Zaros nošviksteja asaka vēja brāzma, un tie pretodamies gari nokrakšķēja. Jaunietim vēl vairāk reižu pārskrēja drebuļi, tad viņš bezgalīgi leni saka kusleties. Izstieptā roka saka sprīdi pa sprīdim virzīties uz priekšu, lai palīdzētu pacelties krušukurvim. Pirksti iezīmēja sniega loku ar iesārtam maļam. Viņš izgrūda kadu skaņu — pa pusei iekunkstēdamies, pa pusei ievaidēdamies, tad atspiedas ar elkoņiem un pagaidīja, līdz mazliet atgūs speķus. Pēc tam nevarīgi pagriezās uz. sāniem un atbalstījās uz. kreisās rokas: tā nebija ievainota. Galva nokaras, acis aizvēras; smagā elpa bija dzirdama visa birze. vēl viens krampjains rāviens, un viņš piecēlās sēdus, atbalstīdamies pret kada koka stumbru. Seju kapāja sniegs, palīdzēdams mazliet atgūt apziņu.
Jaunietis atvēra acis. Tās aizmigloja sāpes un mežonīgas bailes. Viņš paveras augšup uz koku, norija siekalas, mēģināja aplaizīt lūpas un pagrieza galvu, lai paskatītos uz tukšo sniega klajumu ap sevi. Kreisā roka piekļāvās vēderam, labās locītavu viņš uzlika tai virsu, cenzdamies, lai lai nepieskartos ievainota, lād jauneklis atkal uz. mirkli pievera acis, pavirzīja roku lejāk, satvēra mitro adas apģērba sloksni un atrāva no augšstilba. Pēc tam jaunietis atkrita atpakaļ; redzētais izraisīja drudžainas elsas. Roka ļengani nolaidās, skardama koka mizu. Kāds stumbrs pieskaras īkšķa brūcei, un nežēlīga sape atdeva apziņu.
No turienes, kur viņš gulēja, duncis nebija sasniedzams. Viņš stīvi un smagnēji paliecas uz. priekšu, kaut arī kusleties negribējās, gribējās tikai paliki miera un pēc iespējas ātri nomirt. Beidzot pirksli aizsniedzās līdz nazim. Jaunietis aizvilkās atpakaļ līdz kokam un ar mokām atkal apsēdas. Brīdi smagi elpodams, viņš atpūtas, tad pabaza kreiso roku zem ceļgala un, lai saliektu, pievilka sev tuvāk. Sakopojis spēkus, viņš saņēma spalu abas rokas, pielika naža smaili pie biksēm un leni pargrieza tas līdz pat potītei. Tad netālu no pirmā griezuma izdarīja pāri gurnam otru, tā ka vesela adas strēmele tagad bija brīva.
Nu viņš jutās ļoti vārgs un it kā manī ja, ka viņu atstāj pēdējie spēki un acu priekšā ka melns spārns plivinās bezgalīgs nogurums. Viņš pievilka zaļo adas strēmeli sev klat, saņēma galu zobos, iekodas laja un ņēmās graizīt šaurakas slejas. Tas bija lens darbs, kas neparko neveicās, divreiz, viņš sev iegrieza, nemaz nejuzdams, ka sāpes kļutu stiprākās. Galu gala viņš beidza un saka siet strēmeles ap kaju, mēģinādams nostiprināt tās pietiekami augstu, lai pārsegtu garas brūces stilba. Vējš auroja nepārtraukti; citas skaņas nedzirdēja — vienīgi jaunieša paša atro elpu. Seja, kuru klaja sviedru lāses, bāluma atgādināja debesis.
Nu viņš sava laba bija darījis visu, ko spējis. Brūces mugura skaudri sapeja, un koka miza bija vienas asins sverdas, taču šis brūces viņš nejaudaja aizsniegt. Sasējis pēdējo mezglu ap kaju, viņš nodrebēja: slarp apsējiem joprojām sūcās asinis. Viņš nometa duci un pulējās piecelties.
Vēlreiz mēģinājis kunkstot uzslieties kājās, viņš saprata, ka tas joprojām atsakās klausīt, smagums bija par lielu. Sāpēs viebdamies, nelaimīgais pacēla augšup pirkstus, taustīdams koka stumbru. Divas pēdas virs galvas viņš samanīja nolauzta zara stumbeni. Asinīm klata lipīgā roka noslīdēja leja, tomēr viņš atkal stūrgalvīgi sataustī ja stumbeni. Juzdams, ka plauksta, brucem atveroties un aizveroties, pulsē asinis, viņš tik un tā rāvās augšup. Dilbi un pleci viņam bija stipri un muskuļaini no ilgajam stundām, kas pavadītas pie semaforiem; bridi viņš sasprindzis slavēja, galvu atspiedis pret stumbru, drebošo augumu izliecis; tad papēži atrada sniegā balstu, un jaunietis uzvilkās stāvus.
Nemanīdams vēju, viņš grīļojas, cīnoties pret tumsas viļņu uzplūdiem un atplūdiem. Tagad reize ar asiņu pulsējumu kaut kas dunēja galva. Viņš juta atkal siltas strūklas ritam par vēderu un augšstilbiem un reize kakla kāpjam drausmīgu nelabumu. Noliektu galvu viņš pagriežas un saka iet tik gausi un smagnēji ka ūdenslīdējs. Pēc sešiem soļiem viņš, joprojām grīļodamies, apstajās un neveikli pagriezās. Sniega nokritusi, gulēja somiņa ar tālskati… Viņš zvārodamies devās atpakaļ, jo katrs solis tagad prasīja īpaši piepūlēties smadzenēm un sakopot gribasspēku, lai piespiestu ķermeni paklausīt. Viņš miglaini nojauta, ka nedrīkst liekties pēc tālskata; ja to darīs, tad nokritīs visa garuma zemē un droši vien vairs nespēs pakustēties. Ar pūlēm viņš iebāza pēdu plecu siksnas cilpa. Tas bija pats labākais, ko varēja darīt, jo kustoties siksna pavirzījās uz. augšu un cieši aptvēra pēdas pacēlumu. Ejot lejup pa kalnu projām no meža, somiņa vilkās aizmugure.
Pavērt acis platak viņš vairs nejaudāja. Pēdu sešu apkartmera viņš saredzēja sniega ieloku, kura malas redzes traucējumi krasoja melnas. Sniegs, jauneklim ejot, it ka kustējās, te grūzdamies virsu, te palikdams aizmugurē. Tajā tik tikko bija redzami pēdu nospiedumi, viņa paša pēdu nospiedumi. Jauneklis akli tiem sekoja. Nez. kada apziņas dzirksts smadzeņu dzīlēs mudināja kustēties; pārējā apziņas daļa bija izgaisusi, aiz sāpēm notrulināta. Viņš ar grūtībām cilāja ka jas, adas somiņa, brīžiem raustīdamās, slīdēja pakaļ papēdim. Kreiso roku pielicis zemu pie cirkšņa, viņš balstī ja to, laba lēni vēcinājās, palīdzēdama saglabat nedrošo līdzsvaru. Sev aizmugurē viņš atstāja asins traipu celiņu, ik lase — spilgti sarkanu prīmulu krasā — nokrita sniega, izplūda, pārvērzdamās par lielāku sārtu plankumu, un tad sasala ledus kristālos. Asiņu notraipītas kaju pēdas lauzta līnijā veda alpakaļ uz birzi. Priekšā pāri klajumam spalgi gaudoja vējš; sniegs cirtas jauneklim seja un plānā kārtā klājas uz ādas kamzoļa.
lēni, pārvarot nežēlīgas sāpes, kustīgais punktiņš atrāvās no kokiem. Tic slejās aizmugurē, un, sabiezējot krēslai, nez kapēc šķita, ka atpaliekot klust aizvien augstāki. Vējš, saldēdams gajcju, mazliet mazināja sāpes; jauneklis pacēla galvu un ieraudzīja acu priekšā virs zemas būdiņas slejamies semalbra torni. Signalizācijas punkts atradās pazema pakalna; ķermenis manīja, ka ceļš ved kalnup, elpa atkal kļuva strau jāka, jaunieša smagie soļi lēnāki. Viņš atkal ieraudājās, klusi smilkstēdams ka nesapratigs dzīvnieciņš; zods noklājās ar spīdīgām siekalam. Kad viņš sasniedza budiņu, aizmugure, pelēcīga sliedamas pret debesīm, vēl bija redzama birzite. Krampjaini rīdams siekalas, viņš atslejas pret dēļu durvīm, tik likko saredzēdams koka šķiedru rakstu. Roka sataustīja aizbīdņa auklu, parava to, durvis atveras, un atnācējs, ieklupis iekšā, noslīga uz ceļgaliem.
Ara, sniega apkartne bija likusies gaiša, turpretī būdas iekšiene valdī ja tumsa. Jaunietis uz visam četrām pārrāpoja pāri dēļu grīdai. Otra puse atradās trauku skapis, viņš, neko neredzēdams, taustī jās, apgāzdams glazēs un krūzītes. Jaunietis neskaidri saklausīja to šķindoņu. Atradis meklēto, viņš ar zobiem izvilka pudeles aizbazni, atslejas pret sienu un pulējas iedabūt šķidrumu mutē. Alkohols teceja par zodu, nolija uz krūtīm un vēdera. Tomēr rīkle nokļuva pietiekami daudz šķidruma, lai dzērējs uz mirkli atjēgtos. Viņš ieklepojas un pulējās izvemties, tad piespiedās piecelties kajas un sameklēja birzi pamestā naža vieta citu. Koka lāde pie sienas atradās segas un gultas veļa; viņš izvilka vienu no palagiem, sagrieza to strēmelēs — šoreiz garakas un platakas —, lai varētu apsaitēt ap augšstilbu. Noņemt adas žņaugus viņš nespēja sevi piedabūt. Balta drana tūdaļ iekrāsojās sarkana, plankumi pletās lielāki, savienojas kopa, un šķidrums kļuva laistigs. Atlikušo palaga drānu viņš saritināja vīstoklī un pielika pie vēdera.