Выбрать главу

Scnešals iegrima dziļas domās. Prātojot viņš ar savam mandelēm līdzīgajam acīm, tumsai sabiezējot, vērās pāri nocietinājumiem, neskatīdamies īsti ne uz ko. — Protams, Elinor, — viņš noteica. Neviens nebulu iedrošinājies no­saukt pilskundzi vārdā. — Viņa Svētība būtu jutis lielu kārdinājumu nospiest mus uz ceļiem. Viņš neuzdrošinātos atstat pretošanos nesodītu: aiz bailēm, ka tad sacelsies visa valsts. Taču laimīga karta šī problēma uz kādu laiku ir pie­veikta, jus varat baudīt Ziemsvētkus, vismaz uzņemot tos tēva draugus, kas apciemos jus Korta.

Elinora palūkojās uz. pils torni, kas tumšs un drūms slejas nakti, un tad uz šur tur izkaisīto logu maigo gaismu: viņas ļaudis tur klaja gultas vai eda vakariņas. Dažvicl kaila spilg­tākā ziba paradī ja, kur apgaismojumu sagada ķecerīgais dzinējs. pāri mūriem, kas ieskāva pagalmu, atlidoja klusa ģeneratora dūkoņa, te uzvirmojot skaļak, te nokļūstot atkarība no vēja pūsmas. —Ja, —Elinora, pēkšņi nodrebot, sacīja. — Govis kūtis un zirgi steliņģos, mašīnas noliktavas siltumā, lai nesasaltu, — deru, ka sers Gviljams dedzina kudru atkal zem tā sasodīta cilindru bloka, baidīdamies, ka tur aukstumā kaut kas sasprags; kadu dienu viņam tā ierikte uzies gaisa. Bet, lai nu ka, mes šoziem būsim jauki iepakoti, ser Džon, un vismaz lidz pavasarim atradisimies drošībā.

Viņš nopietnu seju klusēja. Elinora pa pusei pagriezās pret viņu, itin ka gaidītu kadu piezīmi, tad nepacietīgi atbī­dīja matu cirtu, ko vējš puta acis. — Mani tas neapmānīja, — viņa teica. — Un es nešaubos, ka jus arī ne. Pat ne Emi­nences laipnie smaidi aizjājot, kad viņš bārstīja svētīšanas vārdus un izdāļāja labus padomus. Čārlzs uz. Jauno Pasauli brauks nākamgad, vai ne'.'

—   Ja, miledij.

—   Ja, — viņa domīgi novilka. — Un tad visi šie atbai­došie galma dīkdieņi un visi mazie pavesta kvekšķi, kas izsvaidīti pa visu valsti, sasliesies pakaļkājās un skraidīs apkar!, izlūkodami, kādus posta darbus varētu pastradat; un mes šim saraksta būsim vieni no pirmajiem. Es par to nešaubos. Mes esam paradījuši zobus un neesam dabū juši par to pērienu; viņi to vis tā nepametīs. Jānim ir ne vien gara roka, viņa atmiņa ir krietni labāka.

Senešals atkal nogaidīja; viņš zināja vairāk nekā Elinora, taču daži noslēpumi nepiederēja viņam, un viņš tos nedrīkstēja stāstīt. — Un tad, miledij?

Viņa alkal parlaida roku lielgabalam, sarauktu pieri lūkodamas uz. tā lielo, melno stobru. — Un tad, — viņa sacīja, — viņi ieradīsies pēc šiem…

Elinora pēkšņi novērsās un ieķeras senešalam elkoni. — Bet, ka jus sakāt, līdz siltākā laika alnakšanai mums nav jāraizējas; Jānim būs nepieciešama mierīga jūra, jo viņam vajadzēs atbalstīt savu mazo pulciņu ar ieročiem un iedvest viņiem vairāk drosmes, kada jebkuram no šiem algotņiem piemīt. Ejam, ser Džon, citādi man uzmāksies vēl lielākā grūtsirdība nekā jebkad; dzirdēju, ka šorīt cie­mata ieradies cirka mākslinieks un sers Civils šim vakaram nopircis viņa pakalpojumus. Varam paskatīties trikus, ko viņš prot, kaut gan mēs droši vien lielāko daļu no tiem būsim jau redzējuši. Bet vēlāk es piedabūšu jūs pastastīt vairāk melu stāstu par tiem laikiem, kad kalnu galos vēl neslejas pilis un pasaule vēl neko nezina ja par baznīcām — ne lielam, ne mazam.

Senešafs tumsa viņai uzsmaidīja. — Vai tas viss ir meli, Elinor? Gadiem ritot, jums, šķiet, cieņas pret savu visvecāko vasali klust arvien mazāk un mazāk.

Viņa apslajas. ka tumšs lels iezīmēdamas pret apgaismotu logu. — Lai tie visi ir meli, — viņa sacīja, pulēdamās neļaut balsi j ietrīsēties, jo runa bija par aizliegtiem tematiem. — Kad gribēšu dzirdēt no jums patiesību, jus to sapratīsit…

Pienāca un tīkama jutoņa aizritēja Ziemsvētki, laiks ne­bija ne tik vējains, ne arī tik auksts ka iepriekšēja gadā; ieradas pietiekami daudz ceļojošu aktieru, mūziķu un tamlīdzīgu laika kavētāju, kas klīda pa apkārtni, lai vakaros viestu dažadību. Katls no tiem Elinorai īpaši iepatikās. Viņš atveda sev līdzi kadu aparātu — dīvainu ierīci uz trim kā­jām. Tā bija sarežģīta iekārtā. Nepazīstama materiāla lenti ievadīja īpaša ietvara, saka griezt rokturi, nosprakšķeja gaismas zibsnis, aparats iešņācās, un pāri ekranam, kas bija picrikots otra telpas gala, kustēdamies ka dzīvi, saka ņir­bēt un ņudzēt attēli. Pilskundze gribēja ierīci nopirkt, taču velti — vīrietis to nepardeva. Toties viņa papildinaja savu mehānisko darbnīcu, uzstādot vēl divus dūcošus un tik­šķošus ģeneratorus līdzas pirmajam. Apaļas spuldzes, kas mūžam plīsa un airi nolietojas, apmainīja ar loka lampām, kuras izstaroja spožāku gaismu, tapēc Elinora priecīgi izgatavoja abažurus, lai žilbie stari liktos maigāki.

Kādai no kucēm atskrēja liels, vaukšķošs metiens kucēnu, kas pīkstot un smilkstot skraidīja pa gaiteņiem un virtuvēm, paslepus laka no virtuveņu zupas bļodām un ar mazajiem zobiņiem grauza visu, kas tik pagadījās priekšā.

Kad ziema baidzās un atnāca mitrais, vējainais marts, joprojām vēl neko nedzirdēja par jiagajušā gada notiku­miem, kas saislījas ar Baznīcu un Čārlzu. Nenotika nekās īpašs, vienīgi tlažas dienas pirms karaļa aizceļošanas sematbri ziņoja par Entonija Houpa, karaļa policijas priekš­nieka, lugumu atļaut viņam dažas dienas pamedīt Pcrbekas garša, baudot tīkamās un jaukas pilskundz.es sabiedrību.

Kati sencšals to pavēstī ja, Elinora saviebās. —Cik varu atcerēties, šis virs ir briesmīgi iedomīgs un rupjš tēviņš, turklāt medību sezona jau gandrīz beigusies, negribētos, lai viņi ar saviem lielo zirgu pakaviem stampatu te riesta laika. 'Ibmer droši vien neko nevar darīt —jāsamierinās, viņš ir pārāk ietekmīgs, lai ar tādiem sīkumiem viņam aiz­dotu dusmas. Ka man gribētos, lai viņš labāk aizlasītos uz. Scrbornu pie Tavcrncricm vai uz pierobežu ka pērngad! Diemžēl jums, scrDžon, būs man jāpalīdz tiki ar viņu gala, man ar šo kungu nav it nekā kopīga, viņš taču ir pietiekami vecs, lai būtu mans tēvs, kaut arī lai Dievs pasarga no tāda tēva! —Viņa pasmīnēja. — Bet, ja viņš piesūtīs vēl kādu no savām samaksloti galantajām ziņām, man var rasties liela vēlēšanas uzņemt viņu tāpat ka aizbēgušo Zelta ērgli…

Ģildes locekļi aizsūtīja ziņu, ka viņa piekrīt, un drīz atnesa atbildi: sers Entonijs esot ceļā; viņu pavadot ap divdesmit paša pils karavīru. Elinora paraustīja plecus un lika sagādāt vēl vairākas alus mucas. — Zeme gan ir vēl uzrūgusi mīksta, — viņa noteica. — Var gadīties, ka zir­gam sametīsies kāja un augstais kungs lauzīs savu resno kaklu, kaul gan šķiet — uz brīnumiem mums nevajadzētu ceret.

Protams, nekāds brīnums nenotika, un pēc dažam die­nam sers Entonijs ieradas pili, kur viņa vīrus novietoja apakšstāva sardzes telpas. Tur viņi saka uzmākties kalponitēm, līdz lllinora sašutusi izteica par to pārmetumus viņu pavēlniekam. Ciemiņi bija jau pavadījuši Kortā divas nedeļas. un pilskundze, kuru sākumā bija mākušās aizdomas par visu šo pasakumu, tagad saka justies drošāk un tikai vēlējās, lai sers Hntonijs ar savu trakuļu bandu un nepār­traukto lielīšanos ātrāk atrastos aiz. Eondīnijas mūriem. Taču piecpadsmitaja rīta nelaime bija klat. Rītausma vēl Anglijā valdīja miers; satumstot naktij, bija beidzies pirmais traģis­kais notikums, kas neizbēgami noveda pie kara ar Romu.

Elinora bija piecelusies agri un, ka parasti, senešala un apmēram sešu muižas kalpu un piekunu apmacītāju pava­dība devusies medības. Līdzi bija suņi un pāris vanagu. Fils ļaudis cerēja izbaudīt medību prieku, pirms sers Entonijs ar savu svītu paspētu galīgi sabojat viņu izredzes. Kaclu laiku viņiem smaidīja laime, bet tad viens no pieradinā­tajiem putniem pazaudēja nolūkoto medījumu un neparko neatgriežas pie gaisa šūpotas ēsmas. Tas aizlidoja augstu pāri tīrelim, spēcīgi vēcinādams spārnus, acīmredzot doda­mies uz Fulas ostu un juru. Elinora auļoja tam nopakaļ, lādēdamas un bungādama ar papēžiem sava zirga sānus. Viņa bija veltījusi daudz laika putna apmacībai un negrasijas to pazaudēt —ja vien izdosies to notvert. Viņa jāja atri, ļaudama zirgam pašam izvēlēties ceļu starp zāles kušķiem un irbuleņu puduriem, un drīz atradās tālu priekšā savējo pulciņam; vienīgi senešals turējās viņai līdzas.