— Es valdu par savu īpašumu, — ledaina vēsumā atteica Elinora, — ar sava lēņu kunga Čarlza žēlastību, un jus, mi lord, to zināt tikpat labi ka es. Mans tēvs zvērēja uzticību pēc sena paraduma, nometies viņa priekšā uz ceļgala un skūpstīdams viņa roku. 1 Jn arī es, kad izkļušu brīvība, darīšu tapat. Es pakļaujos tikai viņam un nevienam citam…
Iestājas klusums, kura skaidri varēja sadzirdēt, ka klaudz. Gclovas signalizācijas torņa spārni. Šķita, ka arhibīskaps zem zvērādām rotatajām drebem pietūkst, uzpūšas līdzīgi krupim. —Jūsu lēņa kungs, — viņš sacīja, acīmredzot ar pūlēm nesakdams aurot, — ir jums pavēlējis graudus sutit. Tas nozīme, ka jus izrādāt nicību ka pret pāvestu, tā arī pret karali…
— I',s nevaru sūtil to, kas man nepieder, — I Minora pacietīgi skaidroja. — Tie graudi, kas man ir, jātaupa, jo tie jaatdod maniem ļaudīm, citādi ap Ziemsvētkiem te būs bads. Vai Jānis grib pierādīt savu spēku, noklādams šo zemi no vienas vietas ar līķiem?
Sasprindzinājums sasniedza augstāko punklu, kad vakara lielajā zāle delegācijai bija klals pusdienu galds. Telpu omulīgu darī ja daudzu lampu un sveču gaisma; visur slavēja kalpi, paduses turēdami jaunu gaismekļu saišķus, lai apmainītu lietas sveces, kad tas savos lukturos būs izdegušas. Pilskundzc gan labprāt būtu izmantojusi elektrīsko strāvu, taču senešals pēdēja bridi bija viņu pārliecinājis nesteigties: Viņa eminence nemūžam nebūtu sēdējis pie klata galda šadas neapstrīdamas ķecerības gaisotne. Izskrūvētās apaļas spuldzes ar tievajiem oglekļa kveldiegiem bija noslēptas bēniņos, sienas slēdži pārklāti ar draperijam, un Elinora savu nepatiku neizrādīja. Viņa sēdēja uz. paaugstinājuma krēsla, kur agrāk bija sēdējis tēvs, senešals — viņai labajā pusē, art i lcristu kapteinis — kreisajā. Galda pretēja galā bija ieradītas vietas garīdzniekiem un tādiem karakungiem, kas drīkstēja icnakl pils muru iekšienē.
Viss ritēja labi. līdz Viņa eminence līdzjūtīgi pieminēja pilskundz.es mātes pāragro nāvi. Kapteinis aizri jas un steidzīgi ļāva skaņai izvērsties veselā klepus lēkmē; ikviens pils iemītnieks zināja, ka tā ir Elinoras vārīgākā vieta. Viņa atkal aiz satraukuma — bija iedzērusi mazliet vairāk, nekā vajadzētu, un ludal uzkēras uz aka. — Ir loti interesanti, milord, — viņš sacīja, — ka toreiz būtu vajadzējis tikai atsaukl ķirurgu mātei palīgā un varbūt viņa būtu mušu vidu vēl tagad. Esmu lasījusi, ka jus, romieši, kādreiz esat bijuši drosmīgāki nekā tagad, jo pats lielais Cczars izgriezis no savas mātes vēdera, turpretī jus tagad uzskatāt to par apgrēcību pret Dievu…
— Milēdij…
Es esmu arī dzirdējusi, — viegli nožagojusies, turpināja Blinora, — ka, dzemdētājai elpojot attīrītu gaisu, ķermenis un smadzenes nomierinoties, tā ka viņa pēc drausmīgām sapem atmostoties ka no miega, tomēr, cik atceros, pāvests Pavils aizliedza šos paņēmienus izmantot, sacīdams, ka sāpes lemjot Dievs, lai tas atgādinatu Viņa svētīto cilvēka sutibu še. zemes virsu. Ir arī skābes, kuras, izsmidzinātas gaisa, nonāvējot īstos slimību dīgļus; taču ārsti pieskaras mums ar nemazgātam rokām. Vai mums no tā jāmācās, ka labāk ir nomirt ka svētajam, nevis palikt dzīvam ka ķecerim?
Viņa eminence pieceļas. — Ķecerība, — viņš, mēģinādams savaldīties, iesaka, — katra un ikviena no mums pastāv daudzos veidos; jūsos, milēdij, varbūt visvairāk no visiem. Un ja pavests Jānis nebulu tik žēlsirdīgs…
Žēlsirdīgs? — Elinora ar rugtumu viņu pārtrauca.
Jusu misi ja šeit diez vai saistās ar žēlsirdību. Man šķiet, ka Baznīca naski cenšas piemirst ši vārda nozīmi, jo es pavesta Jāņa vieta labāk pārdotu sava mitekļa drapērijas nekā kāda svešzemes sala mirdinātu badā apakšniekus, lai kādi nemācīti muļķi tie arī būtu.
Protams, diezin vai varēja gaidīt, lai Eondinijas arhibīskaps norij tādu divdomīgu apvainojumu; tas bija necieņas izrādī jums ne vien pret viņa paša personu, bet arī pret viņu ka vienu no tiem nemācītajiem muļķiem, kuriem Elinora bija pielīdzinājusi angļus. Dusmās pietvīcis sarkans, viņš zvēla pa galdu; tomēr, pirms paspēja laga atplest muti, zālē ieskrēja pils signaipažs, turēdams roka savu bloknotu, norāva no tā augšējo lapu un pasniedza savai kundzei. Viņa nesapratne bridi vērās tajā, lupām atveidojot raustītos vārdus, tad pasniedza papīru senešalam. — Milord, —viņa teica, — jums vajadzēs apsesties un kādu bridi atvilkt elpu. Tikko pienākusi ši vests; es vēlos, lai to nolasa visiem, kas atrodas zale.
Arhibīskaps, pats neapzinādamies, tūdaļ pieversa skatienu logiem, kuriem uz nakli bija aizvilkti priekšā aizkari; viņš tikpat labi ka visi klātesošie zinaja, ka vienīgi pašas svarīgākas vēstis pamudinātu Ģildi iedegt lāpas signaltorņu spārnu galos. Senešals piecēlās un viegli palocī jās baznīcas augstmaņiem.
Mi lord. — viņš sacī ja, — par apliecinājumu savam rūpēm par mums šeit, rietumos, Čārlzs šodien nosūtījis dubultā apmērā nodevas, ko mes esam parada Romai. Turklāt viņš apstiprina lēdiju Eli noru valdījuma par salu un lai piederošām zemēm, un ka vēl vienu pierādī jumu, ka uzticas viņai, suta no sava Vūlvicas arsenala uz. Korfu milzīgo lielgabalu Grāvējs un pats savu karavīru vadu tā apkalpei. Tiem līdzi dosies arī garstobra lielgabals Mieru Princis, deviņu desmit mārciņu šāviņu lielgabals Uzticība no Iskas līdz ar nepieciešamajiem šāviņiem un pulveri…
Vārdi noslīka aplausos, kas sakas pie zemāk zālē novietotajiem galdiem; vīri auroja un klaudzināja pret koka galdiem krūzes un glāzes. Senešals pacēla roku. —Turklāt, — viņš teica, acīm mirdzot, — Viņa majestate ludz Viņa eminencei, lai kur art tas atrastos, iespējami atrak atgriezties galmā, lai apspriestos par svarīgām valsts problēmām…
Arhibīskaps atvēra muti, bet tūlīt atkal aizvēra. Elinora alsliga pret krēsla atzveltni, noslaucī ja seju un jutas ta, itin ka viņai būtu atcelts nāvessods. —Viņš noteikti zinaja, — viņa vispārējā troksni iečukstēja scncšalam. — Mes viņu piespiedām pie sienas. Bet, kas zina, varbūt nakamreiz viņš cīnīsies…
Divi lielgabali ieradās drīz vien, taču Uzticība noslīka purva, iegriežoties ceļa uz. salu, un, lai ka karavīri centās, nebija iespējams to izeelt, tapēc vēlākos laikos radas teiciens, ka uzticība pazudusi austrumos no Eakl'ordas ezeriem.
Pēc tam kad atveda lielgabalus, Elinorai kādu laiku šķita vieglāk elpot, jo, kaut arī bruņojums nebija nekās daudz vairāk par simbolu, pils ļaudīm tas iedvesa daudz lielāku drosmi. arī pašu pili atzina par vienu no stiprakajam visa valsti; pilskundze ierunājās par to kāda salta vakara mēnesi pēc baznīckungu sakaves. Ietinusies apmetni, lai paglabtos no auksta jiem jūras vējiem, viņa, iedama pāri otrajam pagalmam, apstājas pie Gravēja, kas jopro jām lika turēts kaujas gatavībā, ka bija ievests un nostādīts. Elinora parlaida pirkstus pār lielgabala stobru. Scnešals apstājas pie kundzes elkoņa. — Pasakiet man, ser Džon, — viņa draiski ievaicājas, — ko musu tēvs Roma būtu darījis, ja Čārlzs nenokārtotu musu nodevas? Vai jums liekas, ka viņš tiešām būtu brucis virsu šitai būtnei un man — abām, tā sakot, nevainīgam jaunavam, kam vēl nav nolaistas asinis, —un darījis visu to tādu pelavu deļ, kas glabajas mūsu labības klētis?