— Kaptein, tad tak mēs to izdarīsim. Apliksim paris mārciņu smagu važu ap kājām un lēnītēm pārvelsim par bortu…
Tad atskanēja cita balss, ko viņa pazina. Tas bija jaunais puisis, kas iepriekš nācis palīga. Otra runātājā velsiešu dialekts skanēja nikni, tādu viņa nebija dzirdējusi.
lJ ec tam sekoja vārdi, kurus nevarēja saklausīt.
Pēc tam atkal ierunājās puisis. — Ka ta' viņa ko izpļāpās, ja ne velna nezina! Viņa tak ir dumjš bērns…
— Sagatavo ātruma baļķi! — grīni noteica kapteinis.
— Bet vai ta' tu neapjēdz, cilvēk?
— Sagatavo ātruma baļķi…
Bekija atbalstīja galvu uz rokam un ievaidējas.
Viņai neizdevās aizsniegt guļamtiklu. Neveikli izliekusi augumu, meitene mēģināja velreiz. Segas bija gatava paradīze. Viņa ierušinājās tajas, vēders bija pārāk tukšs, lai meitene raizētos, ka odis pēc vēmekļiem. Iemiga viņa vienā mirkli, taču miegā rādījās spilgti sapņi; Kristus seja, tēvs Antonijs, līdzīgs vecam, izkāmējušam dzīvniekam, čapstināja muti lādēdams un svētīdams; pirmsausmas svīdumā milža baznīcas tornis ar briesmoņu ausīm. Tad paradijas ogļu putekļiem klatas puķes kādas mājiņās darza, atskanēja mātes pirmsnāves kliedzieni un žēlabas, ūdens pieskārieni gurniem, Balta kuģa siluets, kas pazūd migla. Visi sīkumi, rūpes un raizes, bēgoši omāri, darva un oļi, jūras vēja nakts brazma, saplēstais Lielais katehisms, ko viņa bija nospērusi. Beidzot Beki ja ieslīga dziļākā sapni, kurā likās, ka ar viņu runā pats Kuģis. Tā balss bija atra un skanīga, tomēr tā arī smējās, kaul ko šļupstēja un it ka izskatijas krasaina — zila un sulīgi zaļa. Tā stāstīja par mazajiem cilvēkiem, kas staigā tam pa mugurai, par saviem pienākumiem, steidzīgo gaitu pāri jūrai un ciņu ar vēju; tā skaidroja cildenas patiesības, kas, tikko izrunātas, izgaisa, aizpūstas projām un apraktas tumsā. Bekija, grozīdamas gultā, vīstīja dūres, pamodās, joprojām dzirdēja jūras šļakslus un viļņu dunu un atkal iemiga.
Viņa uztrūkās, kad kāds maigi papurinaja viņu aiz pleca. arī šoreiz viņa neaptvera, kur atrodas. Kuģis bija apstājies; kajīte dega lampas; ostā mirgoja citas ugunis, kuru atspulgi gandrīz sasniedza kajīšu apaļo lodziņu stiklus. Ārpuse bija dzirdama skaņa, ko viņa pazina, tauvu atra klaudzoņa pret mastiem, ostas naksnīgie trokšņi. I ,aga nepamodusies, viņa parccla kajas par malu, izberzēja acis, neapjēgdama, kur atrodas. Un neuzdrošinādamās to pajautāt.
Kajītē bija uzklāts galds, lielas bļodas ar rīsiem, krevetēm, sēnēm un olam. Tīrais brīnums: viņai gribējās ēst; viņa apsēdās cieši līdzās jaunajam puisim, kas bija par viņu aizrunājis. Vai viņa bija sapratusi, ka jauneklis agra pēcpusdiena uzstājis, lai ļauj meitenei palikt dzīvai? Viņa ēda atri, neko nedomādama, neatraudama skatienu no šķīvja, ap viņu virmoja sarunas, viņai nepievērsa uzmanību. Bekija sarāvās vēl mazaka, priecīga, ka viņu aizmirsuši.
Viri paņēma viņu līdzi, kad devas krasta. Mazajā laiviņa viņa jutas brīvāk. Tā bija Francija, un viņi salēja krastmalas bara, citu pēc citas tukšodami vīna pudeles, līdz Bckijai atkal noreiba galva un balsis likās saplustam omulīgā murdoņa. Viņa ieritinājās Velsas puisim klēpī, juzdamās tur atkal droša un kadam vajadzīga. Tad viņa mēģināja pastastīt par senajām augu un dzīvnieku paliekam klintis, par savu tevu, baznīcu, ka devusies peldēt un gandrīz noslīkusi; vīri, smiedamies un laga nesaprazdami, bužinaja viņas matus. Vīns pāri kaklam aiztecēja Bekijai aiz džempera; viņa atsmēja vīriem pretī un vēroja, ka lampas ugunis griežas. Tad galva nokārās un plaksti pa pusei aizsedza bruņās acis ar tumšajām skropstām.
— Baltais kuģi, ahoi…
Heki ja stavcja trīsēdama, vērodama, ka lampas met izstīdzējušas gaismas strēlēs uz ūdeņiem, un klausījas, ka viri streipuļo gar krastmalu, dzirdēja saucienus, joprojām pārsteigtā juzdama, cik tas viss svešs. Tad Baltais kuģis paklusi atsaucas pāri citu viļņu šķeleju jūklim, un vicnmastnieks, viļņus šļakstinādams, izbrauca ārā nakti.
Meitenes kajas joprojām bija basas. Viņa juta, ka ūdens dzeļ potītes, un viņa steidzīgi metās uz. laiviņas priekšgalu.
— Piesargies! — sacīja Deivids. — Divreiz viena diena es tevi vis neguldinašu…
Bekija manīja galvu atslīgstam uz saritinatas segas, kura kalpoja par spilvenu, kaut ko nomurmināja, pavīpsnaja, pusmiegā centas atsprādzēt džinu jostu, atmeta šim nodomam ar roku un iegrima miegā.
Sapnī, ūdenim čalojot, Kuģis nobrauca pa juru nez cik judžu.
Bija tumšs, kad viņa pēkšņi atkal atmodas, nešaubīdamās, ka ir vēlreiz apmanita. Viņi nakti izgājuši no ostas. Celšanās un grimšana, ūdens čalas un ciešais nostiprinājums guļvietā liecināja, ka jahta brauc pa atklatu juru.
Baltais kuģis un tā ļaudis gan laikam nekād neguļ.
Alkal atskanēja balsis. Paspīdēja uguns, nolaižoties nošvikstēja buras, kaut kas noskrāpejās, šļūkdams gar korpusu. Atkal kāds čāpoja, kaut kas krita. Bekija saritinājusies palika guļvieta, pagriezusi seju pret sienu.
— Nē, skuķis guļ…
— Cel uzmanīgāk, puis…
Bekija klusi iespurdzas. Nošķindeja pudeles, nobūkšķēja noslēpumaini saiņi, meiteni uzjautrinādami. Acīmredzot nebija vairāk nekā tāda, no ka baidīties: šie ļaudis ved
neatļautu kravu, viņi ir kontrabandisti.
> ' >
Velak viņa pamodās ar smagu galvu un saskaitusies. Dusmu cēlonis kadu bridi palika neskaidrs. Viņa negribīgi mēģināja atšķetinat savas izjūtas: tā viņa nebi ja radusi darīt.
Izrādījās, ka vistrakakas un romantiskākās nojautas par Balto kuģi ir skaidra patiesība, taču Bekija jutās piekrāptā. To viņa neapzināti noprata. Acu priekšā atausa ciemata iela, mazo, melno majeļu puduris, baznīca. Priesteris, kas nedzirdami čāpstina muti, Bekiju nolādēdams; drūmais tēvs, kas leni atspradze plato siksnu ar spradzi. Var nešaubīties, ka nekās cits viņu negaida, sapnis izsapņots.
Te jau slēpjas sāpju cēlonis, to īsta būtība un visbriesmīgākais dzelonis. Viņa neiederas Baltajā kuģi. Un nekād neiederēsies. Pēkšņi viņa aptvēra: viņa ienīst komandu, jo tie atklati likuši viņai to manīt. Viņiem būtu vajadzējis Beki ju sist, mīlēt, līdz sāk plūst asinis, sasiet kajas un iemest dziļaja, zaļajā jūrā. Taču viņi nav darījuši nenieka, jo Bekija viņiem nav neko vērta. Pat nāvi viņa nav pelnījusi.
Viņa otrreiz atraidīja edienu. Un nodomāja, ka kapteinis nolūkojas viņa ar rūpju pilnām acīm. Meitene nepievērsa tam uzmanību, atkal nostājās vecajā vieta, apskāvusi resno, draudzīgo mastu. Diena bija gaiša un saulaina; Kuģis airi slīdēja zem lielās, pialas, baltās fokburas sparna, lēkādams pa viļņiem, aizvēja pusē iegremdēdams ūdenī reliņus. Beki jai gandrīz gribējās izjust tādu pašu nelabumu ka vakar, tam stunda, kad izmisīgi gribējās mirt. Balta kuģa priekšā leni iznira Angli jas krasts.
Apziņa it ka sašķeļas uz pusēm, viena puse gribēja, lai ceļojums nekād nebeidzas, otra tiecās triekties iekšā postā, lai viss tiklu pārdzīvots un nonāktu gala. Dienu leni nomainīja krēsla, krēslu — dziļa nakts. Tumsā viņa saskatīja signaltorņa lapas, liesmojošus, kusligus punktiņus, kuriem otrs tornis sūtīja atbildes; vēl cits iezīmējās tālu aizmugurē. Tie droši vien signalizē par viņu, suta saucienus par tīreļiem, par visiem garajiem līčiem. Viņa uzmeta lupu. Meitene bija iemācījusies izturēties izaicinoši.
Pār jūru brazas salts vējš.
Masta priekšā lūka veras uz nodalījumu, kur glabājās buras. Bekija nolaidas leja un, sarāvusies čokura, nogulas uz lielajiem, saritinatajiem audekliem. Čīkstošās starpsienas durvis bija vaļa, un gaisma no kajītes lampām, iespīdēdama pa tām, atstarojas priekšēja telpa. Te bija skaļak dzirdams viļņu troksnis; Bekija saīgusi klausījās, ka tie čalo un mutuļo, sava rūgtumā daļēji vēlēdamās, lai Kuģis uzskrietu kādam rifam un nogrimtu. Gaismai slīdot šurpu lurpu pa slīpajam, krāsotajām sienām, viņa pa pusei neapzinati saka lupināt atlobījušās krasas plāksnītes sauja.