Fec paris judzem bija noprotams, ka putns pazudis uz neatgriešanos. No tā nebija ne ziņas, ne miņas, un viņi atradas jau tik tālu, ka Korlas lorņi izskati jas pavisam mazi. 1 Uinora elsdama pievilka grožus. — Nav vērts, kas pazudis, pazudis. Godīgi sakot… — Viņa parviIka cimdu par locītavu un aizāķēja to aiz seglu loka. — Sāku aptvert, kapēc ļaudis teic, ka dažam labam smadzeņu tik, cik putnam… Ser 1 )ž.on, kas nolicis?
Senešals cieši lūkojas atpakaļ uz ceļu. pa kuru viņi bija auļojuši. Sargādamies no vēsās, spožās saules, viņš bija piemiedzis acis. — Miledij, — viņš steidzīgi sacī ja, — vanags nielas virsu zaķim, bet pakļuva zem ērgļa… — Viņš aši pagrieza savu zirgu atpakaļ. —Jājiet uz Veremas ceļu…
Tad Elinora viņus ieraudzīja: ka mazi punktiņi viņi bija izrindojušies par tīreli un airi tuvojās, taču atradas pārāk tālu. lai būtu saskatami viņu sejas vaibsti, tomēr par to, kas lie ir. nebija šaubu, sers Entonijs beidzot bija aizcirtis lamatas. Elinora spivi palūkojās pa labi un pa kreisi. Vajataji bija labi izkārtojušies, nebi ja cerību viņus apiet, tiekot kaut kur cauri lokam. Elinora pagriezās seglos. Viņai priekšā tāluma izviļās ceļš — balts pavediens, kas pārstiepts pāri klajumam; aiz tā blāvi vizēja jūra. Nebija šaubu, kurš virziens jāizvēlas; viņa zibenīgi apgrieza zirgu un dzina to auļos.
Aizmugurē izrindojušos vīru zirgi nebija izšķieduši speķus, tic pamazam tuvojās, pce pusjudzes jajiena tie atradas pietiekami tuvu, lai varētu viņai uzsaukl un pavēlēt padoties. Atskanēja atsevišķs šāviens. Elinora pagriezās atpakaļ pret senešalu, viņas zirgs paklupa, nomezdams jātnieci visa garumā zemē. Viņa pavēlās gabaliņu talak, apklajusi seju ar rokam, ka bija mācīta, tad piecēlās — izspurušiem matiem, taču sveika un vesela. Līdzās gulēja zirgs, sāpes zviegdams, no priekškājas tam strukloja gaišas asinis.
Acis iepletusi, Elinora pieskrēja zirgam klāt. Senešals bija piesteidzies viņai līdzas, nolēca zeme un iespieda sava zirga pavadu viņai roka. — Miledi j… auļojiet uz. Vērēmu…
Viņa ka ncsamanīga pakratīja galvu, pulēdamās sakopot domas. — Viņš ir pagalam, nav nekādu cerību. Viņi uz ceļa mani panaklu… —Jātnieki bija jau tuvu, senešals pacēla pistoli, atbalstīja stobru pret delniu un nospieda gaili. Nejauša gadījuma pcc šāviņš ietriecas vienam no jātniekiem krūtis, nogāžot viņu no zirga; rinda pēkšņā apjukumā apsviedās apkart.
Kaut kas nosvilpa. Rokas sažņaugusi dūres, Elinora apgriežas. Viņas aizmugurē, tāluma pa grambaino ceļu dārdēdama tuvojās masīva, tvaika dzīta lokomobile, vilkdama vairākas platformas. Elinora metas tai pretī, juzdama gaisu asi ietriecamies krūtis. Atkal atskanēja pistoles šāviens, šoreiz viņa dzirdēja nosvilpjam lodi, kas, izskrējusi cauri zālei, ieurbās zeme jardus divdesmit viņai pa labi. vēl viens šāviens, viņa pameta skatienu atpakaļ, ieraudzīja, ka viens no jātniekiem notriec zeme senešalu. Tad viņa grīļodamas devās projām pa ceļu. Lokomobile bija ļoti tuvu.
Viņa apstājas pie tas, atbalstīdamas pret lielo pakaļējo riteni un smagi elpodama. Viņa redzēja, cik veca ir tvaika dzītā mašīna: vadītāja kabīne vienos caurumos, rūsas plankumu izraibota, un pa nolietotā tvaika katla šuvēm burbuļodams sūcas ūdens. Mašīna bija liels, noguris grausts, kas vilka savas pēdējās dienas, vadajot kokus, mēslojumu un akmeņus, tomēr tas sānus greznoja brūni sarkana plāksne ar uzrakstu Slrciruižs un Dēli. Mašīnists bija gaišmatains jaunietis, ģērbies korda bikses. Galvā viņam bija pārvadalaja cepure ar spradzi, ap kaklu apsieta apsmulēta šalle, lilinora norija asaras un pacēla augšup roku, lai puisis redzētu gredzenu viņas pirksta. — Saki labi airi! — viņa izdvesa. — Kur ir tavas mājas?
— Dernoverija, milēdij.
— Tad tu esi mans vasalis, — viņa izgrūda. — Glab mani, tā ir nodevība…
Viņš samulsis kaut ko atteica, bet Elinora nesadzirdēja, ko īsti. Jaunekļa rokas satvēra gan atruma regulētāju, gan bremžu sviru, viņa pēkšņi izdzirda pārslogotā dzinēja perkondardus. Viņa atravas atpakaļ, se ja iesitas mitrais, karstais tvaiks, plaušas pildījās ar dūmiem, un tad jau vilciens bija aizdrazies garam un. paliclinadains ātrumu, joņoja pa ceļu. Lokomobili pa pusei ietina tvaiks. Vaditajs nemitīgi darbinaja svilpi.
Sekoja milzīgs juceklis. Dzelžu griezīgie šņirksti izsvaidīja zirgu pulciņu uz visam pusēm. Vaditajs grozīja stūres ratu, nogriezdamies no ceļa tīrelī, Trīs platformas atrāvas, pārējās, kuru augstā krava bija apvilkta ar brezentu, šūpojās aiz lokomobiles, lai lēkājot pa nelīdzeno zemi un tuvojoties seram Entonijam. Tas aiz. niknuma rcca, vicinādams zobenu; viens no kara zirgiem saslejas pakaļkājās, pārmezdams jātnieku pāri galvai; otra karakalpa krūtis sašķaidīja krītošie akmens bluķi. Kāds jātnieks pacēla pistoli un uz labu laimi izšāva; šāviņš trapija lokomobiles uzrakstam, kura šķembas ietriecās vadītajam seja. Viņš uzmeta gaisā rokas: otra lode ķera padusi, un jauneklis nokrita no šīfera platformas. Lokomobile ar vaļa atgrieztu atruma regulētāju vagoja zemi gar seru I intoniju. Piecdesmit jardus tālāk kāds no riteņiem aizķēra ar zāli apaugušu pakalniņu. Lokomobile, kravas aizkavēta, pagriežas; atskanēja spalga metāla žļerkstoņa, šņākdams eksplodēja tvaika katls, un lokomobile nogāzās uz sāniem, spararats joprojām strādāja, pelnu plēnes no kurtuves pārklājā zaļi. Tūdaļ augšup uzšāvās liesmas, spoži zibēdamas dumu vālos. Lokomobile dega augu dienu, tikai nakli katls zemnieku bērns pielīda pietiekami tuvu paliekam, lai noņemtu no milzīga riteņa plāksni ar uzrakstu. Spīdīgi nopulētu, viņš to paglabāja sava mājiņa un vēl pēc ilgiem gadiem, noņēmis no skapjaugšas lielo plāksni, joprojām mēdza to noglaudīt un stāstīt saviem bērniem, ka tā bijusi piestiprināta pie lielāka zemesceļu kuģa, vārdā Lēdija Margarita.
Izbēgt vairs nebi ja iespējams; Elinora sadrūmusi pieceļas un ļāva piesaitcl roku locītavas pie sāniem. Viņa redzēja senešalu tāpat sasaitētu; sera Džona dīvaini gaišas acis zvēroja dusmas. Viņam līdzās divi vīri saķertu turēja jauno lokomobiles vaditaju. Puisis kasēja; viņa seja bija noplutlusi asinīm. Sera Džona otrais šāviens bija trāpījis policijas priekšniekam īkšķa gala, atplēsdams nagu ta, ka tas stiepās taisna leņķi pret miesu; augstais kungs lekaja no vienas kajas uz. otru, lādējās un pulējās piesaitet nagu ar kabatlakatiņu. — Kad vergi sāk dumpoties, — viņš dusmas šņaca, — un paceļ rokas pret saviem kungiem, neiznāk nekās vairāk par šito… — Lokomobiles vadītāju parāva uz priekšu. Hlinora iekliedzās; nošviksteja liks zobens un iegriezās jauneklim kakla. Slikti nomērķētais šķēliens puisi nenogalināja; viņš meklēja glābiņu pieElinoras, un, kamēr karakalpi, bailes gribēdami pabeigt briesmu darbu, cirta vēl un vēlreiz, jaunekļa asinis lija viņai uz kājām. Likās, ka paiet vesela mūžība, līdz ķermenis raustīdamies un lēkādams norimst un apklust.
Ta bija pirmā vārdarbīgā nāve, ko Elinora redzēja, un šī nozieguma drausmas nekād nebija iespējams aizmirst. Viņa nokara galvu, pūlēdamās palikt pie samaņas, redzot, kā spīdīgas asinis tek lejup un iesūcas putekļos. Viņa nepaģiba, bet saka vemt. Krampji kļuva arvien stiprāki, viņa atrāva rokas no vīriešiem, kas viņu turēja, nokrita ceļos un elsoja. Kad leknie beidzas, viņa pacēla seju, kura pat lūpas bija baltas ka audekls, un saka lādēties. Viņa ladejas angliski un franciski, ķeltu un geļu mēlē, ka arī latiņu valoda; viņa nolādēja seru Entoniju un viņa karakalpus, apsolīdama tiem desmitiem dažādu nāves paveidu maigā, gandrīz laipna balsi, tā ka policijas priekšnieks klausijas viņa gluži ka burv ju važās sakalts. Viņš vairs nerūpējas par savu īkšķi un stāvēja, pieri saraucis, bet tad atguvās un nobļava. lai karakalpi sadabūjot kopa zirgus, kuriem vairs neesot jātnieku. Senešalu piespieda sēsties vienam no tiem mugura; Elinoru kāds karakalps uzsvieda sev priekšā uz zirga, un pulciņš aiz.jaja gar tvaika dzinēja sprakstošajam paliekām, dodoties pāri tīrelim, neapšaubāmi nodomājis satikties ar kādu zvejas laivu, kas guslckņus aizvestu uz tādu vietu, kur sadzīt pēdas nebulu iespejams. Tajos laikos Pūlā bija viri, kas par pienācīgu maksu būtu ar mieru aizvest jūga pat pašu karali.