Bekija joprojām skrēja skatīties, vai neparādīsies Kuģis. Novērošanas punkts bija kazenāju čusklajs klintis augstu par līci.
Tagad viņu vilināja pati jūra. Naktis vai agros svina pelēkos rītos viņa mēdza klinšu bluķu spraugas novilkt par galvai kleitu, iegremdēties svilinoši ledainajā jūras ūdeni un gulēt tur, ļaujot viļņiem viņu pacelt un šļakstot ai jat. Tādās reizes gadījās, ka licis saka virzīties viņai virsu, iespiezdams it kā noslēgtā telpā, zemesragu pauguri pelēki slējās zem milzīgajiem gaisa blāķiem, šķita, ka kailums nodod viņu šīs vietas vara, itin ka akmeni spētu nakamaja mirkli vinu sagūstīt un iedzīt slazda. Sados brīžos viņa izskrēja no ūdens, uzmeta drebes miklajam augumam, un tas sniedza lielu atvieglojumu: klintis atkapas, nostājās savrup pienācīgā attālumā, drošības sajūta atgriezās.
Turklāt Bekija mācījās arī peldēt.
Šī nodarbība pati par sevi šķita noslēpumaina; viņa neapzināti nojauta, ka tēvs un Baznīca to nosodīs. Viņa vairījās no tēva Antonija; taču svētbildes un lielais Kristus attēls virs altara dievkalpojumu laika joprojām viņu ļaužu puli sameklēja, vēroja un apsūdzēja. Peldēdama viņa nesaprotama kārtā pakļava savu augumu uzbrukuma iespējai; mistiski sasaisti jas ar Balto kuģi, kas taču arī peldēja. Viņa tiecas pēc piepildījuma, pcc neskaidri jaušama jūras sniegta piepildījuma. Viņa pārdzīvoja savādu mulsumu, grēka apziņu, kas bija pārāk bezveidīga, lai tai piešķirtu kādu noteiktu vietu; tapēc tā jo vairāk biedēja un jo vairāk valdzināja. Uz grēksūdzi viņa vairs negāja; viņa nošķīrās no citiem, piesardzīgi staigādama pa enu valsts trauslo stikla grīdu. Viņa vairījās no pieskārieniem, neatļāvās nekur atbalstīties vai nejauši ļauties fiziskam ērtībām, kas staigājot, kustoties un strādājot bija gandrīz neizbēgamas. Viņa vēlējās ar kādu neskaidru paņēmienu apzīmēt robežas (kaut arī nenoteiktas) ļaunumam un samazināt pašas radītos draudus, kas tagad savukārt nelaida viņu vairs vaļā.
Atbilde šķita atnākam pati no sevis, ne gribēta, ne aicināta. Vērojot jahtu noenkurotu šūpojamies tumšajos, noslēpumainajos ūdeņos, neviļus izveidojās pārliecībā, ka viņu, Bekiju, pašu no sevis var paglābt tikai Baltais kuģis. Tikai tas var pārcelt viņu no zemesragu dzelžainajam spīlēm plašaka pasaule. No kurienes kuģis te ierodas? Kurp tas noslēpumaini nozūd, no kurienes atgriežas?
Priesteris noturēja aizlūgumu pie mātes kapa, Dievs noraudzījās no debesim, taču Bekija zinaja, ka zeme mati paņēmusi, lai pakļautu savam nežēlīgajam spiedienam un tad pārvērstu vēl melnākā slānekli.
Kuģis atgriezās.
Bekiju pārņēma bailes un nedrošība. Agrāk savā mazāk satricinātajā bērna ticībā viņa nebulu šaubījusies. Kuģis aizbraucis, kuģis atgriezīsies. Tagad viņa zināja, ka viss uz zemes mainās — un Pārmaiņas nekād nebeidzas. Kada jauka diena Kuģis aizbrauks un vairs neatgriezīsies.
Ļaunuma izpratne bija aiz muguras, Bekija izjuta tikai vienaldzību; viņa jau apzinajas, ka irtai nolemta.
Tas, ko viņa bija nemitīgi pārcilājusi prata un par ko sapņojusi, tā savijas ar īstenību, ka viņa dzīvoja atkal cita sapnī. māja bija tumšs, dzirdēt varēja vienīgi bralīša dziļo kasu. Bekija klusu pieceļas. Ģērbjoties rokas drebeja, krūtis kaut kas atri un trauksmaini trīsēja, viņu itin kā vadīja kāds spēks, kuram nebija iespējams pretoties, un Bekija, zaudējusi pašas gribu, devās uz priekšu. Meitenes izjūtas un neprātīgie sirdspuksti it ka daļēji atšķēla viņu no saitēm ar zemes dzīvi, no pazīstamu priekšmetu apveidiem — krēslu atzveltnēm, kumodes virsmas, durvju aizbīdņa; pirkstgaliem tas viss šķita neskaidrs un svešāds. Viņa piesardzīgi atvilka aizbīdni un, elpu aizturējusi, veras tumsa. I.ikās, ka pašlaik viņa virzas no viena punkta uz otru līdzenā solī, ne reizes nepaklupdama un neapstadamas. Viņa apzinājās, ka ies uz lici un noraudzīsies, kā jahta paceļ enkuru un aizslīd projām, taču prata aiz šī teļa nekārtīgi drūzmējās citi, kas savukart bija gatavi iznirt virspuse un novest pie negaidīta gala iznākumā.
Ciemats ka izmiris grima tumsa, neredzēja ne mazāko gaismas stariņu. Gaiss skaudri sitas prel seju un rokam, mitruma piesātinātās vēja pūsmas gandrīz vai pi leja. Debesis, melnas ka darva, smagi guļas uz galvas, vienīgi austrumos bezdibeniga strele, pelēcīga ka dzelzs, norādīja, ka kaut kur augstāk plājas rītausma. Tās fonā melns un tais iezīmējās baznīcas tornis ar fantastiskajām zvēru galvam, pa kuru ausīm noplūda lietus ūdens.
Līča vidu sekla iedobe stiepās uz krastmalu, ieskalojot tajā tālo Lakfordas dīķu ūdeņus; straumītei pāri stiepās dēļu laipa ar margām viena pusē; pakapieni, kas veda lejup, bija mikli un slideni. Reiz Bekija paslīdēja uz kada apaļa akmens, citreiz manīja zem pēdas atri aizlokāmics kaul ko glumu, līdzīgu tārpam. Tikko saskatāma pelēcīgājā kleitā, Bekija pargaja par tillu, zem kura skalojas ūdens. Priekšā nespodrajā jūras spoguli tumsa pclecigais Kuģa siluets. Meitene, kāju pirkstiem grimstot smilšainajā granti, devās pāri liedagam, pēdām sāpīgi atsitoties pret šurp atskalotajam klinšu šķembām. IJdens, pacēlies pāri potītēm, ieskāva lielus, taču viņa to samanīja tikai tad, kad it ka līdzīgus klusam saucienam saklausīja metāliskos vinčas šņirkstus.
Rītausmas vējš atnesa līdzi smalku birdu, kas samitrināja Bekijas matus, bet meitene, nepievērsdama tam uzmanību, tapat, neko nedomājot, devās talak. Mols, šaurais akmeņu krāvums, lēni slīga le jup, ūdens šļakstījas un, grimdams jūrā, meta gaisa baltas putas. Meitene, līdz pusei ūdeni, ķepuro jas viļņos, kājām pinoties ūdenszāļu čukslajos. Drīz vien viņa iepeldēja plašajas, salta jas bangas. Zemei paliekot arvien talak aizmugurē, Bekijas kustības pa pusei neapzināti kļuva arvien ritmiskākās; likās, ka viņa nenogurdama sekos Baltajam kuģim līdz pasaules malai. Viņa nedz manīja, nedz grasījās pievērst uzmanību saperu, kas plecos un delmos kļuva aizvien neciešamākās. Kuģa apveidi tumšajās aizas starp viļņiem mainījās. Iegriezies pret juru, tas likās īsāks. Virs korpusa paradi jas augstāka ena — tas bija viegli līganais klīveris.
Beki jai likās, ka viņa te alrodas nejauši, nez. kāpēc tikai jūra ir tik dziļa, klintis tik augstas un Kuģis pārāk tālu, lai to varētu sasniegt. Viņa miegaini piekļava seju ūdenim, taču pirmais asais dūriens plaušās izraisīja gandrīz tādu ka lieglaimes sajūtu, viņa iekliedzas, aizrijas ar ūdeni un cīnījās pēc elpas.
I Jz klaja atskanēja balsis, cita caur citu mijas skaņas un pavēles, Kuģa apveidi atkal parmainījās, un tas pagriezās atpakaļ vēja virziena.
Vīri saķēra Beki ju aiz. pleciem un roku dilbiem, nez kas parāva viņu aiz kleitas, drāna parplisa, un viņa atkal iegrima atpakaļ un saka rīt ūdeni. Viņa valstījās pelēkmelnu viļņu kalnos un baltas putas, kas nez kapēc atspīdēja sarkana krasa. Meiteni, tapat spārdoties, izvilka ārā, noguldīja uz slīpa klaja, un viņa ar vaļēju muti gulēja, izbaudīdama gludo koku. Apkārt virmoja balsis, kas šķila šļacam un šļakstāmies ka uzplūstošie un atplustošie viļņi.
— Tā pati…
— Dulnais zvejniekskuķis…
Sadi vārdi likās gluži nevajadzīgi pieskandinām ausis. Tad tie savukārt noklusa. Viņa palika mēmi guļam, tikai elsoja, ūdens tecēja no drānām un miesas, sešas pēdas zemāk varēja manīt šūpojamies jum. Bekija gulēja mēma un klusa, aptverdama, ka izdarījusi ko briesmīgu.
Viri atnesa segu un ietina Bekiju taja. Viņa piecelas sēdus, izspļāva vēl ūdeni, tad dzirdēja, ka nošņirkst tauvas un dun un plakšķ viļņi. Domas joprojām likās atšķirtas no ķermeņa — las atgādināja aukstu, pelēku priekšmetu, kas vērojis otru Beki ju spļaudāmies un slīkstam. Viņa neskaidri saklausīja jautājumus, taču parava raupjo segu sev uz kakla un purināja galvu, nikna uz sevi un apkārtējiem ļaudīm. No kustības noreiba »alva un kļuva škebeni: meitene manīja, kā viņu paceļ, un, laivai sasveroties uz sāniem, Bekija pēdējo reizi pameta skat ienu uz jūdzēm talo, melno zemes strēli. Vīriem nolaižot viņu leja, viena kāja aizķērās aiz lūkas malas; sāpes atbalsojās smadzenēs. 'Iad norima. Gar acīm nesakarīgi aizslīdēja dažadi tēli; virs galvas baltoja griesti, ap segu un viņas drebem darbojās kadas rokas. Viņa sarauca pieri un kaut ko nomurmināja, pūlēdamās sakopot domas, taču iespaidi cits pēc cita izgaisa, viss apklusa un iegrima pelecibā.