Tanīs dienas Džesijs Streindžs runāja maz, un neviens ķīviņā ar viņu labprāt neielaidas. Viņš bija stūres vīrs, viņš stūrēja savus darbiniekus, stūrēja savas mašīnas un visvairāk stūrēja pats sevi. Ja viņš bija nolēmis dzert, tad nodzēra zem galda savu stiprāko viru; pēc ciemata kroga pavadītas nakts tā dažkart notika. Taču mājas viņš ieradas slingra solī, un puiši, kas izbraukšanas laika vadīja savas lokomobiles pa ielu, redzēja gaismu degam vai nu viņa kantori, vai nojumēs, kur viņš, pilnīgi iespējams, vai nu ņēmās ap tvaika sadalitaj vārstiem kada no lokomobilēm, vai tīrīja tvaika kat lu, vai laboja milzīgos riteņu lokus. Tādas reizes viņi gudroja, vai Džesijs Streindžs jebkad jut nogurumu un kad viņš guļ.
Simttūkstoš judžu nobraukuma robežu viņš bija sasniedzis jau sen, tam sekoja pirmais pusmiljons. Likās, ka viņam darbs ir sakraments, zāles pret visām slimībām. Tirina Streindžs un Dēli auga auguma, izplezdamas ar saviem depo pāri Dorsetas robežām tik attalas vietas ka Iska vai Aquae Sulis. Džesijs piespieda bankrotēt Sārdžentsonu, vienīgo konkurentu Dērnovērijā, jo Streindža karavanas brauca visātrāk, un tā viņš atņēma kravu pēc kravas vecā vira deguna priekšā. Baumoja, ka šis sacensības laika viņam gandrīz gadu neesol bijis peļņas ne no viena brauciena; pārvadātāju vidu notikuši kautiņi un istas kaujas, mašīnistu platformas nopludušas ar asinīm, taču Sārdžentsonu viņš izputinājis, atpircis viņa inventāru un pievienojis milzīgajam Strcindžu mašīnu parkam vēl četrdesmit lokomobiles ar tvaika dzinējiem. Nojumes un noliktavas, kas bija pievienotas vecajam Dernovērijas namam, atkal paplašināja, līdz tās aizņēma vairāk par akru zemes, un ar to joprojām nepietika. Svonidžā Džesijs izputinaja Robertsu un TIeceru, pēc tam Sāftsberijas ceļu uzņēmumus, kas piedereja Beikersicm, Koldekotiem, Hofmanam un Kunsam, un tad viņš viena rāvienā ieguva Pūlas Baskcta un lerbradera uzņēmumus, kuriem pa ceļiem brauca vairāk par simt bareliem un foudeniem. Līdz ar to Streindžam un Dēliem piederēja valsts rietumdaļas kravu parvadašanas bizness. Pēc tam karavānas lika miera pat lielceļu laupitaji, jo augstos plauktos nauda dara brīnumus un viena laupīšana Streindža uzņēmuma saceltu veselu lapseņu puz.ni jātnieku un kājnieku, kas riņķotu ap noziedznieku galvām, un pulēs nebūtu neko vērtas. Sarkanbrūnās izkārtnes ar dzeltenajām, ovālajām emblēmām pazina no Iskas līdz Sentleki, no Fulas līdz Svindonai un Redingai pie Temzas; mašīnisti grieza tām ceļu, bet policisti attīrīja ceļu no šķēršļiem. Beigas Džesijs ieguva pat savu ienaidnieku cieņu. Mantu, kas viņam nepienācās, viņš neņēma, bet arī savu nevienam par velti nedeva, un, ja kāds no viņa to nozaga, — nu tad veseli ēduši!
Daudzi lauzīja galvu, kapēc Džesijs tā rīkojas. Koledža viņš bija licies sapņotājs, dzīvojis ka pa mākoņiem, tomēr kāds kaut kur iemācījis, kāda īsti ir dzīve. Daži sačukstējās, ka viņš reiz nogalinājis cilvēku, savu draugu, ka viņa radītā impērija esot savdabīga atmaksa, jo klīda runas, ka viņu pametusi kada krogus meita un ka viņa nciba bijusi atbilde uz to. Viņš, protams, tā arī nebija apprecējies, kaut gan vēlāk atradas pietiekami daudz sieviešu, kas labprat būtu samierinājušas ar viņa raksturu, ka arī vīriešu, kas būtu ar mieru pārdot viņam savas meitas uz līdzenas vietas, lai saradotos ar Strcindžu dzimtu; tomēr Džesijs nevienam tādu izdevību nedeva. Neviens nekād nebija iedrošinājies noprasīt, kapēc viņš tā rīkojies; to bija darījusi vienīgi brāļameita, bet viņa atcerējās tēvoča vārdus, ka to nesapratīšot.
Patlaban Margaritai pēkšņi likās, ka viņa parlekusi laika tālu uz priekšu. Viņa gatavojās doties uz skolu, uz veselas divdesmit jūdzes atstato Serbornu, uz pirmo mācību pusgadu internātā. Mazā draiskule, pieķērusies Sarai pie rokas, tipina pusjūdzi pa Dcrnoverijas ielām, ģērbusies jauna formas tērpa. Pleca šūpojas adas soma, un šajā soma sabazti āboli un saldumi, sīkumi, kas tā liek skumt pēc mājām. Mazas galva augsti izslieta, seja apņēmīga, meitene šņaukājas, lai nebūtu skaļi jābrēc par-šadu briesmīgu, nepelnītu pārestību; jo šis ceļš taču ved uz navi un vēl ko ļaunaku…
Sara šķicl milzīgi liela, ietves plāksnes milzīgi lielas, bruģakmeņi milzīgi lieli un vecās, sašķiebušas mājas tikpat milzīgi lielas, cik lielas bija likušas pēcpusdienas un rili. Ik milzenis likās atsevišķa būtība, kas ved uz baismīgo mācību sakumu. Pēdēja nakts, pēdējais rīts, un klat neizbēgamais, no kura viņa nevar izvairīties, sākas sapnis sapni. Septembra rīts bija auksts un gaiss pilns ar zilganu miglu, viņu apņēma tas saltums, bet apkart meta lokus nesakarīgi un lali tēli, viņas augums bija mašīna, aizmirstas kājas virzīja viņu uz priekšu. Ielas gala garām pagāja ceļu vilciens, un gaisma no lokomobiles kurtuves apspīdēja stūres viru un mašīnistu, un mazā negaidot sāpīgi sailgojas, kaut varētu skriešus doties uz priekšu, ielekt vilciena, ielīst zem kravas brezenta tumsas dārdos, lai beigas pa kaut kadu noslēpumainu apli alkal nokļūtu mājas sava istaba; tomēr tā nenotika, viņa neapzinati pagriezās pa kreisi uz staciju, joprojām pieķērusies auklei stingri pie rokas. Bieži vien nīstā Sara tagad šķita bezgala mīlama; taču palīdzību no viņas nebi ja ko gaidīt. Margaritu iebaza vagonā, viņa stāvēja, piespiedusi seju logam, pūzdama uz. stikla elpu un tad braukadama pa to ar pirkstu, kamēr Sara, stacija un visa esība saruka mazā punktiņā aizmugurē un pazuda uz visiem laikiem.
lln pēc tam bija skola, liela, tumša un auksta māja, un savādās mūķenes neparastajos sastērķelētajos apmetņos ar kapucēm, čukstiem un švīkstoņu, kas cēlās no viņu soļiem pa akmens plākšņu nosegtajām grīdām. Vientulības caurausta krēsla, druina un nepanesama, kura beidzot tomēr iedzirkstījās mazi cerību stariņi: vēstules no mājām, kuka, augļu kaste, kas stavēja halle uz galda. Rotaļām atvēlētas dienas, kad varēja kaut cik palekat, guļamistabā čukstus risinātās sarunas, pirmie draudzības asni… Laiks Pagāja ātri, Āfrikai kļūstot par kontinentu, Hr: pārvēršoties par riņķa laukumu un Cēzaram sakaujot gaiļus. Tad dienas un mēneši saka kļul īsāki un tuvojās Ziemsvētki. Notika koncerts, semestra beigu dievkalpojumi lielajā halle, īsajās decembra dienās visu laiku turētājos dega sveces, meitenēm izsniedza biļetes majupbraucienam, visas satraukti saiņoja lietas un gaidī ja; pienāca pēdē jais rīts, kad rūpes par Margaritu negaiditi pārņēma internātā vadītāja masa Alisija. No lejas atskanēja jautri kliedzieni, skaidrajā ziemas gaisa tie trinkšķēja dzidri ka kristais; skolas priekšā, neglīti plandot buras, drūzmējas tauriņmašīnas, turpretī Margarita, juzdamas gluži pamesta, gaidīja. Māsa izskatījās noslēpumaina un smaidīja. Un tad nāca lielais pārsteigums, vispirms tala, bet pazīstama rūkoņa, skaņa, kas bija iesukusies asinis un neaizmirsās, tvaika strūkla, misiņa spīdums, un lokomobile neticamā kaila spraucās pa piebraucamo joslu, ar milzīgajiem riteņiem iespiezdama dziļas grambas mātes abates sirdij dārgajā granti, svilpdama, lauzdama ceļu, biedēdama projām sev priekšā drūzmējošās mazās mašiniņas, ar tik augstiem riteņiem, cik augstu gaisa sniedzas pundurīšu buru masti. Lokomobile vilka vienu vienīgu piekabi, tas lēzena platforma bija gandrīz tukša, un vadīja šo milzeni Margaritas tēvocis, un meitene zinaja, ka Džesijs atbraucis īpaši viņai pretī un, pati uz sevi niknodamas, saka aizraudamas raudāt, bet masa Alisija noburkšķēja: — Smieklīgais bērns… smieklīgais bērns…— un, iegrūzdama kaulaino duri skuķa mugurā, veda mazo pie prata.