Karavīri sadrūzmejās viņam aizmugure. Zelta katā plīvoja oriflamma, plandīdamās vējā ka liesma, ko tā arī iemiesoja. Tālu pamalē pret debesīm savas rokas ceļa un vēcināja neiztrūkstošais telegrāfs. — Kapteini — Henrijs sacīja.
Lai divi viri aizjāj uz pili. Lai aizgādā pavēli ar manu zīmogu tam sievišķim pili. Lai viņa sagatavojas nodot savu artilēriju mums un lai uzskata sevi un visus, kas mīt pils mūros, par pāvesta Jāņa gūstekņiem. Tagad, kad esam tikuši līdz parņemšanai, — kādi šaujamie īsti viņiem ir? Atsvaidziniet manu atmiņu!
Kapteinis nobuldurēja, atkārtodams sarakstu, ko bija iemācījies no galvas. — Divi lielgabali artrīsmārciņu smagiem svina šāviņiem līdz ar nepieciešamo pulveri un vajadzīgo pakojumu, daži personiskie šaujamie, pistoles — tam nospiež gaili, nekā daudz vairāk par tiem, ko lieto putnu medībās. Milzīgais lielgabals Grāvējs no karaļa arsenāla, garstobra lielgabals Miera Princis, kas pēc Viņa Majestatcs norādījumiem pārvests no Iskas garnizona.
Henrijs nošņaukajās un ar cimdotas rokas virspusi paberzēja degungalu. — Nu, drīz es pats būšu miera princis un laikam varu droši sacīt, ka līdz vakaram ieguldīšu savu artavu graušanā. Lieciet visus ugunsieročus atgadat pie galvenajiem vārtiem līdz ar lodēm un pulveri, kas viņiem ir! Atbrīvojiet vezumu šautenēm un sagatavojiet mūļus vai zirgus prāvajiem lielgabaliem. Parūpējieties par to, kaptein!
Virsnieks atdeva godu un pagriezās atpakaļ, nokliegdams pavēles palīgiem; Henrijs pacēla roku un asi nošvīkstināja uz. leju par zīmi, ka sācies vispārējs uzbrukums. Dzirdedams saucienu, tēvs Andželo gandrīz izvēlās no segliem. — Nakti gulēsim ciemata, tēvs, — pāvesta vietnieks noguris norūca. — Sliktakaja gadījumā mums te būs jāpaliek ilgi. Un šoreiz lai man būtu silts ūdens un pods arī lads, ka var paraut leja, citādi es tevi aiztriekšu atpakaļ uz Romu karātavu pulna ratos! Un tajos tu, draudziņ, vis nesedesi. bet būsi iejūgts starp divām nolādētam ilksīm…
Vimpeļi un pavesta ērgļi, spožas saules apspīdēti, uzplandījās vējā, un karavīru pulciņš aizrikšoja pāri tīrelim.
Sers Džons Folkners, Kort'geitas scnešals jeb galma pārvaldnieks, agri pamodās no nemierīgā miega. Pa mazo lodziņu sešas pēdas virs viņa galvas saule slīpi iespīdēja nelielajā guļamistaba, cīnīdamās ar aukstumu, kas centās iespiesties iekšā pat vasaras vidu. Lielais pils tornis allaž bija dzestrs, jo saule pat svelmainajās vasaras dienas nespeja izlauzties cauri divpadsmit pēdu biezajām Dorsctas akmens sienam. Lēdija Llinora, pilskundzc, pirms nedēļas bija likusi saviem ļaudīm pārcelties no pils pagalma ekain šurp, lai atbrīvotu vietu karavīriem, kas plūda šurp, un bēgļiem, kas meklēja patvērumu. Pils pastāvīgie iemītnieki vēl nebija pieraduši pie cietokšņa torņa vienkāršajiem apstākļiem.
Senešals paberzēja seju, ieleja bļoda ūdeni un nomazgājās, noskalodams ūdeni lejup pa reni, kas bija pierīkota zem loga. Viņš apģērbās, ar baudu juzdams tīro lina drānu skaram augumu, un iz.ga ja no istabas. Aiz durvīm, biezajam sienam pa vidu, vijās kāpnes. Viņš devas augšup, likdams pēdas kāpienu malās, jo paaudžu paaudzes bija izdeldējušas vidu bedrītes, tā ka neuzmanīgi ļaudis pret tām viegli paklupa. Pašā augšā durvis, vaļīgi pievilktas ar auklu, veras uz jumtu. Sers Džons noņēma cilpu un izgaja arā, atbalsti jas pret aizsargmūri un pa masīvajiem robiem palūkojās lejup uz apkaimi. Piecas jūdzes uz dienvidiem, perļaina miglā Uts, stiepās kanāls; tur skaidra dienas laika ass skatiens varēja saredzēt klinšu smailes, kas sargāja Vaitas salas rietumu galu. Tur senās dienās reiz esot sēdējis velns un Iriecis pret Korfas torņiem klintsbluķi, bet tas, pili nesasniedzis, nokritis Stadlendas piekraste. Senešals viegli pasmaidīja par teiku un novērsās.
Ziemeļos taltālu, augstāk pacelies, aizsniedzās Lielais klajums, rītausmā palsi pelēks un neskaidrs, līdzīgs spoku valsts kalnājam. Netālu no pils katrs sava pusē pacēlās lielie Celovas un Noulas ūzburbumi, bet to visu ieskāva tīrelis (tajā šur tur melnēja vasaras ugunsgrēku plankumi) — lezens, drūms, milzīgs un neauglīgs plašums, kur nekās negribēja augi un kur ar pulem spēja izdzīvot klejojošas neveiksminieku bandas. Tālumā redzēja no kadas nometnes paceļamies dūmus, senešals pievērsa skatienu tuvāk pie pils celto ciemata namiņu pelēcīgajiem, smailajiem jumtiem un lauku mājai, kas atradās tulit aiz gravja ar ūdeni. Senešalam to vērojot, pie tas piebrauca kada mašīna, izkrāva divas sviesta ķērnes un aizrūcināja ap piekalni Vcrcmas virziena.
Gandrīz vai nelabprat viņš pievērsa acis signalizācijas torņiem Celovas pakalna virsotnē. Ka gaidījis kadu mājienu, tas saka kustēties: raustiga spārnu kustība vienreiz uzaugšu, vienreiz uz leju aicināja pievērst uzmanību. Senešals zināja, ka tornis atbildēs citam tālu pāri tīrelim — tik tālu, ka vienīgi Ģildes vīri ar saviem brīnumainajiem Ceisa tālskatiem varēs pareizi izlasīt ziņas burtus un simbolus. Tālu pāri apkartnei lorņu rinda sakustēsies, pacels savu roku locītavas, ar troksni nolaižot pcc tam lejā. Uzmanību, uzmanību…
Semaforaziņu lasīšana patiesībā neieti Ipascncšala pienākumos; leja, trešajā pagalma, skraidīšana liecināja, ka sargi jau piecēluši kājās pils signalizētāju. Zēns droši vien steidzas šurp no savas istabas, acis berzēdams, ziņu bloknotu roka. Senešals vēroja semafora spārnu vēzienus, viņa lūpas veidoja skaitļus, smadzenes tulkoja kriptogrammas, par kuram signalizētāju paaudzes bija pārveidojušas standarta angļu valodu. — Ērglis Raija viens pieci, — viņš lasīja. — Ziemeļrietumi desmit, beidzu. — Tas nozīmēs Preču ostu pavēlnieku ar viņa simt piecdesmit vīriem; viņš atrodas tuvāk, nekā senešals domājis. — Deviņi līķi, — ziņoja kalna vēstnesis. — Deviņi. — Tas nu ir slikti, pāvesta kalps acīmredzot nolēmis vairot savas neželibas slavu. Sekoja izsaukums pili j. Sers Džons dzirdēja grabam tauvas: Eli noras signalizētājs darbina ja torņa spārnus. Lmijas virs īsi ziņo ja: — Atdodiet lielgabalus. Padodieties paši gūsta. Ziņneši ir ceļa. — Tas nu bija viss. Spārni noklaudzēja pēdējo reizi, tornis ietinas barga klusumā.
Vērotājs nopūtās un neapzinati pacēla roku pie amuleta, kas karajas kakla. Viņš pagrieza nelielo apaļo priekšmetu pirkstos, pārbraukdams ar tiem armalā iegravētos simbolus. Lejā no virtuves skursteņiem ceļas dūmi, zemnieku mājās spaiņos čurkstēja piens, novietnes sievietes slauca govis. pils iemītnieki, kas bija redzējuši sākam strādāt torni, uz bridi apstājušies, būtu visi labprat noklausījušies paši savu atbildi, taču neviens no parastajiem ļaudīm nemācēja lasīt Ģildes valodu, tāpēc viņi dnz bija noliekušies atkal pie saviem darbiem. Jāziņo Elinorai. Pieliecies viņš devās atpakaļ pa kāpnēm, neviļus salīcis plecos, lai galva neatsistos pret zemajiem griestiem. I ,upas bargi sakniebās. Nu pienācis pirms tūkstoš gadiem nolemtais bridis: šim laikmetam noliktais gals.
Lēdija Elinora bija jau piecelusies un apģērbusies. Viena no apartamentiem, kas pieslejas lielajai zālei, viņai bija uzklāts galds, un viņa kādā niša zem krasainu kvadrātveida stikla vitrāžu loga eda brokastis. Ieraudzījusi savu senešalu, viņa piecēlās un vēroja sera Džona sejas izteiksmi. Sers Džons par atbildi īsi pamaja, atbildēdams uz neizteikto jautājumu. —Jā, miledij, — viņš rāmi sacīja. — Viņš ieradīsies šodien.