Smagais lādiņš, izšauts tiešā tēmējumā, atrava zirgam vēderu un Henrijam abas kajas līdz potītēm, dzīvnieks ar jātnieku, abi raustoties konvulsijas, cilvēkam recot un I zirgam zviedzot, iegāzās grāvī. It ka pēc kopīga lēmuma aizstāvju puses strēlnieki uz tiem izšāva, un pēc nedaudziem mirkļiem, bultu caururbti, abi apklusa. Milzīga kartcča, lidodama tālāk, izrāva robus uzbrucēju pulka uz tilta un izara vagas ciemata laukuma, kas pletās aizmugure. Skanēja kliedzieni, kas atbalsojas no tuvējiem akmens mūriem; tie Elinoras kareivji, kas bija bruņoti ar degļa bisēm, raidīja šāvienus uz. jātniekiem, kuri svaidījās pa šauro ceļu; viņu kapteini, nokārušos gar zirga sāniem, asinīm apšļaklais dzīvnieks aiznesa projām. Mirstošie vaidēja, tievas dumu strūkliņas aizlocījās pāri apakšējam pagalmam uz. Mocekļa vārtiem.
Elinora, atbalstījusies pret lielgabalu, līdzīgi bērnam iekodās ar zobiem rokas locītavā, it ka tikai tagad saprastu, ko izdarījusi. Pirmais viņai pieskrēja klat senešals, taču viņa to atvairīja. —Aizvāciet šos netīrumus! — viņa teica, noradīdama uz grāvi. — Un aprociet pagalma muru iekšpuse. Es izmantošu savas tiesības paturēt pāvesta Jāņa avis.
— lād viņa sagrīļojās. Senešals uztvēra savu pilskundzi, pacēla to un aiznesa uz viņas istabu.
LIēlāko daļu mūža Elinora, Roberta vienīgā meita, lordu Pcrbeku pēdējā atvase, bija nodzīvojusi vientulībā lielaja kalnu pilī. Viņa bija likusies dīvains bērns, sevi noslegusies un bikla. Viņai bija bezgala patikuši stāsti par laumām, kuras, ja ticēja ļaužu runām, bija palīdzējušas viņu ieņemt. Eai gan citās jomās Elinora bija lietišķa un sapratīga, viņa nekād nemēģināja apklusinat baumas par savu pārdabisko izcelsmi — gluži otrādi, likās, ka tās viņu iepriecina.
— Jo, — viņa skaidroja, — mans tēvs bieži vien stāstīja
saviem viesiem, ka todien devies uz ziemeļiem, lai pārvestu mājās manu mati. Kad viņš izskrējis no pils un uzlēcis zirga, visi bijuši pārliecināti, ka viņš zaudējis pratu; bet viņš vienādi vien apgalvoja, ka viņu tā rīkoties skubinājuši Tīreļa Ļaudis, paradot tik brīnišķīgas vīzijas, ka viņš kļuvis gluži vai traks. — Pēc tam Elinoras seja mēdza apmākties, jo Margarita Streindža bija mirusi radībās un Elinora bezgala sāpīgi izjuta mātes zaudējumu: viņa taču nelaiķi nekād nebi ja redzējusi.
Reizēm šī noskaņa pārāk skaidri ietekmeja tēva sirdsmieru; Roberts, kas tā arī nebija otrreiz apprecejies, lauzīja galvu par bērna iedomām. Reiz, kad Elinora vēl bija pavisam maza, viņa miegā bija sākusi staigat. Tas noticis vējaina nakti, kad no piecas jūdzes attala Kanāla aurodama brāzusies šurp drausmīga vētra; kāda no šīm naktīm, kad vieglāk satraucamie pils iemītnieki nebāzuši degunus ārā no savam istabām, zvērēdami, ka vēja joņos, kas šņakuši un svilpojuši ap augsto akmens torni, dzirdējuši Seno Garu smieklus. Elinoras aukle, atnakusi apraudzīt, vai bērns mierīgi guļ, atradusi istabu tukšu; izcelies milzīgs uztraukums, un pārmeklēti visas lielas ēkas kakti, Elinoru atraduši augstu galvenajā torni, senu, gadiem nelietotu kāpņu augšgala. Acu plaksti meitenei bijuši aizvērti, bet, kad ļaudis tuvojušies, lad dzirdējuši viņu saucam: — Mamiņ… māmiņ, vai tu esi te…— Saudzīgi, lai mazo neizbiedetu, vini noveduši to leja, jo esot labi zināms, ka mēnessērdzīgie atrodas Aizlaicīgo vara un, ja nakts staigātajus pamodinot, šie gari viegli varot aizvest līdzi viņu dveseles.
Šķita, ka pati Elinora to visu ai zmirsusi; tomēr tā nebija vis. — Mana māte bija ļoti skaista, vai ne? — viņa reiz vēlāk domīgi bija pajautājusi auklei, kas viņu ģērba. IJn tad piebildusi: — Viņai gribējās ar mani parotaļāties, bet viņai bija jāiet projām…— Roberts, to dzirdēdams, sarauca pieri, paraustīja bardu un ņēmās ladeties; meiteni aizsūtīja uz Franciju pie radiniekiem, taču. kad viņa pēc sešiem mēnešiem atgriezās, tad visai maz bija mainījusies.
Bērnība Elinora bieži bija jutusies vientuļa, jo pili nebija citu viņas vecuma bērnu ka vienīgi kalpotaju atvases, no kuram viņu gandrīz pilnīgi šķira kārtu un šķiru robežas. Dienas parasti mierīgi aizritēja aukles un velak skolotāja sabiedrībā. Tas viņai bija iemācījis dažadās valodas, ko šaizeme runāja. Izrādījās, ka viņai ir ašs saprals, kas visu atri aptver; drīz vien viņa bija apguvusi normaņu, franču un latiņu valodu, kas bija palikušas joprojām kulturas pasaules valodas; tomēr jau pirms tam meitene bija iepratusies neskoloto zemnieku izloksne. Tas bija darījis nelielas raizes viņas tēvam: Robertam netikās klausīties meitas lūpas blarkšķam un burkšķam senās skaņas, taču nedaudzie parastie ļautiņi, ar kuriem maza satikās, viņu par to augstu cienīja. Patiešām likās, ka viņa sevi vairāk pielīdzina vietējiem ļaudīm nekā pati savas kartas piederīgajiem, un to zināma mērā varēja saprast, ņemot vērā, ka viņa ritēja ne tikai dižciltīgas asinis vien… Zemnieki joprojām dzīvoja, ievērodami senos meness un saules ritmus, saskaņa ar tiem ārā un vāca ražu, arī dzimšana un nave notika pēc senajiem ticējumiem, un Elinorai tie likās ļoti tuvi, vienalga, vai tos Romas likumi bija svētījuši vai ne. Reizēm viņa mēdza aiziet kopa ar aukli un tēva senešalu parotaļāties netalajos liedagos. Viņa ka apburta vēroja jūras viļņu bezgalīgo šļakoņu un tirdīja senešalu ar savādiem jautājumiem, tādiem ka — vai pavesti, sēdēdami zelta tronī, var pavēlēt viļņiem, kas ar savām violetajām bangam apskalo Anglijas krastus, triekties pret senajām klintīm. Senešals viņai uzsmaidīja, atbildēdams uz. ķecerībām tik izvairīgi, ka meitenei tas apnika un viņa aizskrēja projām meklet piekraste gliemežvākus vai jūraszāles vai lupināt no klintīm jūras dzīvnieciņu fosilijas, kuras dāvāja viņam ka iedomātas krelles. Meiteni dīvaini valdzinaja pati zemes uzbūve; reiz viņa paņēma slanekļa plāksnīti, piespieda pie kakla un rauda ja, un todien sacīja, ka pali esot gluži vienkārši izkalta no akmens, tumša un barga kā Kimeridžas klint is, un tikpat nepakļāvīga.
Viņas untumi galu gala noveda tik tālu, ka viņu aizsūtī ja uz Londiniju. Kad meitai bija sešpadsmit gadu, tēvs reiz ieraudzīja viņu kopa ar muižas pārvaldnieku; tas viņu mācīja, ka apieties ar mašīnas motoru, ka pārstatīt ātrumkārbās zobratus un vadīt to uz priekšu, un apgriezt apkart, braucot pa arējā pagalma nogāzēm. Varbūt kāds rokas vēziens, kāds galvas pagrieziens bija Robertam pārāk skaidri atgādinajis meiteni, kas bija pirms tik daudziem gadiem mirusi; varbūt tieši tapēc viņš, par spīti pretī runašanai, izrāva meitu no mašīnas, ieknieba ausi un aizdzina uz viņas istabu. Saruna, kura sekoja un kura I Elinoras aizvainota cieņa sadurās ar vienu no tēva mūžam neparedzamajiem dusmu uzliesmojumiem, izvērtās pavisam neveiksmīga. Elinora izgāza savas jutas daudzvalodīgos izteicienos, kādus nebija dzirdējis pat Roberts; viņš atriebas ar siksnu, kuras sprādze uz mūžu atstaja vairākas zīmes meitenes auguma. Viņš uz nedēļu ieslēdza Hlinoru viņas istabā; brīvlaišanas diena viņa atteicas nākt ārā, un Pagāja vēl divas nedēļas, pirms tevs ieraudzī ja meitu lejā pie ūdens grāvja kopa ar vairākiern karavīriem vingrināmies mērķī šaušana. Viņš tūdaļ aizsūtīja senešalu, lai alsauc Elinoru šurp. I.ikās, ka vienīgais, kas spītnieci izmācīs, būs kāds Londinijas galmā pavadīts laiks; tur nebūs ne jāšanas, ne medību ar piekūniem, ne arī saskares ar visādiem mehānismiem. Viņai — ja vien būs iespējams —jāiekaļ galva apjēga par savu karlu, un viņai jaapgūst iemaņas, kas piederas augstdzimušai dāmai. Šo uzdevumu Roberts uzticēja sencšalam, dodams līdzi pilnīgi slepenu norādījumu, ka meita jāpadara vai nu par kulturas cilvēku, vai jāsit nost. Viņa aizbrauca pēc divām nedēlam, šņākdama un augstprātīgi pacēlusi galvu. Roberts gaidīja pie vārtiem, lai izvadītu savu mīluli ceļa, taču viņa tēvu nelikās redzam.