TĀPĒC TAGAD EJ PROJĀM, TAVA MĪTNE IR TUKSNESIS, TUR, KUR LOKĀS ČŪSKAS. TU VAIRS NEDRĪKSTI KAVĒTIES… JO LIEC VERA: KUNGS DIEVS TUVOJĀS ĀTRI, UN UGUNS IES VIŅAM PA PRIEKŠU. JA TU arī ESI APGANĪJIS CILVĒKU, TEV NAV DOTS ŅIRGĀTIES PAR SAVU KUNGU…
VIŅŠ IR PADZINIS TEVI, KAS ESI SAGATAVOJIS SEV UN SAVIEM EŅĢEĻIEM ELLI, KURAPASTAVES MŪŽU MŪŽOS; NO VISVARENA MUTES IZNĀKS ASS ZOBENS, KAS SODĪS DZĪVOS UN MIRUŠOS, UN VISU PASAULI AR UGUNI…
Viss bija beidzies. Margarita paveras apkart uz citu klātesošo sejām un rokam un saprata. Istabā atkal valdīja miers.
Viņa ilgi gaidīja un vēroja an tad, kad citi bija jau projām. Tēvs Edvārds, ka arī kopēja scdeja pie gultas, vecais virs leni elpoja. Visas mokas bija beigušas. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, meitene stāvēja pie loga, juzdama nakts gaisu glāstām viņas seju un noraudzīdamās pāri jumtiem miglas tītajā tīreli un šauraja, balganaja svītra gar dienvidpuses apvārsni. Skaidri ka halucinācijā viņa redzēja Robertu skubinot zirgu un sūtot pie velna un vēl talak visas sievietes, un auļojot, lai aizvestu viņu, Margaritu, atpakaļ uz pili. Meitenes lūpas gandrīz izliecās zobgalīgā smaidā. Jo puķes aug, miesa mirst, saule slīd par debesjumu, un par mums visiem valda Augstākā Griba… Viņa sarauca pieri, lauzīdama galvu, kur viņa dzirdējusi šos vārdus, bet nespeja atcerēties.
Džcsijs Streindz.s nomira rītausma; tēvs Edvārds skaitīja lūgšanu un uzlika dievmaizīti viņam uz mēles. Un kopēja spi Īgta ja gaisma atlocīja atpakaļ segas un palagu un saskaitīja vēža uzkalniņus, kas līdzīgi zilganām dūrēm bija pacelušies zem veca vira navesbalas adas.
Piekta tūre BALTAIS KUĢIS
Bekija allaž bija dzīvojusi namiņā, pa kura logiem varēja redzei juru.
Līcis bija melns; melns tapee, ka līdz ūdenim sniedzās klinšu josla, kas bija gandrīz melna, jo gadiem ilgi to bija grauzusi jūra, kremtusi un lauzusi, sadalot seno dzīvnieku un augu palieku kārtu smalka, tumšā granti, kas klajās par liedagu un kumpainajiem, slīpajiem zemesragiem. arī zāle bija pieņēmusi šo krasu, un mazās mājiņas, kas greizas raudzijas ūdeņos, izskatījās tikpat nokvēpušas; tas pats bija noticis ar laivām un steķiem, kazenājiem un irbulenem; pat truši, kas vasaras vakaros lēkāja pa klinšu takām, šķiet, arī bija ieguvuši to pašu dūmaino nokrāsu. Sasniegušas klinšu virsotnes, takas stāvi liecās lejup un ienira jūra; likās, ka visa zeme ir gatava ar plunkšķi iegāzties ūdeni un ar troksni iešļakties okeāna.
Bija vasaras nakts, kad Bekija pirmo reizi ieraudzīja Balto kuģi. Meitene bija aizsūtīta vieglajā laiviņa, tēva vienīgajā manliba, izņemt šīsdienas lomu no omāru murdiem, kas rinda stiepās gar krastu. Viņa stradaja čakli, irdamas gar ūdeni lēkājošajām bojām; laivas dibenā novietotie grozi čumēja un mudžēja no lielajiem, melnajiem un klinšpelēkajiem vēžveidīgajiem, kas knaibijas un staipijas, cilādami drebuligas, niknās spīles. Bekija domīgi tos vēroja. Krietns loms: ģimenei nakamnedeļ būs labs paēdiens.
Viņa uzvilka augša pēdējo murdu, juzdama, ka lcnic paisuma viļņi apgrūtina izcelt smagumu. Murds bija tukšs, iekšā redzamas tikai baltpclekas ēsmas skrandas. Meitene pārmeta darvoto pinumu pāri laivas malai atpakaļ un paliecas, lai redzētu, ka tā spokainie apveidi pazūd duļķaini zaļajā ķīļudeni. Viņa sēdēja, juzdama, ka iesāpas pleci un roku dilbi un samiedzas acis pret saules dziesnu vakarpuse. Un ieraudzīja Kuģi.
Tikai tobrīd viņa nezināja, ka tā vārds ir Baltais kuģis.
Tas atri un klusi peldēja uz. piestātni, priekšgals šķēla juru, saceļot baltas putu vērpetes. Grotbura bija nolaista un satīta, augstajā kliverī ieskreja viegls vējš. Klusi, bet skaidri pāri ūdeņiem bija sadzirdama komandas vīru sasaukšanās. Meitene nojauta, ka no lielā kuģa jābēg pro jām, un saka atri airēt mazo čaumalu, lai patvertos krastmala. Viņa nokļuva tur pie Rifa, dabiska akmens mola, kas iesniedzas tālu jūra, izlēca ārā, saplēsdama svārkus, tā ka atklājās garas, brūni iedegušas kājas, un steiga pulējas izvilkt laivu krasta un piesiet, tā saslapinadamas līdz jostas vietai.
Sveši kuģi līcī ieradās reti. Parasti te bija redzamas zvejas laivas ar platiem priekšgaliem, apaļvēderainas; tas bija izmantojamas krasta tuvuma. Šis kuģojamais bija citāds. Bcki ja piesardzīgi vēroja to tagad šūpojamies noenkurotu jūras viļņu bālajā, nelīdzenajā viļņu vairogā. Kuģis bija slaids un garš, ar gludu klaju un ātru gaitu; garais masts ar takelāžas apaļkokiem leni šūpojās, līdzīgi zīmulim durdamies krēslainajās debesis. Bekijai vērojot, tika nolaista laiviņa, viņa redzēja iekāpjam taja kadu vīru, kura uzdevums bija pārbaudīt ārējo bortu. Bekija uzrāpās augstāk klinti, vilkdama smago grozu ar omāru lomu, un notupās bai līgi kā Irusitis aiz irbuleņu pudura, platām, brūnām acīm lūkodamas lejup. Viņa redzēja kuģīša kajīte iedegamies gaismu, tāatblāzmojas ūdeni ka līgani, dzelteni šķēpi. Viņai tur guļot, vēl iedzirkstījās pēdējie rieta saules stari un tad apdzisa.
Krastmala bija mežonīga un drūma. Šķita, ka par klinšu bluķiem nokarajas mūžīgas skumjas: skumjas un vēl kaut kas launaks. Kada mīklaina un sena grēka ēna. Jo te reiz bija ieradies kāds ievērojams traks priesteris un uzrunājis viļņus, vē ju un ūdeni —sava ārprātā lieciniekus. Sēdēdama mātei klēpī, lieki ja bija pietiekami bieži dzirdējusi šo stāstu: ka priesteris paņēmis laivu un izbraucis jūra pretī nāvei un ka ciemats ņudzējis pilns karavīru un priesteru, kas ieradušies, lai izdzītu ļaunos garus, uzklausītu sūdzības un iztaujātu vietējos iedzīvotājus par piedalīšanos bruņotajā dumpi. Tincināšana neko daudz nedeva, un ciemats pamazam nomierinājās, vētras nāca un gāja, laivas brauca jūrā un atgriezās krasta; tas nodarvoja un brauca no jauna. Viļņi bija vienaldzīgi, un gan vējš, gan klintis nedz zināja, nedz. arī raizējas, kam pieder — Kristus vikāriem vai angļu karalim.
Bekija tovakar parnāca vēlu; tēvs rūca un ladcjas, draudēja meitu iekaustīt, apsūdzēdams visos pasaules grēkos. Viņai palika sēdēt uz Rifa, tcvs to zināja labāk par visiem citiem; sēdēt un aptaustīt fosilijas, kas, klintis saglabājušas, izskatijas pēc saritinātām atsperēm, ļauties vēja glāstiem un verot ūdens šļakstus, aizmirstot, ka laiks iet uz priekšu, bet mājās tak jābaro mazie, jāgatavo ēdiens, jātīra islabas un japalīdz viņam, tēvam, jo māte slimo un kāsē bez apstājas. Skuķis nekām neder, slinka bez gala un malas. Iedomājas sevi nezin par ko, laiskojas; to varbūt var atļauties Londinijas bagātnieki, taču viņam jāpelna maize.
Bekiju nenopēra. Un par Kuģi viņa neko neteica.
Tonakt viņa gulēja nomoda, būdama nogurusi, taču nespēdama iemigt. Viņa dzirdēja māti kāsējam, vēroja pa logam priekšā aizvilkto aizkaru spraugu šauro, naksnīgo tirkīzkrasas debesu ķīli; redzēja to rītausmā nobalam un redzēja arī vienīgo planētu sarūkam līdz dzirksteles apjomam, un tad to aprija austoša saule. Majiņa bija dzirdamas klusas šalkas, gandrīz tik nemanāmas ka asinsritums ausīs.
Netālu elpoja jūra, viļņi leni veļas judžu garumā, tur neskaidri no neatminamiem laikiem dunēja ūdens klajš.
Ja arī Kuģis bija palicis līcī, no tā nedzirdēja ne skaņu; ataustot ritam, tas vairs nebija redzams. Heki ja nogāja jūrmala jau liela diena, laipodama slarp akmeņu bluķiem, kas rindojas gar piekrastes smilšu joslu, ieelpodama pazīstamo sīvo sals smārdu, klausīdamās ūdens šļakatas un murdoņa, kurai pievienojas nebeidzamais, skumjais urdziņu lāsojums no klintīm. Varbūt pirmo reizi viņas apziņa iezagas vientulības sajūta, nomāktība, ko izraisīja judz.em plašie, glasmainie vasaras ūdeņi, zemesragu garas, melnas strēles, akmens pirksti, kas bija iestiepušies tālu jūra. Ne jau pirmo reizi viņa ievēroja, ka Rifs izlokās, it ka paklausīdams kadai Visuma pavēlei, parvērzdamies par akmeņu rindām, kas uzkāpušas tumšajā liedaga un izvijas pa vidu ūdens apskalotajam klinšu radzēm. Bērnība viņa Ic bija lasījusi sen izmirušo jūras gliemju paliekas, kas bija noselas ārāizlaiku noslēpumainajām zīmēm, un tēvs Antonijs bija rājies un brīdinājis, teicis, ka reizi par visam reizēm jāsaprot: ja Dievs radī jis klintis septiņas dienās, lad Viņš radījis arī šis zīmes. Lai viņa nesākot nodarboties ar ķecerībām, labāk to visu aizmirst. Tā nu viņa prātoja, berzēdama ūdeni iemērktos kaju pirkstus prel asajiem klints gabaliņiem. Bckija bija četrpadsmit gadu veca, slaida, tumsnēja, zem apģērba saka iezīmēties krūtis.