Bija paredzēts arī trešais — visbīstamākais. Mūns skaidri apzinājās risku. Savu nodomu viņš bija uzticējis vienīgi Deilijam un Bedstrepam. Deilijs mēģināja atrunāt. Bedstreps ar savu parasto skandināvu mieru pateica: — Jūsu darīšana!
Un, lūk, uzkāpuši, nokāpuši un atkal uzkāpuši, viņi stāvēja pie Spituela dzīvokļa durvīm.
«Un tagad — uzmanību!» — Mūns sev pavēlēja un pagriezās pret Blisu.
— Pirmais tests — izpildīts. Laiks sakrīt. Sāksim otro. Es ieiešu, bet jūs mazliet pagaidīsiet aiz durvīm. Skaitiet līdz simtam. Tad varat nākt! Jūs darīsiet mats mata to pašu, ko toreiz — smēķēsiet, aizvērsiet logu, nolaidīsiet aizkaru, meklēsiet rakstu un tā tālāk. Skaidrs?
Mūns iegāja,'piesardzīgi pievēra durvis, ātri atrāva vaļā dzīvojamās istabas logu un pacēla aizkaru, uzgrieza vannas istabā dušu, bez trokšņa apgāza krēslu, nolika savu revolveri tieši tajā vietā, kur toreiz atradās Spituela ierocis, un visbeidzot pats izstiepās uz grīdas tādā pašā stāvoklī, kādā bija atradies Spituels.
Inspektors prātā visu laiku skaitīja līdzi Blisam… Deviņdesmit. Deviņdesmit viens. Deviņdesmit divi…
Mūns aizvēra acis. Tā gulēdams, viņš arī vaļējām acīm nevarētu redzēt durvis un Blisu. Bija jāpaļaujas vienīgi uz dzirdi un nerviem. Inspektors tīšu prātu nebija pārbaudījis, vai Blisam ir klāt ierocis. Guļošais Mūns bija kārdinošs mērķis. Pirms viņš pagūs satvert revolveri, atbalstīties uz elkoņa un izšaut — daudz kas var notikt. Mūns cerēja, ka instinkts viņu laikus brīdinās. Bet viss atkarājas no tā, kurš būs ātrāks.
Deviņdesmit septiņi. Deviņdesmit astoņi. Deviņdesmit deviņi. Tūlīt Blisam jānāk! Simts!
Durvis atvērās. Kluss kliedziens. Bliss sastinga uz sliekšņa.
«Velns, cik tas dabiski viņam iznāk!» — nodomāja Mūns.
Simts vienpadsmit, simts divpadsmit… Visai nedroša sinhronizācija, bet ko citu darīt, ja nevar skatīties pulkstenī. Simts trīspadsmit… Bliss, pārvarējis pirmo pārsteigumu, sakustējās… Aizsmēķēja… Piegāja pie galda … Pie loga … Ilgi stāvēja …
Mūnam sajuka skaitļi. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Viņš iesāka no gala. Desmit, vienpadsmit, trīspadsmit… Blisam jau sen vajadzēja aizvērt logu. «Nu ver taču! Ver! Nolādētais, vai tu beidzot vērsi!» Mūns domās tam uzkliedza. Ar milzīgām pūlēm inspektors pavēlēja sev nepakustēties, neattaisīt acis.
Tad Mūns vairs neizturēja. Viņš izstiepa roku pēc revolvera un atvēra acis.
Bliss stāvēja viņam blakus. Bez ieroča.
— Viņš atkal tur, — tas murmināja. — Tāpat kā toreiz.
— Kur?
— Pretēja loga!
Mūns piecēlās un paskatījās.
— Jums tikai tā būs licies. Neviena tur nav.
— Nē, ir. Skaidri redzēju, ka sakustējās aizkari. Es jums nestāstīju, inspektor — toreiz, kad nācu pie Spituela, tūlīt sajutu, ka mani kāds novēro. Tas ir viņš!
Bedstreps atgriezās pārvaldē pusstundu pēc Mūna.
— Vai esat apmierināts ar eksperimentu, inspektor?
— Kādi jūsu vērojumi, Bedstrep?
— Normāli. Satrūkās tikai pirmajā brīdī, kad atvēra durvis un ieraudzīja jūs uz grīdas. Pēc tam izturējās mierīgi.
— Tātad viņam nebija nekādas vajadzības novākt mani no ceļa … Turpiniet!
— Kad pienāca pie loga, sastinga …
— Laikam nosprieda, ka arī toreiz redzējis jūs pretējā logā, — Mūns paskaidroja.
— Tad viņš nav tālu no patiesības. Cik nopratu pēc Lanoveras muldoņas, arī toreiz pie viņas bija apmeties tāds šaubīgs īrnieks. Atnāca, pārnakšņoja un pazuda . .. Un tieši slepkavības dienā!
— Labi, Bedstrep, tagad apsēdieties manā krēslā un aprakstiet sīkāk visu, ko misis Lanovera stāstīja par šo dīvaino īrnieku …
32.
Tas notika otrajā novembrī. Mūns, Džīna un Pets sēdēja pie televizora un nolūkojās boksa cīņā. Interesantākajā vietā sporta reportieris pārtrauca komentārus un pērkondimdošā balsī paziņoja: «Forda jaunākais modelis «Edsel» nokautē visus konkurentus!» Tad turpināja ierastajā tonī: «Tā! Vēl vienu. Melnais Džo grīļojas. Kreisais āķis, labais! Kāda spīdoša tehnika! Sadod viņam, Fred!» Tuvuzņēmumā parādījās milzīga, sāpju izķēmota melna seja, kurā tikpat milzīga balta roka bez žēlastības trieca savu cimdoto dūri.
Ekrāns mazliet satumsa.
— Atkal kāda idiotiska reklāma, — nomurmināja Mūns.
Ekrānā parādījās diktora seja. Varēja dzirdēt, kā viņš ievelk plaušās gaisu:
— Lēdijas un džentlmeņi! Pirms pusstundas krievi izšāva debesīs otru sputņiku. Fantastisks svars! Palieciet pie aparātiem!
Un atkal uz ekrāna trakoja skatītāji, uzgavilēdami Fredam, kas bija piespiedis Melno Džo pie virves.
— Apsveicu! Apsveicu! — kliedza Pets, pārspējot aurojošo ringa publiku, un kratīja Mūnam roku.
— Apsveicu! — Mūns kliedza pretī.
Tikmēr mačs bija beidzies.
— Klusāk! — izmisīgi lūdzās Džīna. Auroja no ekrāna, auroja pie auss. — Klusāk! Tūlīt tiesnesis paziņos rezultātus!
— Tāpat zināms. Divi pret nulli, — sauca Pets.
— Kā tu to zini?
— Pavisam vienkārši. Divi padomju sputņiki pret nevienu mūsējo.
Atkal atskanēja gongs.
Ringā tagad cīnījās cits pāris. Mūns tikai neuzmanīgi skatījās ekrānā. Viņš pat īsti nezināja, kā tas noticis — uzreiz, bez jebkādas pārejas, viņš ieraudzīja pie zemes pieplakušu ķermeni un otru — pa pusei pārliekušos pirmajam. Tuvuzņēmumā parādījās divas dūres — pneimatiski veseri, kuri pēc pirmās komandas atkal sāks dauzīt. Televīzijas kamera atkapās, ekrānā parādījās rings. Tiesnesis skaitīja. Deviņi… astoņi… septiņi… Vai izdosies piecelties? Nu! Nu! Nu! — Mūns iekšēji mudināja. Pieci… Četri… Trīs… Vēl tikai divas sekundes atlikušas… Divi!… Un…