viņai prieku. Galu galā kāpēc neaiziet? Varēs pateikt Alisonam savas domas par Trolopa gangstera metodēm.
Alisona milzīgās savrupmājas vestibilā atradas baseins krietna dīķa lielumā. To ietvēra no Meksikas atvestie kaktusi un agaves. Pie marmora krastmalas šūpojās torpēdai līdzīga alumīnija motorlaiva.
— Priecājos jūs redzēt, inspektor! — Alisons atdalījās no viesu pulciņa, lai personīgi apsveiktu Mūnu.
— Bet es nemaz. Ceru, ka pats lasāt savu avīzi. Tas, ko atļaujas jūsu Trolops …
Alisons nepievērsa viņa vārdiem uzmanību.
— Jūsu kundze? Priecājos jūs redzēt, misis Mūn! Kā jūtaties?
— Ļoti priecājos. Ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu sievas kundzi.