Steidzīgi atgriezies redakcijā, viņš sagaidīja Torenta zvanu un atkal aizbrauca uz Van Strātena ielu. Pēcpusdienā, pārnācis mājās, Trolops pasta kastītē atrada vēstuli. To bija sūtījis Spituels. Aploksnē bija apsolītais raksts, kuru Trolops nodeva Alisonam. Raksta tālākais liktenis viņam nav zināms. Bet aploksne saglabājusies …
— Un ekspertīze konstatēja, ka gan adrese, gan nosūtītājs rakstīti ar vienu un to pašu, proti, Spituela roku… Paldies, Deilij! Jūsu stāsts skanēja kā īsts mākslas darbs. Gandrīz nevienas «neīstas nots» .. .Gandrīz! Lūk, aploksne, par kuru stāstījis Trolops! Paskatieties, vai nemanāt kaut ko ievērības cienīgu?
Deilijs ar palielināmo stiklu sīki izpētīja aploksni. Katram gadījumam paturēja pret gaismu.
— Nekā neredzu. Slepenu zīmju nav… Varbūt vienīgi zem markas… Velns pārāvis! Marka! Tā taču tā pati marka!
— Kāda? — Mūns vaicāja.
— Atcerieties, ko toreiz stāstīja ēģiptietis? Ka viņu apturējis svešinieks un palūdzis aiznest vēstuli uz pastu. Uz aploksnes bijusi marka ar zemeslodi.
— Malacis, Deilij! Es personīgi biju ievērojis tikai zīmogu. Svētā krusta pasta nodaļa! Zīmogs arī apliecina, ka ēģiptietis nav melojis. Bet to var uzskatīt par māksliniecisku detaļu, tiesu tas nepārliecinās. Mums daudz svarīgāk pierādīt, ka ēģiptietis saņēma vēstuli jau pēc Spituela nāves.
— Tas būs diezgan grūti. Neviens tik precīzi nepateiks, cikos vēstule apzīmogota.
— Es jūs tomēr palūgšu aiziet uz pastu. Izprašņājiet visus ierēdņus. Varbūt viņi redzējuši ēģiptieti un atceras, cikos.
— Tas nudien būtu brīnums. Pēdējos divdesmit gadsimtos brīnumi vairs nenotiek.
— Ja nerunā par sputņiku, seržant… Nē, nē, jāmēģina vien ir. Pēc tam aizbrauciet uz banku.
— Nesaprotu.
— Iegriezieties tai nodaļā, kur Trolopam bija jāiemaksā nauda uz Spituela tekošā rēķina.
— Bet mēs taču nezinām, uz kāda vārda?
— Un aploksne? Spituels uzrakstījis nosūtītāja vārdu — lūk, Džons Spulidžs. No Pegijas liecības zinām, ka viņai iedotais čeks par desmit tūkstošiem bijis ar šo pašu parakstu un izrakstīts uz to pašu bankas nodaļu. No tā var secināt, ka tā ir tā pati nauda.
— Jūs ticat, ka Trolops iemaksājis? Tad taču atkrīt motīvs noziegumam!
— Nebūt neatkrīt! Svarīgi, kad viņš iemaksāja naudu? Pēc vai pirms slepkavības. Tieši to gribu izdibināt.
— Pēc slepkavības? Nekā vairs nesaprotu!
— Domājat, es visu saprotu? Varbūt jurns liekas, ka aiz iekšējas pārliecības uzskatu Trolopu par slepkavu? Nē, tikai tādēļ, ka citādi vispār nekas vairs nebūtu izprotams. Pieļausim uz mirkli, ka viņa stāsts patiess.
Sanāk pilnīgi mistika. Bliss no ielas redz, ka Spituela logs aizvērts. Uzkāpis augšā, viņš nevienu nesatiek, klauvē, neviens neatver. Nokāpj lejā, atgriežas, atrod durvis atslēgtas, logu vaļā un Spituelu nošautu. Bet mēs taču zinām, ka tikai minūti pirms tam aizgājusi Pegija, un tad Spituels vēl bija dzīvs. Trolops, kāpjot turp un atpakaļ, nav pamanījis nevienu dzīvu dvēseli. Bet šīs sasodītās kāpnes tā čīkst, ka neviens cilvēks nevar paiet garām nepamanīts. Kas tad iznāk? Kas nošāvis Spituelu? Svētais gars! Kas atnesis laikrakstu ar ziņojumu par sputņika palaišanu? Atkal tas pats gars! Un viss tas noticis vienā vai pusotrās minūtēs, starp Pegijas aiziešanu un Trolopa atnākšanu.
— Bliss šo pasaciņu izgudroja, lai pūstu mums miglu acīs.
— Cik reižu neesmu jūs mācījis nepārsteigties, Deilij! Trolops prot vazāt aiz deguna miljoniem lasītāju. Viņš spētu izgudrot kaut ko ticamāku. Viņš taču saprot, ka šoreiz darīšana ar cilvēkiem, kas pieraduši apšaubīt katru vārdu …
Deilijs atgriezās no savas ekspedīcijas pārsteidzoši ātri. Brīnums bija noticis, un brīnumdaris saucās sputņiks.
Ēģiptieti pastā neviens nebija redzējis, un pat, ja būtu, nespētu atcerēties. Ceturtajā oktobrī — varbūt sakarā ar sputņika palaišanu — bija neparasti liels ļaužu pieplūdums.
Toties pastā atcerējās ko citu. Sakarā ar to pašu sputņiku valdīja tāds uztraukums, ka darbinieki aizmirsa iepildīt krāsu zīmogu spiede. No pulksten astoņiem un divdesmit piecām, tas ir no tā brīža, kad šajā ielā sāka pārdot avīzi ar pirmajam ziņām, līdz astoņiem un četrdesmit, kad beidzot ienāca prātā papildināt izsī- kušo krāsu, zīmogi iznāca pavisam bāli. Un, lūk, uz aploksnes bija tieši tāds izplūdis zīmogs.
Arī bankā izrādījās, ka Mūna hipotēze pareiza. Ceturtajā oktobrī Bliss bija iemaksājis naudu uz tā paša konta, no kura to pēc dažām stundām izņēma Pegija, lai noguldītu savā. Spituelam personīgais rēķins šajā bankā bija uz Džona Spuledža vārda. Cikos tieši Bliss iemaksājis naudu, to, protams, neviens neatcerējās.
Taču apskatoties klerka ierakstu par iemaksu, pamanīja kaut ko interesantu. Proti, ierēdnis vārdu Spuledžs bija ierakstījis kā Sputledžs. Burts «t» bija vēlāk nosvītrots. Sī rakstības kļūda bija izskaidrojama. Ierēdnis tiešām atcerējās, ka, izlasījis avīzē par sputņika palaišanu, par to vien domājis. Nav šaubu, ka liekajam «t» nav gadījuma raksturs. «Sput» — bija pirmais neapzinīgais reflekss uz sputņiku. Tātad rokā bija pierādījums, ka Bliss iemaksājis naudu pēc Spituela nonāvēšanas. Tad cits darbinieks atcerejās, ka ap divdesmito oktobri kāds cilvēks gribēja izņemt no Spuledža konta desmit- tūkstoš dolāru. Pārbaudot kontu, izrādījās, ka čekam nav seguma. Ierēdnis izbāza galvu pa lodziņu, lai aplūkotu aizdomīgo apmeklētāju. Seja nebija redzama — platmale uzvilkta uz pieres, meteļa apkakle pacelta, acis aiz melnām brillēm. Ierēdnis nocēla klausuli un izsauca direktoru. Kad viņš atkal paskatījās pa lodziņu, cilvēks ar melnajām acenēm bija pazudis. Ceku nodeva grafologam. Tas konstatēja, ka Spuledža, tas ir, Spituela paraksts viltots.