Lai kāds plāns bija prātā seram Entonijam, tam nebi ja lemts piepildīties. Vērodami attālo kauju caur savam stiprajam C'eisa lecam, to pāri tīrelim bija redzējuši signalizētāji, un dūmu aizsegu, kas ietina vilcienu, varēja viegli saskatīt no Korlas. Traucas signāli, kas brīdinaja ne vien pils garnizonu, bcl arī Vēremas zemessargus; uzbrucējus pārtvēra, pirms lie paspēja nokļūt pie jūras. Polici jas priekšnieks, ieraudzījis, ka ir atgriezts no bēgšanas ceļa. apstājās un droši vien būtu čakli centies panākt, lai izdotos L li noru izmantot par gūstekni, ja vien viņa nebulu iekodusi roka karakalpam, kas viņu turēja, un novēlusies no zirga — todien jau otro reizi. Viņa iekrita irbuleņu krūma, pieceļas — saskrāpēta līdz asinīm un niknākā par niknu. Cīniņš beidzās visai atri, un sers Entonijs ar saviem ļaudīm nometa ieročus.
Elinora piekliboja pie lireli stāvošajiem, šauteņu loka ieslēgtajiem Lntonija varzas dalībniekiem. Sargi skrēja viņai klat, lai palīdzētu, taču viņa tos atgrūda. Viņa leni nosoļoja gar apcietinātājiem, berzēdama sanu, neapzinati lasīdama no svārkiem zāles stiebrus un zariņus, un likās, ka viņas smadzenes ka dīvaini vīna tvaiki kusa un burbuļo niknums. — Nu, ser Entonij, — viņa sacīja. — Ceļa es šo to apsolī ju. Un te, rietumos, mes vārdu luram… — Policijas priekšnieks mēģinaja kaulēties vai lūgties, lai viņu atstaj dzīvu, taču Elinora platām acīm lūkojas viņa. it ka šis cilvēks runātu kādā nepazīstama valoda. — Vējam lūdziet želaslibu, — viņa teica, it ka nespēdama apslēpt pārsteigumu. — Klintīm vai varenajam jūras bangām to lūdziet, bet pie manis gan nenāciet un nesmilkstiel… — Viņa pievērsās senešalam. — Pakariet tos! — viņa uzsauca. — Par nodevību, par asinspirti… — Milēdij…
Elinora, piecirzdama kāju pie zemes, uzkliedza: — Pakariet tos!… — Viņai līdzas dižciltīga zirga mugurā sēdēja kāds karakalps; viņa sagraba to aiz adas kamzoļa un rava tik spēcīgi, ka virs gandrīz velšus izvēlās no segliem, Elinora uzlēca dzīvniekam mugura un aizdrazas, pirms kāds paspēja pacelt roku; satrakota viņa joņoja pāri tīrelim, zvetēdama lopiņa kaklu ar dūri. Senešals viņai sekoja, atslādams gustekņus to liktenim. Elinora palēnināja gaitu, kad bija atlikusi jūdze līdz pilij, nolēca zeme un pieskrēja pie pakalna, no kura varēja redzei priekšā plešamies savu dzimto vietu, pils pagalmus un torņus, un kalnus, kuri kairs savā pusē ietiecās tīrajā gaisa, asi iezīmēdamies pret debesim. Kad senešals piejaja līdzās, viņa satvēra tā seglu kāpsli, sažņaugdama pirkstos cieto adu. Ja viņš bija cerējis, ka mežonīgie aulekši būs jaunavu nomierinājuši, viņš maldijas. Elinora bija pārāk saniknota, lai runātu; balsieni lauzas no mutes ka plīstoša stikla drumslas. — Ser Džon, viņa iesāka, — pirms te atklīda mušu tauta un Sentleki klajuma asiņaina kauja to ieņēma, šo vietu sauca par Cicitu proti, Vārtiem. Vai tiesa?
Ja, milēdij. — Vārdi krita smagi kā akmeņi.
Nu tad pie ši vārdu mēs atkal atgriezīsimies, — viņa izlēma. — Ejiet pie maniem rentniekiem 1 jelaja līdzenumā un uz ziemeļiem līdz Seramtaunai. Ejiet pret rietumiem uz Dernoveriju un pret austrumiem uz Bornas ciematu. Sakiet viņiem… — Elinorai aizžņaudzās balss. Viņa piespieda sevi nomierināties. — Sakiet viņiem, ka Geita ir slēgta un atslēga ir pie Elinoras… — Jaunava novilka no pirksta zīmoggredzenu. — Ņemiet manu gredzenu un dodieties ceļa…
Senešals satvēra Elinoras plecu un pagrieza jaunavu pret sevi. urbdamies ar skatienu viņas satrauktajās acis. — Milēdij, — viņš piesardzīgi teica, — tas nozīme karu…
Elinora atgrūda senešala roku,"ar pūlēm vilkdama elpu.
Vai jūs iesiet, — viņa saskaitusies noprasīja, — vai arī
man jasūta cits? Senešals vairs nebilda ne vārda, iespieda zirgam piešus sānos, pagriezās un aizauļo ja uz ziemeļiem, saceldams uz Veremas ceļa putekļu mākoņus. I'li nora sēdas atkal zirga mugura un, skaļi uzmundrinādama dzīvnieku, iejāja ieleja, iedzīdama dzīvžogos nelielas mašīnas, kas puzdamas elsdamas, vēcinadamas sparniņus, spruka uz visam pusēm.
Kaut arī viņas karavīri spieda saviem zirgiem piešus sānos līdz asinīm, neviens nespēja tureties viņai līdzi…
Nekāvējoties nosūtīja ziņas uz. I.ondīniju karalim, taču visi semafori atnesa atbildi, ka( arlzs jau aizceļojis uz.Ameriku. Sera Entonija triecienam bija izvēlēts izdevīgākais brīdis, jo, lai gan klīda baumas, ka Ģilde protot aizsūtīt ziņu pat uz Jauno Pasauli —ka, to neviens nespēja uzminēt —, nebi ja zināms neviens paņēmiens, ka stāties sakaros ar kuģi. kas brauc pa juru. Pa to laiku policijas priekšnieka atbalstitaji plosījās galvaspilsētā, draudēdami ar navi, iznīcību un vēl ko ļaunāku, bet Kaijas un Dīlas kungs Henrijs saskaņa ar tiešiem norādījumiem no Romas steidzīgi vāca kopā karaspēku. Elinoras paredzējumi bija liela mērā piepildījušies; karaļa prombūtnes laika vaukšķeja visādi suņi. Pakts, ka strīds sākotnēji bija izcelies par jautājumu, ko patlaban visumā atzina par administratīvu kļūdu, piešķīra stāvoklim vēl skumjāku un ironiskāku pieskaņu.
Pilskundze Dorseta saduras ar daudzam problēmām. Viņa varēja iesaukl vīrus no apkārtējiem apgabaliem; vienkāršās tautas pārstāvji saplūstu zem viņas karogiem airi vien, taču pastāvīga armija ir jāēdina un jāģērbj, un jāapbruņo. Niknums dienam ilgi deva Elinorai speķu strādāt ar saviem kapteiņiem un mājas ļaudīm, gatavojot vajadzīgo krājumu sarakstus. Pats pirmais un butiskakais neapšaubāmi bija nauda, un pēc tas viņa aizjāja uz. ziemeļiem, uz Dērnovēriju. Kas notika starp viņu un sirmo vectēvu, neviens nekād neuzzinaja, taču veselu nedēļu sarkanbrūnas tvaika dzītās
lokomobiles ripoja uz Korfgeitu, vezdamas daždažādas mantas. Tās atgādāja miltus un graudus, mājlopus, sālītu gaļu un konservus, lodes, šaujampulveri, mīkstus aizbāžņus pulvera saturēšanai lielgabalos, munīciju musketern, virves un degļus, mašīneļļu, petroleju un darvu; ceļamie bloki šķindēja augām naktīm, celtņi, ko elsdami drebināja nelieli stacionāri dzinēji, iešūpoja kravu pēc kravas augstu torņos. kāds atbalsts varētu pienākt no pārējām valsts daļām, lilinorai nebija ne jausmas, un viņa plānojot rēķinājās ar visļaunāko, piepildīdama pagalmus ar vīriem un vajadzīgajiem krājumiem. Tieši tāpēc Henrijs ierazdamies atrada pili tik labi sagatavotu un tāda apņēmībā tureties līdz nāvei.
Vakarā pēc asinspirts Elinora ieaicinaja senešalu sava istabā. Viņa bija bala ka nave, zem acīm tumši, zilgani loki. Viņa pamāja ienācējam uz krēslu, kādu bridi vēl sēdēja, stīvu skatienu lūkodamās kamīna liesmas un kustīgajās ēnas. — Nu, ser Džon, — Elinora beidzot ierunājās, — te nu es sedeju un izdomāju skaļu frāzi par… par to, kas šorīt notika. Paklausieties, kādu. «Es izdzinu Romas dunduru no savas pils mūriem.» Un beigas.