— Viņa eminence 1 ,ondinijas arhibīskaps šodien zirgā dodas uz Perbeku, paņēmis līdzi par pavadoņiem apmēram septiņdesmit vīrus, cerot pārsteigt jus nesagatavotu un piespiest atdot Jānim pili un visus citus īpašumus.
Elinora nobālēja, vienīgi abos vaigos iekvēlojās dusmu sārtums. — Kā jūs to zināt, kaptein? — viņa vesi pavaicāja.
— Eondini ja ir dienas ilga jajiena attālumā, un signalizaci jas torņi visu laiku klusējuši. Ja būtu atnakusi kāda vests, man tas būtu zināms.
Ieplestām kājām stāvēdams uz grīdsegām klāta paaugstinājuma, kapteinis mazliet sakustējās. — Ģilde nebaidas ne no viena, — viņš beidzot sacīja. — Musu ziņas domātas visiem, kas prot tas lasīt. 'lāču ir reizes — un tāda ir šobrīd —, kad vārdus labāk nepārraidīt pa semaibra līnijām. Tad mes izmantojam citus, ātrākus līdzekļus.
Nakamajā bridi iestājās klusums, jo las tak nozīmēja melno maģiju, un ar tādiem vārdiem nevarēja metaties pat Hlinoras zale, kur valdīja brīvība. Vienīgi senešals pilnība saprata vārdu nozīmi, un signalizētājs paklanījās viņam, saskatīdams šaja vira lielākās un senākās zinašanas par sava paša līmeni. Hlinora uztvēra skatienu starp viņiem un nodrebēja, tad atguvās un atmeta atpakaļ galvu. — Nu, kaptein, — viņa sacīja. — esam jums dziļi pateicīgi. Cik dziļi, las zināms jums vienam. Ja jums nav vairāk ko piebilst tam, ko man teicat, vai drīkstu pacienāt jus ar vīnu? Manai zālei tas būtu liels gods.
Kapteinis vēlreiz, paklanī jās — tagad par zīmi, ka piekrīt. Zāle nebija redzējusi daudz lādu, kam būtu bijis gods uzņemt pie sevis Ģildes locekļus, jo lie reti ieradās tādu ļaužu mājas, kuri nezināja Ģildes amata noslēpumus, kaut arī piederēja pie šīs pasaules varenajiem.
I Minora atsauca ap četrdesmit savu vasaļu un apbruņoja tos, un. kad Viņa eminences redzesloka parādījās Korfas torņi, semalbri jau bija viņam paziņojuši, katla situācijā pili valda. Viņš izvietoja savus vīrus ciematā un tuvojās cietoksnim ar sešiem pavadoņiem, uzsvērti paradīdams, cik ļoti miermīlīgi ir viņa nodomi. Arhibīskapu ar viņa vīriem pa arējiem vārtiem ielaida īpaši labi bruņots sargs un aizveda uz lielo zaļi, kur viņiem pateica, ka lēdija Hlinora viņus pieņemšot. Tā viņa arī darīja, taču pēc krietnas stundas, kad augstais viesis aiz dusmām spēra vai zemes gaisa un skraidīja pa grīdsegu šurp un turp. Hlinora rosījās sava istaba, pārbaudīdama, vai ir kartība apģērbs un pareizi izskaistinātā seja. Viņa jau iepriekš bija aizsūtījusi pēc senešala un lugusi viņu but par pavadoni.
— Scr Džon, — viņa tagad sacī ja, izgreznodama matu sasuku ar mazu kronīti, — baidos, ka tā no visiem viedokļiem būs smaga tikšanās. Es ne mirkli neticu, ka Čārlzs kaut ko par visu šo te zina, un tas padara Viņa eminences izturēšanos ļoti aizdomīgu; taču atklāti apvainot arhibīskapu es laga nevaru. Bet vai nu tā vai citādi — viņš acīmredzot ir ieradies pieprasīt kaut ko lādu, ko es nevaru viņam dot vai dnzak ko es — rauj viņu kociņš! — atsakos dot, jo tam man ir visai svarīgi iemesli. Tomēr viņš nospēlējis tik lielisku teātri, apliecinādams savus nevārdarbīgos nolukus, ka jebkas, ko es sacīšu, izklausīsies pēc neaptēsta skuķa murmulēšanas. Es vēlētos, lai ('ārlzs par sevi vairāk rūpētos pats, ir jau ļoti jauki, ja tauta sauc viņu par Labo un ikreiz, kad viņš jāj pa Londinijas ielām, apber ar rožu ziedlapiņam, un iznākums tam visam ir gudra sēdēšana ka puikam koka un izdabāšana ikvienam. Man sāk apnikt, ka par Angliju īstenība valda svešinieki, pat ja tādu runāšanu uzskata par ķecerību.
Senešals krietnu bridi padomaja un tikai tad sāka runai. — Ja manas saņemtas ziņas ir pareizas, Viņa eminence ir lielisks runātājs, — viņš galu gala sacīja. — Un tāpat ir taisnība, ka jums nav lielas iespējas kaulēties. Tomēr, manuprāt, Čarlzu jums nevajadzētu tik bargi nosodīt, miledij; viņam japasargā no nelaimēm viss šis raibais angļu, skotu un normaņu maisījums, tai paša laikā apmierinot Romu.
Viņa vērīgi palūkojas senešala, iekodusi zobus apakšlūpa. Šādu skatu viņš nebi ja redzējis ilgus gadus: tā mēdza darīt Elinoras māte, kad bija sadusmota vai uztraukusies. —Ja mēs cīnītos, ser Džon, — viņa pavaicāja, —ja mes ņemtu un gluži vienkārši saceltos, kādas būtu mušu izredzes?
Viņš iepleta rokas. — Pret zilajiem mundieriem? Zils ir ka okeāna ūdeņi, miledij; tā gaitai nav gala; cik zinu, tas sakas no Ķīnas. Neviens necīnās pret juru.
— Reizēm, — viņa ieminējās, — jus nekādu lielu palīdzību nesniedzat… — Viņa padabuja spogulīti un rūpīgi izrāva mazu matiņu, kas neturējās pareizaja vieta.
— Es vispār nesaprotu… —viņa nogurusi noteica. —Ja man iedotu slimu suni vai kaķi, vai pat meistara Gviljama veco kasti, kas stāv atkal pagalma ar aizsērējušu karburatoru, es zinātu, ko darīt; es mēģinātu visu sakārtot, pal ja nekāda lielā gudriniece nebulu. Turpretī garīdznieki, turklāt augsli garīdznieki, man liek par muguru pārskriet drebuļiem. Varbūt viņi doma, ka tagad, kad tēvs aizgājis aizsaule, viņi var mani iebiedēt vieglāk nekā kādus no musu lielajiem bagātniekiem, taču es saprotu, ka mēs savu izvēli esam izdarījuši un mums pie tas jāturas; citādi iznākums būs sliktāks nekā jebkad; droši vien viņi mums uzliks kadu naudas sodu par to, ka pirmajai paveici neesmu klausījusi. — Elinora piecēlās, beidzot apmierinala, ka izskatās labi, taču pie istabas durvīm pacēla vienu kaju gaisa, uzspļava pirkstiem un iztaisnoja zeķes vīli. 'Tad paskatījās uz senešalu, uz viņa skaisto, cildeno galvu ar savādajiem sejas vaibstiem, kas tagad likās gluži lādi paši, kādi bi juši viņas bērnība. — Ser I)žon, jauna sieviete maigi leica, —jūs, kas tagad visu saredzat, bet runājāt tik maz… vai mans tēvs būtu uzvedies tāpat ka es?
Viņš nogaidīja, bet tad atteica: —Ja, ja no tā būtu atkarīgs viņa ļaužu liklenis un viņa paša labais vārds.
— Tātad jūs man sekosit?
— Es biju jūsu tēva cilvēks, — viņš sacīja. — lIn esmu arī jūsējais, mi ledi j.
Hlinora nodrebēja. — Ser Džon, — viņa teica, — palieciet man pavisam tuvu… —Viņa noliecās zem durvju arkas un, papēžiem klaudzot, lejup pa kāpieniem devas satikties ar delegāci ju.
Viņa eminence bija draudzīgs, zināmā mēra jautrs, līdz saruna skara nenomaksātās nodevas. — Mans bērns, jums jāsaprot, — skaidri noskaldī ja viesis no 1 .ondinijas, nosoļojis šurpu turpu pa zaļi, —jūsu garīgais tēvs un visas mums pazīstamas pasaules valdnieks nav cilvēks, kuru var tik viegli noraidīt vai kura labvēlību vai nelabvēlību daudz neņemt vērā. Ja runa ir par mani… — Viņš iepleta rokas.
Es esmu tikai sūtnis un padomnieks. Tam, ko jūs teiksiet man vai es teikšu jums, var nebūt nekādās nozīmes. Taču, ja vārdi aizskanēs aiz šim sienam — un mans pienākums būs tos pavēstīt —, tad jācieš būs gan jums, gan visiem jūsu ļaudīm, jo Jānis saspiedīs visu šo nelielo zemes stūrīti ka jelu olu. Viņa gribai jaklausa visa pasaule.
Viņš atgriežas pie Elinoras. — Jūs esat ļoti jauna, — viņš labsirdīgi turpināja, — un mani neviļus pārņem tadas jutas pret jums, kadas varbūt pārņemtu jusu tēvu, ja viņš vēl būtu dzīvs un varētu dot jums padomu. — Viņa pirksti palika mazliet kavējamies uz Elinoras delma, un viņa, iespējams, aiz vienkārša satraukuma, uzrauca uzacis. Sados apstākļos šis žests nebi ja piemērots. Viņa eminence nosarka un ar pūlēm apvaldīja dusmas. — Savāciet nodevas! — viņš teica. — Kaut ka dabūjiet vajadzīgo, vienalga, kada veidā, bet savelciet kopa un nosūtiet.. Lai tas būtu izdarīts nedēļas laika un jūs vēl paspētu mantas aizgādāt uz pēdējo kuģi, kas brauks uz Franciju! .la jus nokavēsieties un laiks sabojāsies, ja jūsu tirdzniecības kuģi pazudis vai iemaldīsies ar jūsu labību kādā otršķirīgā osta, tad varat man ticēt, ka pavasari jus neizbēgsit no Jana soda. Un tas būs taisnīgi, jo jūs labi zināt, ka valdāt pār savu īpašumu tikai ar viņa žēlastību.