Un nu tas bija izdarīts—bezcerīgi un drūmi. Viņa piespieda mazo aparātiņu pie koka režģa un grīni gaidīja, lai garīdznieks ievelk elpu un aiz bailēm uzlrukstas kājas, un metas prom.
Tēva Antonija seju šaja brīdī nav iespējams attēlot.
Ciematu bija pārņēmis nemiers, visi čukstējās un murinuleja, ļaudis skraidelēja turp un atpakaļ, no mājas uz. māju, platām acīm nopētīdami karavānas iela, klaigātājus jātniekus un virsniekus. Sapieri strādāja nenogurdami, uzstādot gar klinšu grēdu lielgabalu paceļamos trijkājus un aprīkojot ap smagajiem baļķiem resnas virves. Garnizoni stāvēja kau jas gatavība no Elērtas līdz. pašai Dērnoverijai; šis apgabals bija sacēlies arī iepriekš, komandieri negribeja riskēt. Signalizētāji, ironiskiem smīniem seja, lika cilāties piecdesmit semalbru spārniem; ziņneši aulekšoja, nogadadami jautājumus un pavēles bez mitas, tā ka zirgiem no mutes dzelžiem asiņoja lūpas. Ciematā izsludināja komandanta stundu, cilvēkus dzina iekšā mājās, taču nekās nespēja apklusinat baumas, čukstus un nemieru. Līdzīgi spokam plaiksnījās ķecerība, atskrēja kopa ar jūras vēju, līdz beidzot kāds virs ieraudzīja arī veco muku ar bargu seju un tukšu skatienu, ģērbušos sava apskrandušaja tērpa, cienīgi soļojam pa kalnu grēdas virsotni. Ielejās bija novietotas kavalcrijas nodaļas, taču atrast neko ka nevarēja, tā nevarēja. Naktis un tumšākajās stundas pirms rītausmas ciemata ielas atbalsojās karavīru soļi. Tad viss noklusa un sakas gaidīšana. No līča atlidoja vēja brāzma, sašupoja irbuleņu pudurus, gaudojot pārskrēja pār jumtiem, kamēr Bekija, gulēdama gluži klusu, klausījās, kad atskanēs pirmais čuksts, sauciens, kas pavēstīs, lai karavīri ieņem posteņus un notēmē gaidošos lielgabalus.
Bekija gulē ja uz vēdera par spilvenu atrīsušiem matiem un klausījās nakts vējā, leni savelkot rokas dure un atlaižot atkal vaļa. Viņai galva vēl it ka atbalsojas bļāvieni, tincināšana, duru zvēlieni pa galdu, kņada, ko sacēla priesteri ar sarkanām sejām. Viņa atsauca atmiņa, ka levs stāvējis saīdzis un nikns, kamēr kobaltzilā svārkā ģērbies majors tirdījis viņu bcz gala un malas, mēģinādams kaut ko izdabūt, uzstādams, līdz visa šai posta pilna jūkli jautājumi kļuvuši par atbildēm un atbildes viesušas vēl lielāku sajukumu. Meitenes galva viļņojas jūra, notrulinot apziņu, bet, rau, tur aiz mūļiem, kas visiem spēkiem pulējas pavilkt lielgabalu, tasatripoja, dragādams nelīdzeno zemi, iespiezdams tajā dziļu sliedi un dardinadams virzīdamies uz priekšu, līdz rīboņa pieskandinaja visu ciematu, bet Bekijapiespieda abas rokas pie ausīm un iekliedzas, lai aptur, lai taču aptur…
Pratinātāji pa visiem kopa izspieda no viņas visu, ko gribēja. Viņa pastāstīja to, ko nebija stāstījusi nevienam citam, proti, līča un piekrastes noslēpumus un to, ko šļakstoties stasta viļņi, pastāstīja par savām bailēm un sapņiem — to visu viņi ar nekustīgām sejām noklausījās, bet rakstveži pierakstīja un semafori pārraidī ja no kalna uz kalnu. Beidzot viņi atstāja meiteni mājās viņas pašas istaba, tikai karavīri sargāja durvis, viņas tevs leja dzēra un lādējās, bet kaimiņi dunkaja un bikstīja paši savus bērnus, un, ja tie runāja par Bekiju un viņas ģimeni, tad meta krustus. Viņa nogulēja, līdz atgriezās saprašana un notikumi kļuva daudz skaidrāki, bet nagu pēdas plaukstās palika, un no acīm leni ritēja karstas asaras. Vējš auroja, iešalkdamies zem dzegām, tas puta spēcīgi un bija vēss un vienmērīgs, vezdams Balto kuģi preli nāvei.
Nekād iepriekš Bekija nebija jutusi tik ciešu saikni ar Kuģi. Viņa redzēja to tik skaidri ka ļaunā sapni. Izliektais klājs mazgājas mēness staros, buras tumši spīgoja pret cietzemes neskaidrajiem apveidiem. Viņa izmisuma mēģināja sūtīt domas pāri jūrai; viņa lūdzās, lai kuģis pagrieztos, brauktu atpakaļ, bēgtu projām. Baltais kuģis dzirdēja, bet nedeva atbildi; saniknots un nepielūdzams, tas nelokāmi nāca tuvāk un tuvāk.
Bekija klusu pieceļas sēdus, pietipinaja pie loga, redzēja skaidru nakti; mazajā, nekārtīgajā pagalma spoži iespīdeja mēnessgaisma. Ielā atskanēja soļu troksnis, tad tas noklusa. Izlidojis medībās, iekliedzās kāds putns, tad atskrēja mākoņu vali un sabiezēja tumsa.
Beki ja trīcēdama atvēra vaļa logu. Jau reiz agrāk viņa bija rīkojusies tikpat svešatnīga noteikliba, ar vēsu pratu, kas piešķīra viņas kustībām veiklību un vesu mieru. Viņa uzmanīgi nolaida kaju uz piebūves jumta kārniņiem, izliecas pa logu un nolaidas tumšajā ēnā pie mājas sienas. Ieklausīdamās klusuma, viņa bridi pagaidīja.
Sie pāvesta karavīri nebija nekādi muļķi. Viņa drīzāk nojauta nekā redzēja, ka darza viņā gala stāv sargs, tāpēc sluleja cauri tumsai līdzīgi garam, lulz bija viņam pietiekami tuvu, lai varētu skart viņa apmetni. Gandrīz acis izskatīdama, viņa pacietīgi gaidīja, līdz mēness izspraucas no mākoņiem un tad atkal aptumšojas. Jaunais puisis, kas stāvēja turpat priekšā, nožāvājās, atsleja musketi pret sienu, kaut ko miegaini nokliedza un Pagāja soļus desmit pa ceļu uz. priekšu.
Beki ja vienā mirkli parleca pāri mūrim. Kajas paslīdēja, svārki aizķeras, viņa atkabinaja tos vaļa. Viņa drāzās skriešus pa ceļu. sagaidīdama uzsaucienu, šautenes uzzibsnī jumu un sprakšķi. Sapni nekās neiztraucēja.
Plašais licis gulē ja sidrabotas gaismas apspīdēts. Bekija piesardzīgi, pašķirdama papardes, gaja gar pašu klinšu malu. Zemāk, divdesmit jardu atstatumā, drūzmējās viri pīpēdami un runādamies. Pīpes viņi kupinaja uzmanīgi, pagriezuši muguras pret juru un aizslēpuši aiz. apmetņiem, lai nebulu redzams ne inazakais gaismas atspīdums. Paisuma viļņi skalojas pāri slīpumam un sitās augšup pret klintīm; mēness patlaban apspīdēja lalako zemesragu, asi izceldams to no pienbaltas dūmakas.
Meitenes priekšā slējās lielgabali.
Platām acīm viņa noraudzījās uz tiem. Seši smagi milzeņi, kupraini un drūmi, blenza pāri jūrai. Meitene saprata viltīgo novietojumu; gan lode, gan šrapnelis — šāviņš ar laika degli, gan karteča, raidīti tuvu ūdens līmenim, sasniegs mērķi. Kuģim nekā nebūs iespējams izvairīties. Tas nāks tuvāk, pret lielgabaliem, un tie šaus. Nebūs nekāda brīdinājumā, nekādās žēlastības; pēkšņi no cietzemes nograndis oranžs pērkons, un šāviņš visu sagraus un saplosīs…
Bekija sasprindzināti vērās jurā. Tālu priekšā, tur, kur saplūda neskaidra debesmala ar jūru, parādījās lēkājošs punktiņš, pazuda un tad atkal stūrgalvīgi atgriezās — tumši pelēks pret pelēcīgo debesjumu. Kļuva saredzama bura. Kuģis tuvojās krastam.
Bekija atkal saka skriet, pa reizei lēkdama, pa reizei rapdamās. Viņa iegremdējās straume tur, kur ūdens čalas neļava saklausīt viņas kustības, tad notupās liedaga mala. arī karavīri bija to saskatījuši, tie drudžaini sakustējās, viss bars melno stāvu atrāvās no klintīm. Viri metas uz zemesragu, pavērsa nakts binokļus pret jūru, uzgriezuši lielgabaliem muguru.
Nebija laika domāt; jānorij tikai kaklā sakāpušais kamols un jāpapūlas nomierināt skaļos sirdspukstus. Tad viņa jau skrēja — skrēja izmisīgi, spārdīdama ar kājām oļus, klupdama pret akmeņiem un smiltīs iegrimušām radzēm. Aizmugure atskanēja saucieni, norībēja muskešu šāvieni, kāds virsnieks izgrūda lāstu. I ,ode atsitas pret klinti, Bekijai par muguru un kājām nobira šķēpeļu krusa. Viņa lēca, sagrīļojās, nokrita uz ceļgaliem. Redzēja skrienam vīrus, redzēja nozibsnijam zobenu. Atkal atskanēja rībiens, il ka tāls — acīmredzot tas nevērsās pret Bekiju. Viņa dziļi ievilka elpu un apvēlās uz muguras līdzās pirmajam lielgabalam.