Tukšuma ienāca Viņš; tikai Viņš nebi ja Kristus, Mātes Baznīcas Dievs. Tas bija Baldurs", Baldūrs Skaistais, Baldūrs Jaunais. Viņš soļoja pāri zemei ar seju, kas bija gaiša ka saule, un Senie Gari viņam zemojās un viņu pielūdza. Vējš drazās pāri akmeņu apļiem, dvesdams svelošu saltumu, un cilvēki tumsa raudāja, ilgodamies pēc pavasara. Tad Baldurs pienāca pie koka Igdrasila. Kāda koka. Rats domas izmisīgi kliedza, un balss pārtrauca stāstu un iesmējās, un bez kādam dusmām sacīja: — Igdrasila, Pasaules Oša, kura zari sniedzas cauri pasaulei un visam debesu joslām, kura saknes iz.vijas pa visiem elles lokiem… — Baldūrs pienāca pie koka, kur viņam bija lemts mirt par Dievu un cilvēku grēkiem, un pie ši koka viņu pienagloja, un tā viņš karājās, pienaglots cauri delnām, un tie nāca viņu pielūgt, viņa asins lāsēm ritot un pilot, un gaiši strūklojot, bet viņš karajās virs troļļu, Sala, Uguns un Kalnu milzu Ellēm zem Septiņām Debesīm, kur Vallialla, noraugoties visu šo notikumu varenība, drebēja Tīvs* un I unors, un vecais Votans.
Un no Viņa asinīm atkal izstaroja siltums un saules gaisma, auga zāle un pļavu puķes un dziedāja putni, meklējot pāriniekus. Un beidzot smagiem soļiem atnāca Baznīca ar zvanu skanam — no austrumiem, celdama augšup savu allaru kara spīdumu, kamēr cilvēki (raka niknuma kāvās un dumpojas, līdz zeme nomelnēja no viņu asinīm, un velak cēla savas pilsētas un signalizacijas torņus, un spožas pilis. Senie Gari atkapās, tapat ka laumas, Tīreļa Ļaudis, A kmens Cilvēki, paņemot līdzi savu asiņojošo Valdnieku, un priesteri
Baldurs — seno ģermāņu gaismas dievs. Tīvs kara dievs.
Tunors (senaugšvācu Donnr) — latv. Pērkons. Votans (senaugšvācu Vuoltin) seno skandināvu Odins.
izmisumā pielūdza Viņu, dēvējot par Kristu, apgalvojot, ka viņš nomiris pie krusta tāda vieta, ko sauca par Golgātu, Pieres Vietu. Romas kuģi brauca pa pasauli; pamodās Angli ja, ik sīka ciemata šņāca tvaiks, viss klabēja un dārdēja, bet katru pavasari zemi atmodina Baidura asinis, kas tā arī nav beigušas lasot. I In tā nu pēc dienām un nedēlam gara stāsta varenu leģenda apstājās, saritinājās pati sevi un beidzās.
Pliti uguns bija izdzisusi, vēsā būda spirgta gaisa pilna. Rāfs, zinādams, ka bijis ļoti slims, mierīgi gulēja. Telpā galvenokart valdīja bruņas un dzidri zi las krasas. Koka daļas bija tumši bruņas, vadības sviras — oranžas, grīda — gaišbruna. Zila krasa plusmoja no debesīm, starodama iekšā pa logiem un durvīm, mezdama uz nelietoto semaforu blāvas gaismas strēlēs. Un pati meitene arī bija brūni zila: bruņa ada, bet lente un ģērbs ledus zilganumā. Smaidīdama viņa noliecas par jaunekli. Viss satraukums bija pazudis. — Labāk, — viņa dziedoši teica. — Tev ir labāk. Tu esi vesels.
Rāfs pieceļas sēdus. Viņš jutās ļoti vārgs. Meitene pabīdīja sānis segas, ļaudama gaisam ka salta ūdens šalti j atveldzēt adu. Rats nolaida kājas par gultas malu, un meitene palīdzēja viņam piecelties. Viņš atšļuka atpakaļ, iesmejas, grīļodamies pieslejas atkal kajas, kas sajūta raupjo grīdu, noskatīja savu augumu, sārtās retas uz vēdera un augšstilbiem un dzimumlocekli, kas mundri slejas āra no apmatojuma. Meitene atrada viņam mundieri, smiedamās palīdzēja to apvilkt, paraustīja zemāk un nogludināja. Tad atnesa viņam apmetni, sapogaja apkakli un nometas ceļos, lai apģērbtu apavus. Rāfs, viegli elsodams, atbalstījas pret gultu, tomēr jutās jau stiprāks. Viņš uzmeta skatienu semaIbram, bet meitene papurināja galvu un rotaļīgi mudinaja viņu doties uz durvīm: — Nāc, — balss sacīja. — Kaut vai uz mazu bridi.
Ara viņa atkal noslīga ceļos, pieskardamās sniegam. No rietumiem atskrēja mitrs vējš. Visapkart mierīgi slējās atkusni atsilušie mirdzošie kalni. — Baldūrs ir miris, — viņa skandēja. — Baldūrs ir miris…— Un Ratam tūdaļ šķita, ka viņš dzird kustošu ūdens tercišu balsis un redz sērsnai pieskārāmies puķu krāsainos pumpurus. Viņš paskatijas augšup uz signālierīcēm tornī. Tas tagad šķila viņam svešas, tapai ka ziema likās aizgrimstam Pagājība. Droši vien tas viss izkusīs un aizplūdīs, un neatstās nekādās pēdas. Tas bija daļas no agrākas dzīves, agrākajām paražam; pirmo reizi viņš spēja uzgriezt tam visam muguru bez mazākas nožēlas. Meitene aizsoļoja vieglas kurpēs, pret sniegu izceļas potītes, un Rafs viņai sekoja, sakuma vilcinādamies, tad drošāk, ar katru soli juzdams, ka pieņemas spēka. Aiz. viņa pamesta palika čurnam signalizācijas būda.
Abi jātnieki virzījās vienmērīgā soli, ļaudami zirgiem pašiem atrast ceļu. Jaunakais, ietinies apmetnī, turējās mazliet priekšā; acis no cepures naga apakšas vēroja apvārsni. Viņa biedrs, mazliet salicis, rāmi sedeja seglos. Viņš bija sirms, ar vēja nobruninatu sejas adu. Viņam priekšā uz seglu loka bija uzkarinata somiņa ar Ccisa tālskati. Otrā puse vīdēja musketes maksts; stobrs balstijas uz zirga kakla; jātnieks turēja roku uz laides.
Kreisajā puse neliels pakalns bija pacēlis pret debesīm koku puduri. Priekšā nolaidena ielejas iedobē melnoja signalizācijas mājiņa ar tievu lorniti. Virsnieks mierīgi pievilka grožus, izņēma no somiņas tālskati un pavēroja posteni. Tajā neredzēja nevienu kustību, arī dūmi no skursteņa necēlas. Tālskata lēcās viņam pretī lūkojas cieši aizdarīti logi; semafora roku melnais tri jstūris bija sakļavies ka miruša putna spārni. Kaprālis nepacietīgi gaidīja, viņa zirgs dīžājās un sprausloja, taču Signalizētāju ģildes kapteini nedrīkstēja steidzināt. Beidzot viņš atrāva no acīm talskati un paskubināja zirgu. Dzīvnieks no jauna saka soļot, cilādams apkaltos nagus un uzmanīgi brizdams pa sniegu.
Sniegs le bija dziļāks, ieleja pieputinātā, un šīsdienas atkusnī kupenas pārvilkusi trausla ledus kartiņa. Soļodami augšup pa piekalni, zirgi klupa. Pie durvīm kapteinis nokapa no zirga, ļaudams pavadai nokaraties lejup. Viņš devās uz priekšu, neatraudams skatienu no durvju dēļu pārseguma.
Zīme. tā rēgojas visur, virs durvīm, uz stenderēm, uzspiesta uz sienam. Aplis un tam vidu vēža attēls; rēbuss vai piktogramma, vienīgais, ko Tīreļa Ļaudis pazina; šķita, tā ir vienīga vests, ko tie atstaj cilvekiem. Kapteinis bija redzējis to jau agrāk, daudz reižu; tā vairs nespēja viņu pārsteigt. Turpretī kaprali varēja. Vecakais virs dzirdēja, ka jaunais strauji noelšas, ka, uzvelkot gaili, noklikst pistole; vecais redzēja viņa ātro, instinktīvo kreisās rokas kustību, mājienu, kas pasarga no Ļaunas Acs. Kapteinis nemanāmi, gandrīz izklaidīgi pasmaidīja un atgrūda vaļā durvis. Viņš zinaja, ko tur atradis un ka nekādās briesmas nedraud.
Telpas iekšiene bija vēsa un tumša. Rokas sānos iespiedis, Ģildes loceklis leni palūkojas apkart, izplestas kajas stingri atbalstījās pret grīdu. ārā viens no zirgiem kodīja laužņus, tā ka tie šķindēja, un aiz aukstuma sprauslāja. Kapteinis redzēja, ka talskatis ir pakarts uz aķa, redzēja tīri izslaucīto grīdu, nospodrināto plīti, glīti un kārtīgi uz režģiem uzlikto iekuru; un laumu zīmi, kas rēgojas pretī no visām pusēm.
Viņš pagājas uz priekšu un paskatījās lejup uz to, kas gulēja gulta, lzpludušas asinis bija sala samelnējušas, brūces vēdera izskatījās pēc kliedzienā pavērtām mutēm, acis — blāvas un dziļi iegrimušas, viena roka vēl pastiepta pēc signalsviram, kas atradās astoņu pēdu augstumā.
Aizmugure, ņemdams palīgā dusmas, lai uzveiktu bailes, skarbi ierunājās kaprālis:
Te ir bijuši tie… Gari. Tie ir vainīgie…
Kapteinis pakratīja galvu. — Nē, — viņš lēni noteica. — Tas bijis mežakaķis.