Atkal uznāca nelabums, viņš atraugājās, zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz grīdas. Paceļot acis, viņš neskaidri saskatīja guļvietu — savu miera ostu. Ja vien viņš spētu to sasniegt un tad mierīgi pagulēt, līdz izgaist šķermā duša… Viņš ar pūlēm pārrāpās pāri istabai, atgulas uz. lažas malas, pavilkas talak. Tur, dziļš ka jūra, viņam pāri pārvēlas tumsas vilnis.
Ta viņš nogulēja ilgi, līdz pamodās mazumiņš atlikušā gribasspēka. Viņš ar pūlēm piespiedās pavērt smagos plakstus. Nu jau istaba bija gandrīz pilnīgi tumšs; līdzīgi pelēkam četrstūrim melnuma iezīmējas patalakais logs. Tā priekšā šķita šūpojamies semat'ora rokturi; gaismas atspidumos ievizējās gludi pulētais koks. Jauneklis skatījās platam acīm, atjēgdams, ka tas ir iedomas, un lad mēģinaja likt leja no lažas. Segas, pielipušas pie muguras, to neļāva. Viņš mēģinaja vēlreiz, tagad drebēdams no aukstuma. Krāsniņa nebija iekurta, būdas durvis plati vaļa, iekšā iepūsto sniegpārslu kaila noklājusi dēļu grīdu. ārā nebija rimusies vēja auri. Ievainotais mēģināja velreiz; sāpes atsākas no jauna, atkal pārņēma nelabums, galva dunēja un dārdēja. Semafora rokturi it ka dubultojas, seškaršo jas, pašķiras, izveidodami sudrabā mirdzošu staru kuli. Jaunietis smagi elpoja, asaras tecēja mutē, un tad aizveras acis. Viņš iekrita trokšņainā bezdibenī, kurā šaudījās krasaini plankumi, dzirksteles un gaismas zibšņi. Viņš gulēja, zobus atņirdzis, lūkodamies liesmiņas, samanīdams, ka no muguras atkal lek asinis un izplūst gulta. Pēc brīža duna apklusa.
Puisēns gulēja garajā zale, juzdams saules svelmi spiežamies cauri adas kamzolim un kaitējam plecus. Viņa priekšā pakalna smailajā virsotne plivinājās kāds burvju valsts radījums, kura spārni kustējās lepni un lēni līdzīgi lidojošam putnam. Tas kustējās sava torni paša kalna gala; un likās, ka likko dzirdama, tāla klaboņa krīt lejup no vasarīgo debesu zilgmes. Spārnu kustības zenu gandrīz pilnīgi paņēma sava varā; viņš gulēja, galvu klanīdams un acis mirkšķinādams, zodu atspiedis plaukstas, pavisam iegrimis vērojumos. Augša leja, augša leja, khizj… tad atkal leja un apkārt, augša un atpakaļ, paklusējot, pamājot, nekād pilnīgi neapstājoties. Semafors šķita dzīvs, apdveseļots radījums, apmeties tur, augša; tas runa dīvainus vārdus, kurus neviens nesaprot. Tomēr tie ir vārdi, kas pilni ar nozīmēm un noslēpumiem ka vārdi viņa mācību grāmatā «Moderna angļu valoda pamatskolām». Puisēnam griezās galva. Vārdi veido stāstus. Kādus stāstus vērpj tornis, vienalnc stāvēdams pakalnā? Stāstus par karaļiem un kuģu bojāejām, kaujām un pakaļdzīšanos, fejām, apslēptu zeltu… Viņš zināja: tā ir runa, par to šaubu nav; ši čukstēšana un klaboņa, ziņu sūtīšana un pieņemšana no citiem, kas strādā lielajos torņos, kuru rindas stiepjas pāri Angli jai uz ikvienu vietu, kas ienāk prātā, visos virzienos, kur vien acis rāda.
Zens vēroja, ka vadības stieņi līdzīgi tvirtiem muskuļiem griezās savās ieeļļotajās iedobēs. No Eivberijas, kur viņi dzīvoja, bija redzami daudzi citi torņi; tie soļoja uz dienvidiem, pāri I jēlajam klajumam, rapas krita kapās rietumos no Marlboro. Tie gan bija lielāki — īsti milzeņi, kurus apkalpoja veseli vīru pulki un kuru signāli skaidras dienās bija redzami pat vairāk nekā desmit judz.u attālumā. Šo kustības bija majestātiskas un lokanas, kad tas dārdināja savas posmainās rokas; citi, tādi ka šejienes semafors, mazie vietējie torņi, likās draudzīgāki un pļapaja un plātījās no ausmas līdz rietam.
llgajas vasaras stundas bems pats ar sevi izspēlēja daudz rotaļu; šis stundas parasli tika nočieptas, jo viņam allaž varēja atrast darbu. Skolas mācības, mājas uzdevumi, saimniecības darbi pie vecākiem vai brāļu mazajā zemes pleķīti pilsētiņas viņa gala; ja gribējās palikt vienam un pasapņot, nācās aizlavities vakaros vai agri no rītiem. Reizēm viņu aicinaja pie sevis akmeņi, lielas, it ka dejai gatavās rombveida plāksnes, kas ietvēra loka mazo pilsētiņu. Zens mēdza skraidi! gar grāvjiem, aiz kuriem reiz. bija atradušas senas svētnīcas, kapaļāt pa kraujam terasēm, kur akmeņi dejoja, pagriezušies pret rīta sauli, vai arī viņš soļoja pa garo, procesijām domāto ceļu, kas stiepās pāri laukiem uz austrumiem, iztēlojoties sevi par priesteri vai dievu, kurš atnācis upurēt lietum vai saulei. Neviens nezināja, kurš uzstādījis pirmo akmeni. Daži sacīja, ka laumas savas valdīšanas laikos, citi — ka senie dievi, tie, kuru vārdus, pēc valdošajiem uzskatiem, bija grēks pat čukstus pieminēt. vēl citi apgalvoja, ka tas ir velna darbs.
Mate Baznīca uz. sātana ticības palieku iznīcināšanu skatījās caur pirkstiem — to vietējie ļoti labi zināja. Tēvs Donovens tam gan bija pretī, taču darīt spēja visai maz; ikviens, kam nebi ja slinkums, pielika šai darbā roku. Arkli grauza krāvumu pamatus; treša un otrā gadu tūkstoša celtnes tika postītas ar uguni un ūdeni un atsevišķas daļas izmantotas sīkam sienu remontam un caurumu aizlāpīšanai; tas bija darīts gadsimtiem ilgi, un akmeņu loki gaja mazuma, to rindas rēgojās robi. Taču tik un tā akmeņu bija daudz; loki palika, vēju vara nodotos kalngalus vainagoja kapu lauki, zem kuriem pacietīgi atdusējās seno aizgajeju pussabirzušie kauli. Puisēns mēdza rāpties pakalnos un sapņot par adas ģērbtiem un dārgakmeņiem greznotiem karaļiem, tomēr, kad jutās noguris, allaž atgriežas pie semaforiem un to noslēpumainas dzīves. Viņš klusi gulēja, zodu iespiedis rokas, miegainām acīm, kamēr augša, savā pakalna, klaudzēja un grabēja Si Ibērija 973.
No sapņiem iztraucēja roka, kura nogulās uz. viņa pleca. Viņš saspringa, pasitās atpakaļ un gribēja skriet pa galvu, pa kaklu projām, taču nebija, kur skriet. Mazais apaļvaidzis bija notverts un, siekalas rīdams, garajiem matiem krītot par pieri, no to apakšas platam acīm veras ķeraja.
Vīrietis bija garš; bērnam šķita, ka briesmīgi garš. Seja bruņa, iedegusi saule un vēja, un acu kaktiņos vidēja grumbiņas. Acis bija dziļi iegrimušas un spilgti zilas, salīdzinājumā ar adas krasu visai neparastas; zēnam šķita, ka tieši tādu krasu redz visdziļākajos debesu augstumos. Viņa paša tēva acis jau sen bija aizslēpušas aiz biezum bieziem stikliem; šīs izskatījās citādas. Tās itin ka izstaroja varas apziņu, pieradušas raudzīties ļoti tālu un saskatīt kaut ko tadu, kas citiem cilvēkiem varētu paslīdēt garām. Acu īpašnieks bija ģērbies viscaur zaļa formas apģērba ar izbalējušam plecu uzšuvem un signalizētāju seržanta tresēm. Pleca siksna nokarajas Ceisa talskatis — ikviena signalizētāja neatņemamais darbarīks. Somiņa nebi ja cieši aizpogāta, un zēns varēja laja saskatīt lielos stiklus un spīdīgi noberztos vara ieliktņu cilindrus.
Ģildes loceklis smaidīja, un viņa runa bija stiepta un lena: tāda cilvēka runa, kas zina visu par laiku — ka laiks ir mūžīgs un steiga un kņada var pagaidīt. Tas bija kads, kurš varētu zināt par vecajiem akmeņiem kaut ko tadu, ko tēvs nezina.