("iesi ietītai segas, viņai negribējās atvērt acis. Drīz būs jaccļas, jāiet leja, jāiekur uguns pavārda, jāuzliek sildīties un vārīties brokasta putras katlus. māja jocīgi zvalstījās, drebēdama ka dzīva; turpat zem dzegām šļakstoties sitas ūdens. Bekija grozīja galvu uz spilvena, kaut ko dusmīgi murmināja, tad izvilka no segas apakšas roku, lai pārlaistu par matiem, ko joprojām bija saķepinājusi sals. Pirksti noslīdēja lejāk, viņa manīja, ka ir kaila. Jau pats par sevi bija grēks ievelties gultā bez drēbēm. Viņa nokrekstējās un saritinājās čokura, nolemdama cīnīties pret sapni ar miega palīdzību.
Ūdens pieskandināja kajīti ar nezin cik trokšņiem. Kaut kas burbuļoja, kaut kas it ka smējās, pret Balta kuģa sāniem kaut kas strinkšķēja un triecas. Beki jas acis pēkšņās bailes atkal atveras. Līdz ar atveršanos uzvilnīja atmiņas un sagraba šausmas. Viņa piclcca kājas, galva atsitas pret griestiem, līdz kuriem bija tikai divas pēdas. Viņa apstulbusi paberzēja acis, ieraudzīdama zemajos griestos rotaļājamies saules zaķīšus un pazibam gaismas svītras, ka arī izdzirdēdama trinkšķus un šķindoņu. Kajīte viegli šūpojās; viņa pamanīja līgani zvārojamies gaiši dzeltenu lietusmēteli, kas bija pakārts uz āķa. Kaut kas nebija kartība ar redzes leņķi; viņa bija piespiesta pie sešas collas plata koka dēļa, kas neļava noripot leja no guļamtikla.
Viegli turēdamies pie balsta, viņu vēroja jauns puisis. Acis virs bārdas bija spožas un zibēja smieklos. — Uzvelc drēbes! — viņš sacīja. — Tevi gaida kapteinis. Nāc uz. klaja. Vai tagad juties labi?
Viņa platām acīm tramīgi lūkojās puisi.
— Viss būs labi, — viņš sacīja. — Tikai uzvelc kaut ko mugura. Viss būs labi.
Tad viņa saprata, ka sapnis vai murgs ir īstenība. Viņa nemācējā rīkoties ar sīkam ierīcēm. Viņai nācas taustīt un grūstīt guļvietas sanu dēļa aizbīdņus, un tik un tā nebija iespējams tos atbīdīt. Bckija mēģinaja pārcelt kājas dēlim pāri. Augumam uzpūta vējš. Viņa grābstījās pēc segām, ar būkšķi novēlās uz. grīdas, segas alkal pazaudēdama. Meitenei bija atstātas dranas: džīnas un vecs džemperis. Pūzdama elsdama viņa tvēra pēc tam. Pirksti atteicas kalpot, lie slīdēja un drebēja; likās, ka pagājis nez. cik ilgs laiks, līdz viņa beidzot uzstīvēja kajas bikses.
Virvju kāpnes, kas veda uz klaju, pasviedās sānis, un Bckija iekrita starp katliem un pannām. Viņa pieķeras pie kāpnēm, turēdamās pretī jahtas lielajai sānsverei, un uzvilkās augša, kur acis apžilba saule.
Zemi neredzēja. Neaptveramā tāluma aiz zaļganas putas sakultā jūras klaja vīdēja likai šaura strēle. Viņa ievaidējusies samiedza acis; palīgos atkal nāca jaunais puisis.
Kapteinis, apvilcis ūdeni necaurlaidīgu apģērbu, sedeja nekustīgi ka koka tēls. Pelēkas acis kalsnajā sejā vēroja kaut ko uz Kuģa Bekijas aizmugure. Vējš par viņu bija piepūtis milzīgās buras; aiz tam kaut ko nesa un vilka komanda. Viri nekāutrīgām acīm vēroja meiteni. Viņa redzēja bārdainās mutes smīnam, nolaida plakstus, lauzīdama klēpi sakrustotos pirkstus.
Šo ļaužu klātbūtnē viņa gandrīz zaudēja valodu, sēdēja klusuciešot, raudzīdamās, ka pirksti lokās un kustas, sajuzdama ūdens tuvumu un Kuģa atro gaitu. No sarunas nekās nciznāca. Kapteinis neatrāva skatienu no kompasa, vienu roku viegli apliecis ap stūres sviru, klausīdamies Bekija tikai pa ausu galam. Citu vēja appūstās, vienaldzīgās sejas smīkņāja. Skuķis tīši iejaucies viņu dzīvē, vajadzētu parto dusmoties, bet viņi tikai smejas. Bekijai gribējās uz līdzenas vietas izlaist garu.
Viņa saka raudāt.
Kāds aplika viņai roku ap plecu. Viņa manīja, ka pati dreb; viri atnesa utleni necaurlaidīgo apģērbu un uzstīvēja to viņai mugura. Cietā apkakle berzās gar matiem un skrapēja ausis. Viņai jabrauc tiem līdzi, viņi nevar griezties atpakaļ — tik daudz viņa no teikta aptvēra. To jau viņa izsenis visvairāk bija vēlējusies. Turpretī tagad gribējās atgriezties Ieva virtuve un pašai sava istaba. Piesieta pie kuģa, iekļauta noslēgta pasaulē, kur valda vīriešu noteiktā kārtība, viņa nav nekām derīga. Šo cilvēku vienaldzība lika acis icriesties dusmu asarām, savukārt viņu laipnība šķita asi dzeļam. Viņa pulējās palīdzēt mazajā virtuvītē, taču pat gatavojamās maltītes bija dīvainas, radās sarežģījumi, garšas īpatnības bija pilnīgi svešas. Baltajā kuģi viņa cieta sakavi.
Viņa žagas projām no citiem, apķēra ar vienu roku masta lejasdaļu, kas bija no metāla, un klausījās, ka sitas un dauzās garās tauvas, un skaujas, ka ceļas un kril jahtas priekšgals un ka tas šķeļ viļņus. Atpakaļ lidoja ūdens šaltis, cietas kā dimanti, kailas kajas uz. klaja gandrīz vienā mirkli sasala ragā. Aukstums spiedās cauri ūdeni necaurlaidīgajam apģērbam, drīz vien viņa trīcēja, tiklīdz laivu apēnoja kāds mākonis, aptumšodams jūras putaino zaļganumu. Sapnis bija izgaisis, to aizpūtis vējš. Baltais kuģis bija neželigs, bargs un milzīgs, tas spēja pakļaut sev udeņus. Bekija prata izvadīt teva mazo, vieglo laiviņu cauri paisuma viļņiem un piekrastes straumēm. Te viņa bija neveikla un tikai inaisijas citiem pa kājām. Nez cik reižu viņa bija mēģinājusi paiet malā, kad komanda skrē ja pārvilkt buras. Viņa dzirdēja neskaidrus saucienus: paej mala, nelien kur nevajag, lai buras plandās, tad nodārdēja klīveris, un atskanēja kāju šļūkoņa pa dēļiem, Baltajam kuģim mainot ik jaunu halzi. Mainījās klāja leņķis, saule un mākoņu ēnas pēkšņi atradas pretēja puse, un kur tad nu vēl ledaino šļakatu triecieni! Apvārsnis saslejas no jauna augšup ka kalns, kas te grima, te cēlās; Bekija lūkojās, ka tur, kur tikko bijušas redzamas debesis, nu trako ūdens.
Viņai atnesa ēdienu, bet viņa saknieba lūpas un atteicās. Viņa īgņojās un — pats ļaunakais —jutas slima. Bekijai bija tagad pārvarēm vajadzīga tēva mājiņa un līcis; meitene bezgala ilgojas pēc kaut kā tāda, kas stāvētu stingri, nevis valstītos un kustētos. Taču tadas lietas bija zudušas uz visiem laikiem, te bija vienīgi brāzmainais, zaļganais ūdens (kas dažreiz vērtās arvien pelēcīgāks, kad saule slēpās mākoņos), nebeidzama tauvu plīkšķēšana un džinkstoņa un piedevām vēl nelaime ar vcderu.
Vēlāk pēcpusdiena vīri piesolīja viņai, ka ļaus pagrozīt stūres ratu. Viņa atteicās. Agrāk Baltais kuģis bija viņas sapnis, tagad tas galēja nost.
Tādā skābūzītī, kur bija pārāk zemi griesti, lai varētu stāvēt, bija iekārtota neliela jūras mazmājiņa. Meitene aizvēra vaku, parāva rezervuāra auklu un noskatījās, ka ūdens aizplūst pa līkumoto stikla cauruli. Jūra atvēra kuņģi, Bekija izvēma pirmo ieēsto barību, pēc tam caurspīdīgo, glumo masu, kas notecēja pa zodu. Viņa nospļāvās, noslaucījās, parava ūdens rezervuāra auklu velreiz un vēma atkal, līdz sānos iemetās trula sape un galva it ka dunēja reize ar viļņu triecieniem. Vclak viņa atcerejas pa starpsienu dzirdētas balsis, atsevišķas teikumu daļas un vārdus. Tā atceras nesakarīgus teicienus no sapņa.