Viņu ieinteresēja vaļīgie dēļi.
Lampas gaismā viņa redzēja, ka daļa koka apšuvuma viegli kustas, izgājusi no balsla, kas to turēja. Turpat bija sprauga un aiz tās tukšums, kura meitene varēja iebāzt delmu. Viņa vilcinādamas pataustīja un izvilka nelielu ūdeni necaurlaidīgā drānā ievīstītu sainīti. Pēc tam vēl vienu. Dubulti apšutaja kaste to bija sakrauts daudz; priekšmeti izskatījās mazi, neko daudz, lielāki par sērkociņu kārbiņām, kuras viņa dažreiz pirka ciemata veikalā.
Pakļavusies nez kadam pamudinājumam, viņa iebaza vienu no tam bikšu jostas kabatiņa. Tad pārejās atkal steidzīgi noslēpa, aizdarīja spraugu un, pieri saraukusi, apsēdas. Paberzejusi mazo sainīti un juzdama, ka tas sāk leni sildīt adu, viņa nolēma, ka pinno reizi mūžā kaut ko nozags. Varbūt lai no Balta kuģa paliktu kada atmiņa, kaut kas tāds, ko varētu nakti paņemt pirkstos un atcereties. Kaut kas vērtīgs.
Kads bija rīkojies visai nevērīgi.
Virs viņas atskanēja balss, uz. klāja nodipēja soļi. Viņa, vainīga juzdamas, uzrausās kājās un izrāpās pa luku ārā. Taču viri nepievērsa viņai uzmanību. Priekšā, samtaini melna, stiepās blīva cietzemes josla; viņa ieraudzīja abus vienādos zemesragus. Ap garajiem akmens krāvumiem spīguļoja viļņi. Saltu tirpuļu satriekta, viņa aptvēra, ka ir nokļuvusi mājas.
Taču tad viņa ieraudzīja ko citu: ķecerības, no kuram aizrāvās elpa. Vadības nodalījuma, patlaban atsegti vaļa, duča un tikšķēja instrumenti. Zibsnīja sārtas gaismas svītras, virzīdamās pa skaitļu skalu; viņa dzirdēja, ka, kuģim iegriežoties licī, dziedoša balss noskaita: septiņas asis, piecas, četras. Velnišķīgais kuģis tuvojās krastam, bet pie vadības stūres neviena nebija…
Laiviņa, nocelta no savas vietas virs vadības tiltiņa, noplunkšķeja jūra. Bekija norāpās leja, sažņaugusi pirkstus ap jostā iebāzto kārbiņu. Laiviņa nolaida vēl vienu saini, smagāku — taja kaut kas melodiski skanēja. Viņai pateica: tas esot tēvam; lai sakot, ka no Kuģa. Grib piekukuļot, lai klusē, vai arī divkāršs apmāns: atzīšanas mazā nozieguma, lai noslēptu patiesi drausmīgu. Viri viņai klusas balsīs uzsauca sveicienu, viņa aiz paraduma tiem atmāja, pagriezdamas projām, vēl saskatīdama, ka pēdējo reizi nolaižoties pavēcinās priekšēja bura. Laiviņa leni ieslīdēja līci. Stūrēja jaunais velsietis. Bekija, taisni izslietu muguru, tupēja laivas dibena, līdz braucamais atsitas pret molu, nošņirkstēja pret oļiem un sazvarojas. Meitene viena mirkli izlēca ārā un metas projām. Kad viņa jau bija takas gala, pu isis uzsauca. Bekija, līdzīgi trauslai ēnai nakts tumsa, pagriezās un gaidīja.
Likās, ka jauneklis nezina, ko sacīt tālāk. — Redzi, tev janojauš, — viņš gluži nelaimīgs iesaka, — tā tu nekād vairs nedrīksti darīt. Vai saproti, Bckij?
— Ja, — viņa atteica. — Ardievu. — Un pagriezusies uzskrēja pa celiņu līdz strautam un devās pāri laipai mājās.
Logu, kas atradās virs veļas mazgātavas piebūves, allaž pameta vaļa. Viņa atstāja saiņus priekšnama; aizverot durvis, tas iečīkstējās, tomēr neatskanēja neviens cits troksnis. Bekija piesardzīgi uzrāpās augšā un tumsā aizzagās līdz savai istabai. Nogulusies gulta, viņa manīja to viegli šūpojamies: noslēpumaina karta viņa joprojām bija saistīta ar lielo kuģi līci. Beidzama skaidra doma paskubinaja izvilkt kārbiņu no vidusjostas un pabazt zem matrača.
Atausušajā gaismā tevs izskatījās pēc svešinieka. Bekija ncgrasijas viņam neki) skaidrot; ko gan lai viņa teiktu? Meitene vēl nebija arī īsti pamodusies; viņa vienaldzīgi vēroja, ka tēvs atpogā viņas bikses, dzirdēja izlaižam caur pirkstiem siksnu. Samiegojusies viņa iztēlojās, ka pērienam nebūs speķa nodarīt sāpes; tomēr viņa maldījās. Sāpes līdzīgi sprādzienam ķēra visu augumu, acu priekšā nošķīda sarkani plankumi. Viņa ieķērās gultas gala. Gribējās mirt, jo neskaidra apjēga iečukstēja, ka vārdi nelīdzēs. Viņas augums taču radies no klinšu slanekļa, no drūmajiem lauku klajumiem, siksna palago nevis viņas miesu, bet zemesragus, klintis, juru. Lai izdzen no viņas vientulību, izmisumu, bezcerību un sāpes. Beidzot tevs meta mieru, aizgriezās projām un aiztaustījās ārā pa durvīm. Neliela namiņa apakšstāvā, juzdams gaisa virmojam naidu un bailes, ieraudājās bērns; Bekija mazliet pakustināja uz spilvena galvu, itin ka saklausījusi tāluma jūras viļņu šļakstu elpu.
Pirksti izvilka no gultas aptīto kārbiņu. Bekija lēni un vienaldzīgi ņēmās raisīt vaļa mezglus: viņa tos skrāpēja, raustīja un vilka, līdz iesaiņojums padevas. Meitenei iešāvās prata iztēloties, ka viņa ir akla, viss jaizpeta ar taustes un sajūtas palīdzību… Bezgala jutīgie pirksli spaidīdami slīdē ja, grozot mazo lietiņu, nosakot dažādos izejmateriālus, siltos un aukstos punktus. Pamazam viņa iztēlojās mazo ķecerības paraugu. No acs noritēja pirmā asara un apstājās uz vaiga. Uz brūnganas ādas palika vizošas pēdas.
Atnāca priesteris un smagiem soļiem uzklumzaja pa kāpnēm. Tēvs iespraucas istaba pirms viņa un meitu šā tā apsedza. Bekijas roka gulēja viņai gar sāniem un palika neredzama. Tēvs Antoni js saka runāt. Bekija gulēja mēma, seju pavērsusi lejup, skropstas nolaidusi uz. vaigiem: viņa zinaja, ka nekustīgums un pacietība ļau j vislabāk aizstāvēties. Priesterim tur sēžot, logs pamazām satumsa, un, kad viņš devās projām, bija jau gandrīz nakls.
Bekija, neko neredzēdama, sataustī ja nozagto lietiņu un pieskaras ar to vaigam. Tā smaržoja ķecerīgi — pēc vaska, mākslīgajiem sveķiem un vara — un viegli satrauca prātus. Viņa pilna mīlas atkal to noglaudīja; šķita, ka tikmēr, kamēr viņa tur to roka, ir iespējams izsaukt Balto kuģi, lai tas paņem viņu līdzi un tad pēc laika atved no jauna atpakaļ.
Nākamajas dienas saule slēpās mākoņos. Bekija gulēja uz klintīm un redzēja Kuģi pārvietojamies un aizbraucam. Tagad viņu no tā šķira lielāks šķērslis nekā jūra, ko viņa bija iemācījusies pārpeldēt, — šķērslis, ko nav radījis neviens cits ka vienīgi viņas pašas muļķība.
Meitene nonāvēja lielu, zilu omāru — leni un nodarīdama sāpes, ieķeroties ar nagiem čaula iecirstās spraugas un ļaujot jūras vēzim mētāties un locīties. Tad viņa to lēni sadalīja, ienizdama gan pati sevi, gan visu pasauli. Gabalus meitene iemeta jūra ka rugtu, nevienam nevajadzīgu upuri. Viņa darīja gan to, gan vēl citu, lai atbrīvotos no iekšējas tukšuma sajūtas, piepildītu savas pelēkas pēcpusdienas. Naktis vai ārā uz klintīm varēja mācīties šādus tādus netikumus, gut sīkus, sāpīgus prieciņus. Juzdama sava veida nicību, viņa izdabāja pašas augumam, jo Baltais kuģis bija ieradies, nesdams brīvību un pieglaimodamies, bet tad Bcki ju smiedamies atgrūdis, vienaldzīgs pret to, ka viņai tas sāpējis. Dzīve nakanuba tagad tēlojās ka viens vienīgs būris; viņa sev jautāja, kur ir Pārmaiņas, kur ir dižie notikumi, ko reiz bija pareģojis brālis Džons. Kur ir Zelta laikmets, ko varēja gaidīt atnesam pulkiem citu Baltu kuģu, citādas dienas un cerību; pat aukainus gaisa viļņus, kas pratīs runāt un dziedāt…
Melnajā tumsā Bekija glāstīja Kuģa mazo sirdi, taustīja stieples, vijumus un mazas spuldzītes.
Baznīca bija klusa un auksta, aiz nelielas koka grieztas grēksūdzes telpas sienas varēja redzēt priestera elpas mutuļus. Bekija nogaidīja, līdz viņš beidz savu sakamo un. neko īsti nedzirdēdama, kaut ko nomurmulēja; nosvīdušas plaukstas viņai te saspiedas, te atliecās no kārbiņas.