Si ziema bija barga un ilga, ūdeņi un zeme sasaluši cieti ka akmens, pat jūras mala pilna ar vižņiem. Dienās, kad signalizētāji spēja notīrīt savu semaforu spārnus no ledus, torņi klaudzēja, raidīdami ziņas no citām valsts malām, kas mocījās lapat vai vēl vairāk. Pavasaris atnāca vēlu un bija auksts, un vasara gandrīz tikpat nejauka. Čarlzs atlika savu Jaunas Pasaules apmeklējumu uz nākamo gadu un, spriežot pee semaforu ziņain, veltīja laiku, organizējot palīdzību tiem, kurus bads bija piemeklējis visneželigak. Kati atkal tuvojās rutlens un drīz vajadzēja nodot daļu ražas baznīcām, saka pienākt ārkārtīgi sliktas ziņas, ko pārraidīja klaudzošie semafori. Bija paredzēts parskatīt valsts nodokļu sistēmu; ierēdņi jau strādāja, novērtējot, kas jāpieprasa no katra apgabala nevis nauda, bet grauda.
Saņēmusi jaunas vēstis, Elinora izgrūda lāstu, un, ja valsts darbinieki būtu parādījušies lielajā zale, tad saņemtu krietni pipartitu sagaidīšanu, tomēr neviens nerādījās. Sarakstu, kādus labumus no viņas piedzīt, viņai paziņoja ar semaforu starpniecību. Pārējām valsts daļām vajadzēja piegādāt visādas preces, sakot ar virpojumiem līdz pastmarkam; no Dorsetas prasī ja sviestu, graudus un akmeni.
— Tas ir pilnīgi smieklīgi, — viņa niknojās, soļodama šurpu turpu pa mazo telpu, kura kalpoja reizē par darbistabu un kabinetu. — Es vēl saprotu, ka prasa sviestu un akmeni, vai vismaz tas būtu saprotams, ja vien nebulu paliclinats apjoms, bet graudi'. Cilvēkiem, kas to izplānojuši, ļoli labi jāzina, ka musu apkarlne īstenība vispār nav ārāmzemes; arto mazumiņu kviešu, ko mēs izaudzējam, pietiek vienīgi pašu lietošanai, un pēc tadas vasaras ka ši arto vispār nez vai pietiks, lai izvilktu; es pavisam nopietni grasos pils pagalmā iekārtot zupas virtuvi līdzīgi tam, ko vienu vai divas reizes iekārtoja, tēvam dzīvam esot. Tiem tur Itālijā laikam nav īsta priekšstata, ko slikta vasara var nodaril lauku saimniecībām; bet es arī nemaz nedomāju, ka šīs muļķības būtu nākušās no Romas. Droši vien tas izperināja katls resnvēderains maziņš Parīzes vai Bordo ierednītis, kurš Angliju nav acis redzējis un nemaz arī negrib to redzēt, un drīzāk sapņo pārdot musu produktus savā zemē ar lielu peļņu, liklitlz mes varētu tos nosūtīt. Ka tur lai cilvēki nedomā, ka viņi tīšām mēģina mūs salauzt! Ja es izspiedīšu no tautas visu, ko šie plana galdiņa urbēji prasa, cilvēki nomirs badā, nesagaidī juši pavasari; un, ja skalas no cita viedokļa, kapēc man būtu jāiepērk produkti Fulā no Jaunas Pasaules ražotājiem un jāatdod atpakaļ mūsējiem pret to, ko esmu tiem paņēmusi, un, to darot, jāiekuļas postā?! Es to nespēju iedomā…
Elinora pēkšņi apklusa, un acu skatiens skaidri liecināja, ka viņa nupat saņēmusi lielisku mācību tautsaimniecība. — Ser Džon, — viņa stingri turpināja, — es to nedarīšu. Nav neviena cita iemesla ka tīra ļaunpratiba, kāpēc man būtu vai nu jānomērdē bada savi ļaudis, vai jāiegrūž nabadzībā sevi pašu. — Viņa domīgi padauzīja ar zīmuļa galu pa zobiem. — Parūpējieties, lai signāltorņi nosūta šo ziņu! — viņa sacīja. — Musu ražas ir sliktas; ja mēs izpildīsim nodevas, tad iekulsimies nepatikšanās, nesagaidot pavasari. Pavēstiet viņiem, ka nakamaja rudeni mēs nomaksāsim dubultnodokļus; las vismaz dos mums iespēju uzplēst un sastradat papildu zemes platību — protams, ja viņi līdz tam būs izlēmuši prasības mainīt. Ja tā nenotiks, mes aizstāsim to… nu, ar vilnu, manufaktūru, ar ko vien viņi grib, tikai ne ar labību, nē. Par to nevar but ne runas! —Tā nu ziņu nosūtīja, noraidot uz Londini ju vēl otru vēsti karalim — par Elinoras atbildi Romai.
Otrā diena signaltorņiem pienāca atbilde, ka Čarlzs esot neapmierināts un pavēlot, lai Elinora izpilda prasīto; taču tad jau bija par veļu, viņas atbildi klaudzināja pāri I Vantij ai.
Diemžēl citādi nevarēju rīkoties, — viņa sacīja savam senešalam, — vajadzēja viņu nostādīt notikuša fakta priekšā; man būtu gribējies viņam — un arī pāvestam Jānim — vēl pateikt, ka. spiežot Dorsetas akmeņus, nevar izspiest asinis, bet ka mes ļoti priecātos, ja viņi mūs pagodinatu ar savu klātbūtni un paradītu, ka to darīt. —Šobrīd viņa sēdēja pie tualetes galda un, ka mācīta galma, izskaistinaja ar krašļiem seju; rūpīgi iezīmējusi lupu līnijas, viņa lieko noņēma ar salveti. — Dievs ir mans liecinieks: Baznīca jau tā ir pietiekami bagāla, — viņa rūgti piebilda. — Ko tā cer sagaidīt, sēdēdama uz. kakla nedaudzajiem nabaga Anglijas mežoņiem, man nav ne jausmas…— Arto viņa arī lika šim tematam mieru; pat vislabākajā gadījumā politika viņu ātri nogurdināja. Turklāt viņa patlaban veltīja lielu interesi dažam slepenām pārmaiņām, ko veica pils iekšiene.
Visdrosmīgākā un visķecerīgākā no tām bija elektrības ievilkšana. Viņa bija nolīgusi ciematā amatnieku, lai tas uzbuve un uzstāda ģeneratoru, ierosinot, lai to darbina ar tādu tvaika dzinēju, kāds ir smagajās mašīnas. Darbs bija jāveic slepeni. Elektrodzinējspēks gan bija pazīstams jau ilgus gadus, taču Baznīca vēl joprojām nebi ja devusi atļauju izmantot to mājsaimniecība. Gatavo agregātu bija domāts ievietot viena no torņiem lejas pagalma siena, lai tā darba troksnis netraucētu pils iemītnieku atputu. Ja arī nebūs nez kādu lielu panākumu, Elinora cerēja, ka būs vismaz pietiekami daudz, gaismas, lai kliedētu pašu drūmāko ziemas tumsu. Ģenerators varētu ražot arī siltumu (ja viss rites labi), jo no skolas gadiem viņa atcerējās, ka, pareizi uztinot vadu uz. keramiski apstradāta veidņa un iegūstot pietiekamu potenciālu starp abiem vada galiem, 1as sāk kvēlot. Uz viņas jautājumu, vai ģenerators šo ieceri pildīs, senešals mierīgi atbildēja, ka tas neesot nekās neiespējams, tomēr sikak izteikties par to nebi ja piedabūjams.
Paklausieties, ser Džon, — Elinora šķelmīgi sacīja.
Neizklausās, ka jus tam piekristu. Varu apzvērēt, ka pērnajā ziemā es apsaldēju deviņus no saviem desmit kāju pirkstiem par spīti lam, ka gulēju biezum bieza flaneļa apģērba, tā ka pals pāvests apbrīnotu manu šķīstību. Vai jus nenoveļat man šo sīko ērtību, ko es varēlu izmantot, kļūdama vecāka un vecāka? — Senešals par to pasmaidīja, tomēr atbildei neatbildēja, un drīz pēc tam ģenerators saka dūkt un lēdijas gultas kājgali spoži iespldējas sildāmais, līdz nāvei nobiedēdams istabmeitu, kas aizdrazas pie saimniecības parrauga, kliegdama, ka sākuši degt akmeņi, alpletuši pret viņu savas asinssarkanas rīkles.
Tanī paša diena III i noru apciemo ja kāds Signalizētāju ģildes kapteinis. No pils arēja torņa šim vīram izsūtīja pretī sagaidilajus, Elinora aši pārģērbās un kopā ar senešalu un vairākiem augstas kurtas vīriem, kas atradās pili, pieņcma kapteini lielaja zālē. Vīram ar tādu dienesta pakapi senos laikos izradīja lielu cieņu, un Elinora mi leja Ģildi no visas sirds, kaut arī tas locekļi nekād nebija atradušies un arī nevarēja atrasties viņas pakļautība. Cieņa bija abpusēja, jo Roberta četrdesmitajā dzimšanas dienā signalizētāji nevienu citu ka Elinoru bija aizveduši uz semaforu un atļavuši ar pašas rokām salikt tēva vārdu, kopā ar Ģildes locekļiem kustinot sviras.
Kapteinis, iesirms vīrs, ģērbies krietni apnēsātā zaļas adas fonnas tērpā ar sudraba piedurkņu uzšuvēm un viņa pakāpei pienācīgam tresēm, stingru soli ienāca pils zale. Viņš tūdaļ ieraudzīja elektrīsko gaismu, kas apspīdēja telpu, taču neteica par to ne pušplēsta vārda. Viņš tūlīt ierunājās par nāciena iemeslu, izteikdamies, ka Ģildes vīriem bija parasts, bez aplinkiem, jo semalbrus karaļi vēro ar tikpat lielu uzmanību ka parastie ļautiņi, tad nav ko sakamo izpušķot ar skaistiem vārdiem. — Miledi j, — viņš sacīja,