31.
Pulksten astoņos Van Strātena iela šķita kā izmirusi. Tie, kuri pārtika no dienišķā darba, jau stāvēja pie konveijeriem, mazgāja automobiļus, spodrināja zābakus, laboja ledusskapjus, pārdeva avīzes. Pārējie brokastoja vai vēl redzēja sapņus.
No Strebsa dzertuves, paslepšus atskatīdamās, izslīdēja misis Lanovera un ātri nozuda nama parādes durvīs. Pie viņas dzīvokļa durvīm stāvēja vīrietis. Rokā viņam bija neliela ceļa soma.
— Misis Lanovera, vai ne? Man ieteica jūsu mēbelētās istabas. Es arī esmu spiritists.
— Lūdzu, nāciet iekša, mister…
— Smiss.
— Ļoti priecājos, mister Smis. Tātad jums istabu?
— Jā, bet tikai saulainu. Saule jums no ielas puses, vai ne? Par maksu vienosimies, tas mani neuztrauc.
— Jūs uz pastāvīgu dzīvošanu?
— Nē, uz dažām dienām. Redziet, esmu te caurbrau- cot no Bostonas uz Kvebeku. Mantas esmu nodevis stacijā.
— Labprāt gribētu jums palīdzēt… Arī pašai būtu patīkami, mēs varētu apmainīties pieredzē.
— Pieredzē? — vīrietis caur pieri paskatījās saimniecē.
— Spiritiskajā.
— Protams! — vīrietis izvilka kabatas portfeli. — Maksāju skaidrā! Cik?
— Es tiešām nezinu… Man ielas pusē tikai viena istaba, bet tur es pati…
— Maksāju dubultu cenu! Cik?
— Runa nav par naudu, mister Smis, es vienkārši nezinu, ko darīt. Faktiski šī istaba jau izdota.
— Pasauciet īrnieku! Viņš varētu tikmēr pārvākties uz viesnīcu. Es gribu apmesties tieši pie jums un nekur citur! Paši saprotiet, kā spiritistam man …
— Bet, mister Smis, nelaime tā, ka savu īrnieku neesmu redzējusi.
— Tad viņš ir gars, vai?
— Ko jūs? Vienkārši nodzīvoja vienu dienu. Vakarā ievācās un no rīta aizgāja. Tas bija tieši tai rītā, kad nogalināja nabaga misteru Spituelu. Starp citu, šīs istabas logs ir tieši pretī mistera Spituela logam.
— Policijai ziņojāt?
— Par misteru Spituelu? Kā tad! Es esmu galvenā lieciniece!
— Par pazudušo īrnieku!
— Nē, viņš man pateica, ka, iespējams, aizbraukšot uz nenoteiktu laiku.
— Bez mantām?
— Mantas viņam, tāpat kā jums, bija atstātas stacijā.
— Tātad istaba brīva?
— Faktiski brīva, bet viņš man samaksāja uz priekšu par trim mēnešiem, un es nezinu, vai man ir tiesības.,. Ja nu viņš pēkšņi pārrodas?
Vīrietis paskatījās uz griestiem, tad, it kā kaut ko atcerējies, uz misis Lanoveru.
— Zināt, misis Lanovera, man pēkšņi uzausa gaisma … Vai viņa vārds nebija … misters…
— Misters Lekness… Pēc vārda amerikānis, bet runāja ar vieglu akcentu, tāpat kā jūs. Laikam ilgi dzīvojis ārzemēs.
— Pilnīgi pareizi. Viņš tikai nesen atgriezies no Eiropas. Tieši viņš arī ieteica apmesties pie jums. Viņš pašlaik ir Bostonā, atbrauks tikai nākošajā mēnesī.
— Tad jau pavisam skaisti! Jūs tikai nestāstiet viņam, lai nerastos pārpratumi.
— Es neesmu pļāpa. Cik?
— Tiešām nezinu …
— Saņemiet! — vīrietis izņēma no maka simts dolāru zīmi un nometa uz galda. — Tikai ātrāk! Man nav laika!
— Kā tā — nav laika? — nobrīnījās misis Lanovera.
— Gribēju teikt, ka ātrāk jātiek gultā. Vilcienā trakoti noguru.
Misis Lanovera ierādīja jaunajam īrniekam istabu.
— Lūdzu! Pat divi spļaujamtrauki. īrnieku labā neko nežēloju. Bet vai tie prot to novērtēt! Hegertons, piemēram, dzīvo kā pa cūku kūti, piespļauj visu grīdu! Staigā tikai nopakaļ un mazgā. Būtu vismaz vēl kārtīgi maksājis. Jūs paši redzēsiet, kas tas par tipu! Vienreiz, ienāku …
Jaunais īrnieks paskatījās pulkstenī un skaļi nožāvājās.
— Nu labi, netraucēšu jūs, mister Smis, atpūtieties!
Misis Lanovera aizgāja, bet īrnieks nedomāja iet pie miera. Vispirms viņš iebāza mutē standziņu zelējamās gumijas. Tad aizslēdza durvis. Aizsedza atslēgas caurumu ar svārkiem. Atvēra logu. Piebīdīja krēslu un novietojās tā, lai redzētu pretējo namu, bet pats paliktu neredzams. Apsēdās. Paskatījās pulkstenī. Astoņi un deviņpadsmit minūtes.
No Svētā Krusta kapsētas puses atskanēja soļu troksnis. Vīrietis piecēlās un, slepdamies aiz aizkara, nopētīja nācējus.
Tie bija inspektors Mūns un Bliss Trolops. Abi nozuda pretējā namā.
Vīrietis atkal apsēdās. Izvilka no kabatas revolveri.
Novietoja uz ceļiem. Izņēma no otras kabatas binokli. Pielika pie acs. Noregulēja. Asi iezīmējās Spituela dzīvojamās istabas logs. Bija saredzams katrs aizkara raksts.
Vīrietis apmierināti pamāja un izspļāva košļājamo gumiju. Spļaujamtrauks atradās blakām. Bet jaunais īrnieks nebija labāks par Hegertonu. Viņš spļāva tieši uz grīdas.
Mūns bija iecerējis trīskāršu eksperimentu.
Tieši pulksten astoņos un divdesmit minūtēs viņš palaida pa priekšu Blisu Trolopu, tad arī pats iegāja namā. Kāpņu telpā valdīja krēsla. Kaut kur, droši vien Šipa dzīvoklī, skanēja radio.
— Parādiet, Blis, kā tas bija! Papūlieties atkārtot katru kustību, katru pauzi. Es uzņemšu laiku ar hronometru. Sākam?
Bliss paklausīja. Kāpnes iečīkstējās kā veca automobiļa bremzes.
Mūns lika lielas cerības uz šo eksperimentu. Ne velti viņš bija atvedis Blisu Trolopu šurp tai stundā un minūtē, kad tika nošauts Spituels, inscenējis tos pašus apstākļus, liekot Blisam soli pa solim nodemonstrēt visu, ko viņš darījis ceturtajā oktobrī. Tā taču nebija neitrāla istaba, kur varēja skatīties vienā punktā un mierīgi stāstīt pasaciņas. Mūns nekad nebija redzējis noziedznieku, kuru šādi vai citādi neietekmētu nozieguma vieta. Viens atklāti nervozēja, otrs mēģināja slēpt satraukumu aiz mākslota miera — taču reaģēt reaģēja katrs. Arī Bliss nevarēja nereaģēt. Tas, luk, bija otrais eksperiments.