— Labrīt, seržant. Kāpēc šodien tik rožains? — Mardžorija pacēla galvu no rakstāmmašīnas.
— Bet jūs, tieši otrādi, tāda bāla.
Mardžorija neticīgi ielūkojās spogulītī. Tajā bija redzams līdz pēdējai pogai aizpogāts mundieris, pa- glīta seja un pasvītroti vienkāršs matu sakārtojums.
— Vai jums nav neērti tik nicinoši izturēties pret cilvēces diženākajiem sasniegumiem?
— Nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Paskatieties.
Deilijs nolika viņas priekšā avīzi ar paziņojumu lappuses lielumā:
— «Bruka sintētiskā lūpu krāsa iezīmē kosmisko laikmetu kosmētikā.»
— Seržant, jūs esat nenopietns cilvēks.
— Lai pierādītu, ka maldāties, pavisam nopietni ielūdzu šovakar uz kino. Gloria-Palasā rāda «Mironis meklē savu slepkavu».
— Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka?
— «Karaļa Henrija VIII sešas sievas» ar Anitu Ekbergu galvenajā lomā.
Metodistu baznīcas sludinātāja meitai filma par sešām sievām likās augstākā mērā nepieklājīga. Pēc ilgākas spriešanas viņi nolēma aiziet uz «Pārkinsa septītajām debesīm». Nosaukums solīja kaut ko reliģiski pacilājošu.
Nokārtojis šo svarīgo jautājumu, Deilijs devās atpakaļ. Paglaudījis runci Siliju, viņš apvaicājās:
— Vai Mūns vēl nav rādījies? Tūdaļ jāierodas lieciniekiem.
— Te es esmu! — atskanēja no sliekšņa Mūna balss. — Mani aizkavēja krustmāte Rollija.
— Tā pati, kas tic gariem? — Deilijs pavīpsnāja.
— Jā. Piedāvāja sarīkot spiritisku seansu un izsaukt Smisa garu. Šis varēšot pateikt, kas viņu nogalinājis.
— Un jūs?
— Ieteicu ierosināt kongresā, lai policijas štatos uzņem viņpasaules iemītniekus… Ko jūs domājat par šo slepkavību, Torent?
Mūns labi zināja, ka priekšniecība pašlaik raugās uz viņu pagreizi — sakarā ar brēku, ko sacēla avīzes, kad viņš apcietināja nēģeru studenta slepkavas. Tāpēc jo patīkamāk bija dzirdēt inspektora Torenta novēlējumu.
— Nešaubos, ka jums izdosies atšķetināt šo kamolu. Vēlu sekmes, veco zēn.
— Tagad jums ir izdevība parādīt, ko esat vērts, — Viloubleiks pievienojās. — Mūsu publika, paldies dievam, nesirgst ar labu atmiņu. Gūsiet panākumus, un viss šis gadījums ar melnādaino tiks nodots arhīvā…
Mūns paraustīja plecus:
— Tik tālu vēl neesmu. Redzēsim, ko pastāstīs liecinieki.
Kabinetā viņu gaidīja Trolops.
— Ko teiksiet par manu rakstu, inspektor? Vai esat apmierināts?
Mūns pamāja. Reportāža saucās «Pie telefona — nāve» un bija savā ziņā meistardarbs. Nekādi neizskaidrojamie, neizprotamie fakti ļāva vaļu visfantastiskākajiem minējumiem.
— Un kā ar jūsu teiksmaino «Simon Arzt», seržant? — žurnālists jautāja ne bez ironijas.
— Deilijs izrādījās gaišreģis, — Mūns aizsteidzās savam palīgam priekšā.
— Tomēr atradās? Tā, tā. Ļoti interesanti, — Trolops izvilka portsigāru.
— Pārgājāt uz citu marku? — Deilijs pēc brīža apvaicājās. Žurnālists pielēca no krēsla.
— Kā jūs to zināt?
— Ļoti vienkārši. Smēķētāji vienmēr klepo, kad izmaina tabakas šķirni. Saaukstējušies jūs taču neesat. Liekas, šīs cigaretes jums par stipru — ievilka! pars dūmu un aizmetāt… Stop, stop, — un Deilijs paostīja gaisu. — Tāda smaka manā kolekcija nav vēl reģistrēta.
— Jūs tiešām esat gaišreģis… Cigaretes Kosmoss tikko izlaistas. Vēlējos uzzināt, vai kvalitāte atbilst reklāmai. Nekā darīt, būs jāatgriežas pie Česterfīlda … Ja jums, inspektor, nav iebildumu, noklausīšos, ko saka liecinieki.
Kā pirmo Mūns nopratināja mājas īpašnieku misteru Šipu. Noskaidrojās, ka par Smisu viņš gandrīz itin nekā nezināja. Šipa mājā tas bija apmeties tikai pirms nedēļas.
— Miljonāru neatgādināja, bet ja cilvēks maksā, cik prasa, pie tam mēnesi uz priekšu …
Šips pašķielēja uz Mūnu — spalva tā vien skraidīja pa papīru, acīm redzot, katrs viņa vārds tika cītīgi pierakstīts. Tas glaimoja. Īstenībā Mūns, kurš jau kolēdžas laikos bija populārs ar saviem humoristiskajiem zīmējumiem, iemūžināja Šipa lielo degunu, kuplās ūsas un ļumīgos vaigus ar sarkano sklerotisko asinsvadu tīklu.
— Jūs vakar nebijāt mājās?
— Redzat, es sastāvu radioamatieru asociācijā, — Šips ne bez lepnuma paziņoja. — Vakar mums Bred- fordā bija sanāksme. Izbraucu ap pusdeviņiem, pa ceļam taisījos apciemot paziņas…
— Vai pirms izbraukšanas nekā sevišķa neievērojāt?
— Būtu es iepriekš zinājis, ka notiks slepkavība… Bet tā … Turklāt, zināt, vēl tā sensācija ar sputņiku … Un bez tam kāds bijis manā garāžā …
— Vakar no rīta?
— Nu jā, vakar. Bet, vai no rīta vai naktī, to nezinu. Atslēdzu durvis — zili brīnumi! Vārti vaļā, un, pats jocīgākais, mans vāģis stāv kā stāvējis.
Šī ziņa tā ieintriģēja Mūnu, ka viņš aizsūtīja Ni- sonu pārbaudīt apstākļus uz vietas.
Šipa garāža atradās nevis Van Strātena ielā, bet bija piebūvēta nama otrajā pusē, Kapsētas ielā. Lai nevajadzētu mest līkumu, īpašnieks bija ierīkojis īpašas durvis, kas savienoja kāpņu telpu tieši ar garāžu.
Nisons, neapmierinādamies ar parasto apgaismojumu, uzdedzināja spilgtu kabatas spuldzi un collu pa collai izpētīja grīdu. Uz rievotā metāla nebija palikušas nekādas pēdas. Tad viņš pievērsās vārtiem. Atslēgu aizvietoja sarežģīts agregāts.
— Velti skatāties, — Šips teica. — Vārti nav uzlauzti. Un atvērt tos no ārpuses neviens svešinieks nevar. Sevišķs triks, paša izgudrojums, — Šips lepni paziņoja un ņēmās kaut ko skaidrot par frekvencēm un relejam.
— Tādā gadījumā jāpieņem, ka garāžā ienākuši pa durvīm. Vai iepriekšējā vakarā jūs tās aizslēdzāt?