Nebija svarīgi, ka miesa svilst ka ugunis. Pirksti satvēra degauklu, maigi to pavirpināja un parāva.
Milzīga liesma, rīboņa, grāviens; uguns atblāzmojās klintis, atspīdums stiepās pāri jūrai. Lielgabals, dzīvs un nikns, atsitās atpakaļ; nu jau šava visa rinda, šāviņi izklaidus trakas dusmas svilpa pāri ūdeņiem. Kanonāde atbalsojās no zemesraga, nodūca pār ciemu un uzmodināja kadu meiteni, kas sava gultā, savā istaba ņemas tos izsmiet un par tiem zoboties, kaut arī rtbieni mežonīgā niknuma cēlās naksnīgajās debesis.
Pa to laiku Baltais kuģis, apgriezies otrādi, smejas par lielgabaliem.
Nicības pilns las aizbrauca no cietzemes.
Sestā tūre KORFGEITA
Jātnieku pulciņš, zirglietām šķindot, mundri rikšoja, nepūlēdamies turēties ceļa vienā puse. Karavīru aizmugurē sparkšķēja motori, tur drūzmējās un stumdijās bagato turislu automašīnas. Laiku pa laikam kāds no braucējiem mēģinaja airi pašauties jātniekiem garam, jo tā varēja tikt krietni priekšā zirgiem, tomēr riskēt arto uzdrošinājās tikai retais, un lapēc spilgtkrāsainais jūklis izrindojas vairāk pār jūdzi aiz nosprostojuma. Filozofiska miera noskaņotie ceļinieki jau bija uzvilkuši buras, un svītrainie tri jstūri plandījās vēja, virzot braucamos uz priekšu, tā ka mazie, vārgie dzinēji gandrīz nebija vajadzīgi.
Fiesargaties bija visai ieteicami. Plandošos standartus pazina ikviens; pirmais bija ori Mamma, senais normaņu augstmaņu simbols, tam sānos plīvoja pavesta Jana ērgļi no zeltaina zīda uz zila pamata. Aiz tiem plivinājās Raijas un Di las lorda, Piecu ostu komandanta un pāvesta vietnieka Anglija Henrija Inskrasainais vimpelis ar icšķellu galu. Henrijs bija visā valsti pazīstams ka nikns un nežēlīgs vīrs, un viņu balstīja Dieva vietnieka zemes virsu dāvātā autoritāte un visas otras Romas spēks un varenība.
I Ienrijs bija maza auguma, kārnam kājām, bāls un asiem sejas vaibstiem; viņš īgni sēdēja zirga, ietinies apmetni, kaut an diena bija silta. Ja arī viņš apzinājās, kādas neērtības sagāda citiem, tad lik un tā nelikās par to ne zinis. Ik pa brīdim viņam parskreja stipri drebuļi, un viņš nemierīgi pagrozījās, pulēdamies apsēsties ērtāk, lai nesāpetu pēcpuse. Ceļa no Londinijas viņš desmit dienas bija nogulējis Vinčestrā, jo vēderu bija rāvis krampjos kuņģa un tievas zarnas gļotādas iekaisums un, kaut gan tas muļķa ārsts, kas pelnījis, lai viņam nocērt ausis, vai ko ļaunaku, diagnozi bija noteicis pietiekami atri, izārstēt viņš tomēr nebija spējis. Henrijs tikko bijaatlabis, kad semaforu klaksti no jauna dzinuši uz priekšu, četrdesmitā pavesta Jaņa roka bija gara, viņa ziņu avoti daudzi un dažādi un griba — nelokāma. Henrija saņemta pavēle skaidri un gaiši lika uzveikt to nolādēto cietoksni, kas atnesis tik daudz raižu; atbruņot aizstāvjus, pacelt Jaņa standartus uz mūriem un līdz turpmakajam rīkojumam paturēt to viņa valdījumā. Kas attiecas uz šo Rietumu grāfistes ķēvīti, kura visu šo putru ievārījusi, nu… te nu Henrijs saviebās un saslējās seglos taisnāk. Varbūt nenaktu par ļaunu pamatīgi nozilinat muguru vai arī aizdzīt uz Londiniju, piesietu pie mantu vezuma; bet tie nu gan ir tīrie sīkumi. Sīkumi vismaz salīdzinājuma ar viņa ciešanām.
Abās ceļa pusēs atkal bija sakustējušies semafori — melnie spārni krakstēja un cilājās. 1 lenri js pameta skatienu uz. tuvāko, kas drūms un pamests slejas pakalna virsotne. Tā ziņu klasta noteikti ir vests par viņa, Henrija, ceļojuma gaitu; tagad jau dienam ilgi par to zibināts viņam pa priekšu uz Rietumiem. Atkal sagrāba sāpju lēkme, oma pavisam sabojājās, viņš aši pagrieza galvu, un kāds kavaleristu kapteinis, piešiem šķindot, piejāja viņam klat. Henrijs noradīja uz tomi, ko bija izvēlējies. — Kaptein, — viņš sacīja, — nosūtiet turp duci viru! Uz. to… Pieprasiet no tā cilvēka, ko tur atradīsit, kādas viņam ir ziņas.
Karavīrs vilcinājās. Pavēle laikam bija pilnīgi bezjēdzīga; neviens nezināja labāk par Henriju, ka Ģildes piederīgie par savu darbu nestāstīs. — Un ja viņi atsakās, milord?
Henrijs izgrūda lāstu. — Nu tad apklusiniet…
Virsnieks joprojām nekustējās, līdz. augstais lords pagriežas, lai izurbtos apakšniekam ar acīm vai cauri; tad virsnieks atdeva godu un apgri cza zirgu. Gadsimtiem ilgi Signalizētāju ģilde bija baudījusi privilēģijas; pat pāvests neuzdrošinājās tās apšaubīt; tagad šķita, ka neaizskaramība bei| gusies; to aizslaucijis sīks aristokratelis, kam sap vēders. Atskanēja pavēlēs, uzvirpuļoja putekļu mākonis; bariņš vīru atšķīrās no gājienā ierindas un, vimpeļiem plīvojot, aizlēkšoja pāri zāles klajumam. Pa ceļam karavīri izvilka no makstim likos zobenus un pieladēja musket.es. Ja laimēsies, tad viņi atradis signalizētājus neapbruņotus, ja ne, tā būs īsa un asiņaina sadursme. I.ai arī ka, par iznākumu nebi ja šaubu.
Henrijs, seglos dīdīdamies, redzēja signāltorņa spārnus noslīgstam gar sāniem, ka pēkšņi noslīgst noguruša cilvēka rokas. Viņš ļauni pasmīnēja; cik viņš pazīst Ģildi, pārtraukums nebūs liels; drīz vien nosūtīs ziņnešus no līnijas nakamās stacijas. Pēc tam visi uzzinās, ko viņš izdarījis. Signalizāci jas tikls ir kā jutīgs dzīvnieks: pieskaries vienam loceklim — un atsauksies visi, reizēm nedaudzu stundu laika. Tā ka Peninu kalnos ir laba redzamība, naktij iestājoties, par viņa varoņdarbu uzzinās Hebridu salas. IJn Vatikana — rītausma… Viņš salika, glaudīdams sāpošo vēderu. Tad atkal pagrieza galvu, noskanēja knipis, un tēvs Andželo iznira viņam līdzās, viegli nosvīdis un, ka parasti, ļoti pakalpīgs.
— Nu, cienkungs, — dzēlīgi izgrūda Henrijs. — Cik tad ilgi vēl vilksies šis noladētais ceļojums?
Priesteris nolieca galvu par karti, pulēdamies to atbalstīt pret zirga muguru. Pēc Henrija domām, Baznīcas kalpi parasti bija slikti jājēji un vēl sliklak orientējās kartes. Turklāt baznīctēva redze kļuva arvien vajaka; tas dēļ ceļinieki bija icmaldijušies purva reizes sešas un bijuši spiesti griezties atpakaļ.
— Apmēram divdesmit jūdzes, milord, —Andželo, ne īpaši pārliecināts atbildēja. — Bet tas ir pa galveno ceļu. — Ja mēs kadu jūdzi pirms Vimbornas nogrieztos sānis…
— Lieciet man mieru ar saviem sānceļiem! — viņu rupji apsauca I lenri js. — Ziemasvētkos es vēlos but gala. — Izsūtiet paris cilvēku pa priekšu, lai tie parūpējas par naktsguļu apmēram… — viņš pašķielēja uz sauli, — pēc piecām jūdzēm. Un šoreiz mēģiniet atrast guļvietas, kas nav tik pilnas ar utīm un ir maķenīt mīkstākas nekā mana kārtības sargu virsnieka moku sols. — Tēvs Andželo, neveikli atdarinājis karavīru sveicienu, atkal ieņēma vielu ierinda.
Agri nakamaja rīta Henrijs bija atkal ceļa — niknāks par niknu. Iepriekšējā vakarā viņš bija pārliecinājies, kā Angli jas rietumos mainī jies noskaņojums. Stāvot istaba pie vaļēja loga un skujoties, viņam gar elkoni bija nosvilpusi patšāvēja stopa bulta, sašķaidījusi virkni venēciešu stikla flakoniņu un tad ietriekusies patālu no I lenri ja. Tas, saskaities par uzbrukumu savai augstajai personai, taču vēl vairāk par tik daudz skaistu un vienreizīgu lietu zaudējumu, tūdaļ lika atrast šāvēju. Karavīri bija uzgājuši saujiņu neapmierināto, kas visi bija ar nepārdomātiem paņēmieniem pretojušies apcietināšanai. Viņus piesēja aiz mantu vezumiem un lika iet, līdz kolonna nokļuva pie mērķa. Tad tos atlaida vaļa; apdulluši viņi aizstreipuļoja projām, asinīm notraipot zāli, un neviens no viņiem nenogāja vairāk par simt jardiem, kad nokrita mūžīgā miega. Henrijs bija pieradis apieties ar dumpiniekiem bez liekas kautrības.
Ta nu viņš jāja. Priekšā jūdzēm tālu pletās tīrelis, dzeltenbrūni sarkans, vietām spilgti zaļu muklāju izraihinats. Gar apvārsni stiepās viļņotu pakalnu rinda. Vidu starp tiem ka senlaiku ilknis slejas tas, ka deļ Henrijs bija ieradies sodīt. Augstmanis domīgi nospļāvās. Pils bija stipra, Pārāk stipra, lai to ieņemtu trieciena, — to viņš jau redzēja. Tomēr galu gala nenoturēsies. Pret zi to krasu ne.