Pilskundze atslīga sēdekli, vairs nedomādama par brokastīm. Seja un raižpilnās acis apliecināja, cik viņa ir jauna. — Cik viņam vīru? — viņa beidzot pavaicāja.
— Simt piecdesmit.
Pēkšņi atģidusies, ka aizmirsusi pieklājību, viņa pamāja ar roku. — Ser Džon, ludzu, salieties. Vai dzersit vīnu?
Viņš izvēlējās sedekli pie loga un atbalstīja galvu pret stiklu. —Pateicos, miledij, pagaidām ne… — Viņš vēroja Elinoru, un neviens nebūtu varējis uzminēt viņa acu izteiksmi. Elinora platām acim lūkojās senešalā, redzēdama, ka gaismas iekrāso viņa matus, vaigus un acis zeltainus, sārtus un zilas. Iekodusi zobus apakšlūpā, viņa nolaida sakrustotos pirkstus klēpi. —-Ser Džon, — viņa jautāja. — Ka man rīkoties?
Kādu bridi viņš neatbildēja, un, kad ierunājās, nekādu palīdzību šie vārdi nesniedza. — Tā, ka saka asiņu balss, milēdij, — viņš teica. — Klausiet savu senču tikumiem un savai sirdij.
Viņa atkal strauji piecēlās un, pametusi senešalu, aizgāja līdzatklatajai ieejai, pa kuru bija redzama krēslainā, varena zāle, tas pialā, drūmā, barga siena ar Krusla sistā teļu, ar paaugstinajumu, kur senos laikos ģimene bija ieturējusi maltītes, galeriju, kur mēdza muzicēt klejojošie dziedoņi. Viņa nospieda slēdzi pie kādām durvīm; pie jumta iedegas vientuļa elektrīska spuldze, mezdama blāvu gaismu uz. raupjajam akmens grīdas plāksnēm, un pēkšņi telpa šķita piemērotākā mirušajiem nekā dzīvajiem. Kaut kur nožvadzēja pacelta važa, zāle ieskrēja signalpažs un spēji apstājās, ieraudzīdams kundzi. Viņa paņēma jaunekļa atnesto vesti, uzsmaidīja nesējam, atlocīja plāno papīru un atgriežas atpakaļ. — Simt piecdesmit viru… — viņa domīgi noteica.
Tad aizgāja pie sava krēsla, pasēdēja, sakrustojusi rokas klēpi un nekustīgi vērdamas uz galdu sava priekšā. — Ja es viņiem atvēršu durvis, — viņa neskaidri nomurmināja, — mani piesies pie viņa vezuma ka zaldātu padauzu. Es pazaudēšu visu, kas man pieder, savu namu, neapšaubāmi savu godu un droši vien savu dzīvību. Taču es nevaru cīnīties pret pāvestu Jani. Karot pret viņu nozīmē sacelties pret visu pasauli… Tomēr šis vīrs ir alnācis tieši tāpēc, lai uzliktu man tādu pārbaudījumu.
Senešals nebilda ne vārda; I Minora nebija arī gaidījusi, ka viņš to darīs. Viņa ilgi nosēdēja klusēdama, un, kad pacēla acis, tās bija pilnas asaru. — Aizslēdziet vārtus, ser Džon, — viņa sacīja, — un ievediet iekšā mūsu ļaudis! Ziņojiet man, kad ieradīsies viņa vēstneši, bet nedodiet atļauju viņiem ienākt.
Senešals klusu piecēlās. — Un ka ar lielgabaliem, kundze?
— Lielgabaliem? — viņa grūtsirdīgi atvaicāja. — Katra ziņā tie jāaizgadā līdz vārtiem un tiem līdzi arī šāviņi un pulveris. Tiktai rīkosimies pee viņa velēšanās…
Driz visos pils gaiteņos un ejās atskanēja bungu rīboņa, kas aicinaja ļaudis pulcēties kopa.
Raijas un Dilas lords Henrijs apturēja zirgu, un aiz viņa apstājās arī viru pulks. Nepilnas jūdzes atstatuma milzīga un nepieejama slejas pils, augstu mūru iežoga virs sienām biezēja dumu stabi; šurp auļoja vēstneši, saceldami balganus putekļu mākoņus, kas bezvēja izklīda visai leni. Ziņneši paspēja izrunāt tikai trīs teikumus, kad Henrijs jau saka lādeties. Viņa pieši iecirta brūces zirga sānos; dzīvnieks pārbijies metās uz priekšu, kolonna, pakaviem klaudzot, traucās nopakaļ.
Ciemata laukums bija pilns ar ciemiņiem, krodziņiem darbs gaja no rokas, bet tautu, kas bija sanākusi acis pabolīt, Raijas un Dilas Henrijs iztrenkaja uz visām pusēm. Viņš apturēja putas notriekto, asiņojošo zirgu pie arēja paceļamā tilta. Lielgabals vārda Grāvējs patiešam bija nogādāts leja, taču tas bija pielādēts, un stobrs nekustīgi vērās caur nolaižamo dzelzs režģi, un garstobra lielgabals stāvēja tam līdzas. Tos pusloka ielenca vīri brīvā staja, āvas atbalstījuši pret zemi.
— Nolaidiet to draņķa tillu! — bļāva pavesta vietvaldis, dīžādamies zirga. — Kaptein, ja šie ļaudis nevaksies prom, iemetiet viņus grāvi… — Tad viņš pagriezās pret sargiem.
Kas tā īsti ir par stulbu spēlīti? Pavesta Jaņa vārda atveriet…
Viens no vīriem, kas slavēja pagalma, viena mierā lēnīgi teica: — Piedodiet, milord. Tāda irmiledijas Elinoras pavēle.
— Nu tad, — ardijas augstmanis, balsij trakās dusmas sakāpjot augstos toņos, — paziņojiet dižciltīgajai dāmai, ka Raijas un Dilas Henrijs pavel viņai ierasties, lai atbildētu par šo nedzirdēto nekāunību…
— Milord, — pagalmā stāvošais bez kada satraukuma atbildēja, — lēdijai Elinorai tas ir jau paziņots…
Henrija acis zvēroja. Viņš pagriežas, lai palūkotos uz. karavīriem, kas drūzmējas pie tilta, paskatījās uz galvena torņa lielo, vienaldzīgo seju. Iekšējie mūra izrobojumi ap to bija pilni aizstāvju. Viņš paliecas uz priekšu, lai saktu zvetet ar savas patagas kalu pret vārtu stieņiem. — Vakara tu, mans runīgais drauģelīt, — viņš, smagi elpodams, izgrūda, — tu par to karāsies ar galvu uz. leju, iespējams, par ugunskuru! Vai saprati?!
Sargs slinki nospļāvās viņam pie kājām.
Elinora nesteidzās ierasties. Viņa bija iegājusi vanna, pārģērbusies un sasukajusi mālus; viņa nevienam citam — pat ne kambarjumpravai — neļāva skart savu augumu: tas bija vienīgi viņas pašas darbs. Viņa ieradas, turēdamās pie rokas senešalam. Artilērijas pavēlnieks gaja viņai kreisajā puse. Mugura viņai bija vienkāršs balts terps, un garie, brūnie mati brīvi nokarājās par muguru. Pagalmam pārskrēja viegla vēsma, saplivinādama matus un piek ļaudama svārkus ap gurniem. Henrijs, kas jau bija zaudējis pēdējo savaldību, vēro ja viņu, niknumā kūsādams. Divdesmit soļu atstatumā no vārtiem pavadoņi apstājas, un Elinora iznāca uz priekšu viena pati. Viņa redzēja gan jātniekus pie tilta, gan musketes un zobenus, gan plīvojošo zilo karogu jūru. Viņa apstājās pie Grāvēja stobra pakaļgala un uzlika roku uz dzelzs. — Nu, milord, — viņa klusa, skaidra balsi pavaicaja. — Kas jums no mums vajadzīgs?
I lenri ja dusmas bija slavenas un arē ji iespaidīgas; viņa bardu notraipīja siekalas, tie, kas stāvēja viņam tuvāk, dzirdēja, ka augstais lords griež zobus. — Nododiet šo vietu man! — viņš beidzot nokliedza. — Un savu arsenalu un paši sevi ari. Es to pieprasu jusu valdnieka pavesta Jāņa vārdā: viņš ir pilnvarojis mani būt šajās salās par vietvaldi.
Elinora izslējās taisna, platam acīm vērdamās viņa caur vārtu režģi, — Vai jus rīkojaties arī karaļa ( arlza vārdā? — viņa nogrieza ka ar nazi. — Jo mans lēņa kungs ir mans karalis. Tas bija mana tčva kungs un arī manējais. Milord, es nekād neesmu zvērējusi svešam priesterim.
Henrijs izvilka zobenu un, izgrūdis cauri vārtiem, tik vien spēja ka izšņākt: — To lielgabalu!
Elinora jopro jām palika stāvam pie lielgabala, pirkstiem aptverot tā stobru. Vējš rotaļājās viņas matos.
— Un ja es atteikšos to darīt?
Henrijs atkal iebļāvās un pavēcināja roku; pēc ši mājiena kāds karavīrs metās uz priekšu un nocēla no priekšēja seglu loka kadu somu. — Tad jūsu vasaļi šaja sala samaksās ar savām mājām, savu mantu un savām dzīvībām, — elsa Henrijs, raustīdams virvi, ar kuru soma bija sasieta. —Tad jus par tam dzelzīm maksāsit ar asinīm, milēdij, par dzelzim ar asinīm… —Virve atraisi jas, augstais lords apgrieza somu otrādi, un no tās izkrita cilvēku mēles un citas nogrieztas miesas daļas — Henri ja karotāji bija pieraduši griezt.
Klusums, kas iestājās, kļuva arvien dziļāks. No Elinoras sejas lēnam pazuda pedeja asins lase, atstājot adu tikpat baltu ka viņas tērps; romantiskāk noskaņotie skatitaji vēlāk patiešam zvērēja, ka viņas acis kļuvušas zilas jo zilas un dzirkstījušas aizmūža gaisma kā ledus kristāli. Viņa leni sažņaudza rokas dūrēs un tad leni atlaida tas vaļa; ilgi viņa gaidīja, atbalstījusies pret lielgabalu, līdz niknums aizmigloja skatienu, smadzenes it kā spalgi ieskanējās mežonīgs, augsts kliedziens, un tad viss norima, pametot viņu pilnīgi vēsu. Viņa norija kakla sakāpušo kamolu, un, kad atkal ierunājās, ik vārds šķita tikko ka atcirsta ledus šķemba. — Nu, ko tad vairs, — viņa sacīja. — Jums nevajadzēs aiziet ar tukšam rokam, milord, Kaijas un Dilas pavēlniek. Taču es baidos, ka mans Grāvējs būs pārāk smaga krava. Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja to patukšotu? — Un, pirms kāds no apkārtējiem spēja uzminēt viņas noluku vai iejaukties, Elinora satvēra degauklu, un Grāvējs atsitās atpakaļ, izgrūzdams dūmus, kamēr gaidu pārņemtie kalni raidīja atbalsis.