Ja neesi uzrunāts, tad jaukties iekšā vis neklājas; Elija bija pazibsnijis acis, atstūmis pakausi cepuri, pabužinajis atkal matus un sācis rēkdams smieties. — Man tas patīk… pļuti man virsu, ja nepatīk… — Un tā nu lokomobile bija kļuvusi par Lēdiju Margaritu, par spīti Elijas mašīnistu iebildēm, neuzklausot pat veco Dikcnu. Elija apgalvoja — tā esot bijusi «skaidra cūkas laime» nosaukt lokomobili kāda «nolāpīta sievišķa» vārdā… Džesijs atcerejas, ka viņam bija degušas ausis, viņš nebūtu varējis pateikt, vai aiz kauna vai lepnuma. Tūkstošiem reižu viņš bija vēlējies, kaut nebūtu šo vārdu nosaucis, bet tas bija pielipis. Eli jam tas patika, un neviens nerunāja pretī vecajam Streindžam, katrā ziņa ne jau nu viņa speķa gados.
Nu Elija bija miris. Bez kāda brīdinājuma, tikai kāss, delnās sagrābtas krēsla paroces, seja, kas pēkšņi vairs nebija tēva seja, stingās acis. No mutes izšļācās tumšās asinis, plaušas čīkstēja un gārdza; tad vecais vīrs ar māla krāsas seju gulēja savās cisās, dega viena pati lampa, priesteris mirušo apstāvēja, Džesija māte ar neizteiksmīgu skatienu vērās notiekošajā. Tēvs Tomass izturējās vēsi, viņš veco grēcinieku nosodīja; saltais vējš nikni bija aurojis, kamēr priestera lūpas atlaida grēkus un vienaldzīgi deva svētību… taču to nevarēja saukt par nāvi. Nāve bija vairāk nekā dzīves gals, tā drīzāk līdzinājās dzīpara izvilkšanai no spilgti rakstainas segas. Elija bija daļa no Džesija dzīves, gluži tapat kā viņa guļamistaba zem vecās mājas dzegām. Nāve saplosīja atmiņu takas, griezīgi notrinkšķēja senās stīgas, ko labāk būtu bijis atstāt mierā. Džesijam nebija nepieciešams daudz piepūlēt, iztēli, lai atkal atcerētos tēvu, viņa grumbaino seju, raupjās rokas, sagumzīto mašīnista cepuri, kas uzmaukta dziļi pierē. Mezglā sasieto silto šalli, kuras gali aizbāzti aiz bikšturiem, mēteli, vecās, biezās korda bikses. Tieši šeit Džesijam tā visa pietrūka, te, mašīnas klaudzienos un tumsā, kurā vēdīja karstas petrolejas smārds, kur dūmi sitas atpakaļ no augstā skursteņa un koda acīs. Viņš bija zinājis, ka tieši tā būs. Varbūt viņš to bija gribējis.
Laiks to briesmoni piebarot. Džesijs aši palūkojās uz ceļu, kas taisnā līnijā stiepās priekšā. Tvaika dzītā mašīna ripos savu ceļu, stūres gliemežmehanisms nevar dot atsitienu. Džesijs atvēra kurtuves durvis, satvēra rokā liekšķeri. Viņš ātri un veikli iebēra kurināmo, lai ar to pietiktu maksimālam siltumam.. Tad aizcirta kurtuves durvis un iztaisnojas. Lokomobiles vienmērīgā dārdoņa bija jau daļa no viņa, iegājusi viņam asinis. Kāpšļa metāls karsēja viņam zabakus, no kurtuves siltums sitas atpakaļ, apdvesdams seju. Gan jau aukstumam vēlāk būs laiks viņu sasniegt un izsaldēt līdz kaulam.
Džesijs bija piedzimis vecajā māja Dernoverijas nomalē drīz pēc tam, kad viņa tēvs bija sācis uzņemt darbus ar dažiem mehanizētiem arkliem, kuļmašīnu un vienu Evelinga un Portera traktoru. Būdams trešais no četriem brāļiem, Džesijs nekād nebija nopietni gaidījis, ka kļūs par Streindla un Delu īpašumu mantinieku. Taču Dieva ceļi ir tikpat neizdibināmi kā kalni; divus Streindžu zēnus melnais mēris bija nosūtījis uz Ābrahāma klēpi, un tagad Elija pats… Džesijs atcerējās garas vasaras, ko pavadījis mājās, vasaras, kad mašīnu nojumē valdījis elles karstums un odis pēc dūmiem un mašīneļļas. Tur viņš bija vadījis savas dienas, vērodams karavānas nākam un ejam, palīdzēdams izkraut preces uz noliktavas kāpieniem, rāpdamies pāri nebeidzamam kastēm un audumu ķīpu kaudzēm. Tur vēdīja arī citas smaržas: no kastes saliktas žāvētu augļu bagatibas, aprikozēm, vīģēm un rozīnēm; nesen cirstu egļu un priežu koku saldais smārds, ciedrkoku aromāts, rumā mērcētu tabakas lapu rullīšu dvesma, no kuras stipri reiba galva, Šampanietis un oporto luksusa preču tirdzniecībai, konjaks, franču mežģīnes, mandarīni un ananasi, kanēlis un salpetris, džuta un kaņepes.
Reizēm viņš mēdza vest preces tirgošanai Pula un Bornmautā cauri Bridportai un Veimaulai vai arī rietumos lejup uz Isku un Lindinisu. Reiz viņš aizbrauca uz Lindinisu, ka arī uz Kamolodunu ziemeļaustrumos. Bareli, kleitoni un foudcni mēroja jūdzēm garus ceļus; bija jauki sedet uz preču kravām kādā no senajam karavanam; izskatijas, ka vilces mašīna ir pusjūdzi priekšā un tik svelpj un puš ārā tvaiku. Džesijs mēdza pūzdams elsdams skriet tai pa priekšu, lai samaksātu nodokļu vācējiem, pēc tam atpalikdams un palīdzēdams viņiem aizvērt vārtus arto garajām, sarkanbalti svītrotajām aizkārtnēm. Viņš atcerējās daudzo riteņu rīboņu un biezos putekļu mākoņus pār kravas platformu ceļiem. Pulekļi klaja ceļmalas dzīvžogus, un ceļi izskati jas pēc baltam retam, kas izvagojušas apkārtni. Šad tad viņš nakti pavadīja ārpus mājas, tupēdams kādas tavernas kakla, kamēr tēvs dzīroja. Palaikam Elija sadrūma un dunkadams aiztrieca puiku augša gulēt, taču citkārt kļuva runātīgs un vērpa garus stāstus par saviem zena gadiem, kad lokomobilēm tvaika katliem priekšā bijušas pierīkotas asis un starp tām jūgti stūres zirgi. Astoņu gadu vecumā Džesijs bija pildījis bremžu puikas amatu, bet, kļuvis desmit gadu vecs, saņēmis atļauju dažos no īsākajiem braucieniem stūrēt. Pavēle doties uz skolu bija nozīmējusi sāpīgu šķiršanos.
Viņš prātoja, kādi bijuši Elijas nodomi. Vecais tikai norūcis: —Jāielauzās tak kādās sasodītas zinību būšanas! Tas i' dikten vajadzīgs. — Džesijs atsauca atmiņa paša toreizējo sajūtu: ka klīdis pa augļu dārziem mājas aizmugure, verdamies mirabelēs, kuru zari likuši no augļiem. Vecie koki bija sasverušies greizi, gluži piemēroti kapaļašanai. Dažādas ābolu šķirnes — bremliji, leini un Heilija oranžie un līdzās tiem commmodore bumbieri ka raupjadainas bumbas septembra saule brieda gar mājas sienam. Agrāk Džesijs ik gadus palīdzēja ievākt ražu, bet tagad — ne, vairs ne. Brāļi mazajā ciemata skola bija iemācījušies lasīt, rakstīt un rēķināt, un ar to izrādījās gana, turpretī Džesijs devas uz Šerbornu un turpināja mācības senas universitātes pilsētas koledžā. Viņš čakli apguva valodas un citas zinības; panākumi bija labi, tikai kaut kas šķita nepareizi. Pagāja vairāki gadi, līdz viņš apjauta, ka rokām Trūkst eļļaina tērauda pieskāriena, bet nāsīm — tvaika smaržas. Viņš bija sakravājis savu mantību, atgriezies mājās un sācis darīt to pašu, ko citi pārvadātāji, un Elija netika bildis ne vārda. Nedz slavējis, nedz nosodījis. Džesijs nogrozīja galvu. Sirds dziļumos viņš allaž nešaubīgi bija zinājis, ko īstenība darīs. Viņš bija dzimis pārvadātājs gluži ka Tims, Dikcns, ka vecais Elija. Tas bija viss, un ar to jāpietiek.
Margarita uzrāpās pakalnā un rībināja lejup pa nogāzi. Džesijs palūkojas uz garo mērāmo glāzi līdzās ceļgalam un, vairāk instinkta nekā redzētā vadīts, atvēra inžektorus un ielaida ūdeni katlā. Lokomobilei bija gara šasija; tas nozīmē, ka, braucot leja no kalna, jābūt piesardzīgam. Ja tvertnē būs pārāk maz ūdens un nosliece uz priekšu par lielu, atsegsies kurtuves augšdaļa un izkausēs aizvāzni. Visām tvaika mašīnām bija līdzi rezerves daļas, taču vajadzēja raudzīties, lai nomaiņai nav lieki jātērē laiks. Tas nozīmēja, tā sakot, izsaukt uguni uz sevi, ierāpties neciešami karstajā kurtuvē un veselu mūžību tumsā cīkstēties ar augšdaļā ierīkoto aizvāzni. Savulaik Džesijs bija sadedzinājis krietnu tiesu aizvāžņu ka ikviens jauniesācējs; tas viņam bija iemācījis turēt kurtuvi apklātu. Pārāk augsts ūdens līmenis gan nozīmētu, ka slapjums nokļūst līdz tvaika atverem un no caurules sāk plūst lejā verdoši karsts tvaiks. arī tā dažkart bija noticis.