Šo dusmu izpausmi viņa nožēloja visu mūžu, jo tevu Elinora dzīvu vairs neredzēja.
Nelaime notika svētku dienā, kad lejas pagalms bija pilns ar akrobātu, burv ju mākslinieku un saldumpārdevēju teltīm; laukumu pieskandināja klaigas un smiekli; klaudzēja nūjas: apkārtējo ciematu jaunekļi mērojās spēkiem cits ar citu. Ejot pāri ārējam tiltam, Roberta zirgs saslējās pakaļkājas un nometa jātnieku zeme; viņam galva atsitas prel akmeni, un viņš iekrita sausajā grāvī. Tirgus troksni apklusinaja, un no Dērnovērijas atveda ārstus, taču bija pārsists galvaskauss un Roberts slēdzis acis uz mūžu. Elinora, ko stundas laika atsauca ar signāliem no Čelevhilas uz Fontizu, auļoja, cik atri vien spēja, taču nokļuva gala par vēlu.
Viņa apglabaja tevu Vimborna, turienes senaja katedralē, apgleznotaja kapa, ko viņš bija uzbūvējis, lai gulētu tur kopa ar sievu, un tad bērinieki leni devās atpakaļ uz. Korfgeilu, zirgi un mašīnas segti ar melnu drānu, bungām leni dimdinot seru skaņas. Bija vēl tikai septembris, taču no jūras vaidot atskrēja dzestrs vējš, un debesis bija pelēkas ka svins.
Kad pie apvāršņa parādījās pils, Elinora pievilka grožus, lai parejie ļaudis dodas talak pa garo, krēslaino ceļu. Sencšals palika gaidām, zirgam vēja nemierīgi mīņājoties, līdz sēru viesi gandrīz pagaisa tāluma; tad Elinora pagriezās pret Džonu. Apmetnis plandījās viņai ap pleciem. Viņa izskatījās vecaka un ļoti nogurusi, zem acīm tumsa melnas ēnas, un uz vaigiem bija redzamas asaru pēdas. —Ta, — viņa sacīja, — te nu es esmu — dižena valdniece, un tas ir nams, kas man pieder…
Senešals mēmi gaidīja, zinādams, ko viņa ar to domā; viņa norija asaras un atbīdīja no acīm matu cirtu. — Džon, — viņa sacīja. — Cik gadu jus kalpojat manam tēvam Robertam?
Neko neizrādīdams, viņš pirms atbildes it ka kaut ko apsvēra.
— Ilgus gadus, miledij, — viņš beidzot noteica.
— Un tēva tēvam?
Atskanēja tā pati atbilde. — Ilgus gadus…
— Ja, — viņa sacīja. —Jūs viņam labi kalpojat; turpretī es viņu pametu vienu un neatrakstiju neviena vārda. Un tam visam iemesls bija tīrais sīkums. Esmu gandrīz aizmirsusi, kāpēc mēs pirmo reizi sastrīdējāmies. Tagad, protams, ir par veļu. — Kadu bridi viņa sēdēja seglos nerunadama, glāstīdama zirga kaklu. Dzīvnieks aukstumā cilāja kājas. — Vai jums ir zobens?
— Ja, miledij.
— Tad iedodiet man to un nokāpiet no zirga! To es vismaz varu izdarīt…
Senešals pagaidīja, līdz viņa paņēma zobenu un neko neredzošam acīm palūkojās uz Damaskas tērauda asmeni.
Tituls ir tukšs sīkums, — viņa sacīja, — tadam ka jūs. Bet vai jūs tomēr to no manis pieņemsit?
Viņš paloci jas, un Elinora viegli aizskāra ar tēraudu viņa plecu. —Vienalga, vai karalis apstiprinās manu izvēli vai ne, — viņa sacīja, — mums jus būsit sers Džons… — Tad viņa pagriezās un aši aizauļoja uz pili, piemiegdama acis, lai palūkotos augšup uz sadrumušajiem nocietinājumiem un torņiem. Tā viņa atgriezās seru nama. kas drīz aizdeva pāvestam Jānim tādas dusmas.
Jau no paša sākuma lēdijas Elinoras stāvoklis bija diezgan īpatnējs. Lordu Pērbeku cilts locekļi bija valdījuši savas zemes ka karaļa vasaļi; parastos apstākļos varētu sagaidīt, ka Elinoru iespējami atrak izdos pie vīra un muiža pāries tā rokās. Taču viņa bija — vai varēja gaidīt, ka bus, — arī z>citi pilntiesīga mantiniece kā pēdējā Streindžu dzimtas īpašnieka mazmeita, un šajos saimnieciski nelabvēlīgajos laikos milzīgās tirinās ik gadus maksātie nodokļi sastadija krietnu daļu kroņa ienākumu. Tā kā Anglijas un vārda pēc arī Amerikas zemju karalis Čarlzs pavasarī grasījas doties gara ceļojuma uz Jauno Pasauli, viņš nolēma līdz savam atgriešanas laikam visu atstat pa vecam. Kaut arī daudzi augstmaņi pretojas karaļa lēmumam, Elinoru apstiprināja par pilskundzi.
Viņa ķeras pie saviem pienākumiem ļoti nopietni. Viens no pirmajiem darbiem bija kopīgs brauciens ar apgabala tiesnesi pa sava īpašuma robežām, lai nokārtotu sīkas nesaskaņas, kas bija radušās pēc teva nāves. Brauciens noritēja neoficiāli, vienīgais pavadonis bija senešals. Elinora apstājas gan nelielas mājiņās, gan saimniecības, ka kuru reizi ienāca prātā, runādamās ar visiem šo ļaužu dzimtaja mēlē, un lapcc iemantoja savu plašo Dorsetas zemju apakšnieku cieņu. Ja kādam klājas grūti, viņa pulējas šo ļaužu dzīvi atvieglot — gan ne ar naudu, ko visai viegli varēja izšķiest vietējos krodziņos, bet ar drēbēm, pārt iku un zemes nodošanu dzimtipašuma. Viņa redzēja daudz ciešanu, un tas viņu satrieca. īstenība Elinora saka justies neapmierināta ar savu dzīvesveidu.
— Nav jau slikti, ser Džon, — viņa teica kadu vakaru drīz pēc atgriešanas Korfgeitā. — Tomēr patiesība es neko neesmu panakusi. Droši vien neliela labdarība nes ikvienam patīkamu atvieglojumu, bet, paskatoties plašāk, tam nav nekādās nozīmes. Paris cilvēku varbūt dzīvos pārticigak, jo nevajadzēs ik nedeļu pelnīt, krāt un skrabinat kopa renti, bet ka tad ar visiem pārējiem, kuriem es neesmu spējusi palīdzēt? Kamēr Baznīca aizliedz zināmus uzlabo jumus — un tā to dara, lai cik cītīgi pāvesti to apstrīdētu, — mēs allaž paliksim maza, sadrumstalota tautiņa, kas dzīvo uz. bada robežas. bet ko cilu es varu darīt? — Viņi eda pusdienas sešpadsmitā gadsimta zāle līdzas lielajam tornim; Elinora pavēcināja roku pret mēbelēm un sienām, ko bagatigi klaja gobeleni, un, iebāzusi mutē kumosu, iespurdzas. — Nav ko izlikties, — viņa sacīja, — ka man šāda dzīve nepatiktu un nepaliktos pirkt zirgus un suņus, kad vien iegribas, un neilonu, un smaržas — lielas, ko parasti cilvēki nedabū ne acīs redzēt, kur nu vēl atļauties pirkt… Zināt, — viņa, pēkšņi pavīpsnājusi, piebilda, — kad mans nabaga tevs aizsūtīja mani uz pilsētu, es izgudroju, ka aizbēgšu projām un no visa atteikšos; dzīvošu vienkārši, kopšu zemi un audzināšu bērnus līdzīgi zemnieku meitenem. taču tas, ko es esmu redzējusi, licis visiem nodomiem mainīties; tagad es saprotu, ka beigtos ar to, ka es kādam muskuļainam lempim, kas smirdētu pēc cukam, dzemdētu veselu baru bemu un, vēl nesasniegusi trīsdesmit gadu vecumu, mirtu no neizsakāmi smaga darba. Vai es nekļūstu pārāk ciniska? Pasakiet jel man, jūs tik maz runājat!
Sers Džons smaidīdams ieleja viņai vīnu.
— Viņdien es strīdējos ar tēvu Sebastjanu, — Elinora domīgi turpināja, — es citēju viņam to vietu, kur sacīts: atdod nabagiem visu, kas tev ir. Viņš sacīja, ka tas esot ļoti jauki, taču uzmanigak jāparlasa Svētie Raksti, tad mēs sapratīšot, ka jābūt arī tādiem, kuri cilvēkus viņu pašu laba vadot un mācot. Man tā šķita briesmīga aplamība, un es tā arī pateicu. Es viņam sacīju: ja Baznīca pārdotu pusi savu altara trauku, tā varētu nopirkt pa kurpju pārim katram mūsu valsts iedzīvotājam un vēl šo to piedevām, un, ja pavests Romā pirmais rādītu piemēru, tad es Kortā arī pacenstos tikt vaļa no krietni daudzām lietam. Diemžēl tas viņam neko negāja pie sirds. Es zinu, ka rīkojos nepareizi, bet viņš mani dažkārt ar to savu svētulību aizkaitina, un man liekas, ka labumu tā dod visai maz. Viņš ir ar mieru nosoļot sniega jūdzēm tālu, lai aizlugtu par slimu bērnu, tēvs Sebastjans ir ļoti labs cilvēks — bet, ja tai bērna ģimenei būtu vairāk naudas, varbūt mazais nemaz nesaslimtu. Tas virs šķiet tik nevajadzīgs…