Senešals atkal pagaidīja, zinādams, ka vārdi nav nekāds palīgs.
Viņš neatbildēja, un Elinora iesmējās un noklepojās. — Skaidrs, ka tas nelīdz, — viņa sacīja. — Man acu priekšā joprojām ir tikai tie radījumi grāvī un ņudzeklis uz šaurā ceļa. Nezin kapēc nekās cits nešķiet īsts. Vairs ne.
— Es aiztriecu tēvu Sebastjanu, — viņa turpināja. — Viņš man sacīja, ka es par savu nodarījumu nevarot gaidīt nekādu piedošanu, pat ja es basām kājām noietu uz pašu Romu… Es viņam pateicu, lai labāk iet projām; ja piedot nav iespējams, tad viņš nevar sniegt nekādu mierinājumu un palikdams tikai uzņemas naveS grēku. Es teicu: zinu, ka esmu nolādētā, jo pirmā esmu pati sevi nolādējusi un man nav jāgaida, lai kāds dievs to izdara mana vietā. Protams, tas no visa bija pats ļaunākais; cs to sacīju viņam tikai tadeļ, lai nodarītu sāpes, taču vēlāk sapratu, ka lik un tā esmu to domājusi, ka cs gluži vienkārši neesmu vairs kristiete. Es sacīju: ja tas ir nepieciešams, es uzmodināšu dažus senus dievus, Tunoru vai varbūt Votanu vai Balduru Kristus vieta, jo viņš pats stastija man pirms daudziem gadiem, kad es mācījos, sēdēdama viņam uz. ceļiem, ka Baldūrs esot tikai Jēzus vecakais paveids un ka bi juši daudzi dievi, kas lējuši asinis. —• Viņa ar nedrošu roku ieleja sev vīnu. — Un tad es pavadīju pccpusdicnu piedzerdamas. Vai jus ne jūtat pret mani riebumu?
Senešals pakratīja galvu. Viņš nekād nenosodīja I Minoru, nebija to darījis nekād visa viņas mūžā, un patlaban nebija īstais bridis saki to darīt.
IMinora iesmejas un paberzēja seju. — Man kaut kas… vajadzīgs, — viņa pavēstīja. — Varbūt sods. Ja es liktu jums atnest pātagu un sist mani līdz asinīm, vai jus to darītu?
Viņš lūpas sakniebis, atkal papurinaja galvu.
— Ja, — viņa piekrita. —Jus to nedarītu, vai ne… Visu cilu. tikai nedarītu man gauži. Es julu, ka man gribas… kliegt vai arī vemt, vai kaut ko citu. Varbūt abus reize. Džon, ja mani izslēgs no Baznīcas, ko darīs mani ļaudis?
Viņš savu atbildi bija jau rūpīgi apdomājis. — Atsacīsies no Romas, — viņš teica. — Tagad ir aizgajis Pārāk tālu. lai kāds grieztos atpakaļ. Jūs redzēsiet, miledi j.
— Un pavests?
Viņš atkal mirkli padomāja. —Viņš katra ziņa rīkosies un darīs to ātri, tomēr es nespēju iztēloties viņu vedam veselu armiju pa juru no pašas Itālijas, lai pakļautu vienu cietoksni. Bet kaut ko viņš noteikti izdarīs: viņš dos norādī jumus saviem cilvēkiem Eondinija lietot pret mums speķu, un, manuprāt, mes pieredzēsim arī, ka daži no 1 .uaras un Nīderlandes pārkuģos pāri Kanālam, lai palūkotos, ko šai jutekli var pagrabi. Viņiem jau gadsimtiem ilgi gribas pārcelt dažus robežmietiņus un apmierināt savas prasības pēc Anglijas zemes, un patlaban, protams, irlik laba iespēja ka nekād.
Saprotu, — viņa nogurusi sacīja. — Galu gala iznāk, ka es visu esmu salaidusi grīste; Čarlza patlaban te nav, un es esmu iespēlējusi viņiem tieši rokās. Viņi bariem vien trieksies uz Angliju, un Baznīca dos visu savu svētību, lai šeit apspiestu bruņoto sacelšanos. Ka tas beigsies, es vienkārši nespēju iedomāties. — Viņa piecēlās un nemierīgi saka soļot šurpu turpu pa istabu. — Ne, tas nelīdz, — viņa sacīja. — Es nekādi nespēju šonakt mierīgi sēdēt un gaidīt. — Viņa aizsūtī ja pēc rakstveža un virsniekiem, kas komandēja kājniekus un artilēriju; visi strādāja līdz agram rītam, sastādīdami papildu pārtikas produktu sarakstus, ietverdami to, kas būs nepieciešams, lai izturētu ilglaicīgu aplenkumu.
Nav šaubu, — sacīja Elinora, atkal atguvusi sev raksturīgo praktisko pratu, — ka mūs iespundēs uz krietnu laiku. īstenībā līdz tam, kad atgriezīsies ("arlzs. Nevar but arī runas par bruņinieku paražu ievērošanu, par pastaigam, ņemot Ildzi ieročus, vai kaut ko tamlīdzīgu, tas viss irdaudz par nopietnu, bet vismaz, kad tas būs pari, mēs uzzināsim, kas patiesībā valda par valsti — mēs vai kāds itāliešu priesteris. —Viņa ieleja vīnu. —Nu, kungi, paklausīsimies jūsu ieteikumus! ,1us varat dabūt visu nepieciešamo — ieročus, karavīrus, pārtiku. Es lūdzu tikai vienu. Neaizmirstiet itin neko! Mcs nevaram atļauties aizmirst nevienu sīkumu; atcerieties: viena vienīga kļūda — un mūs gaidīs karatavas vai vēl kas ļaunaks…
Senešals palika kopa ar viņu, pēc tam kad citi bija aizgājuši, sēdēdams pie kamīna un malkodams vīnu, vērpjot stāstus par visiem tematiem, sakot no dieviem līdz karaļiem; viņš stāstīja par zemi, tas vēsturi un tas ļaudīm; par Elinoru, viņas ģimeni un audzināšanu. Zināt, — viņa sacīja, tas ir dīvaini, ser Džon. bet šorīt, kad es izšāvu, man likās, ka stāvu kaut kur ārpus pašas un tikai vēro ju, ko dara mans ķermenis. Itin ka es un jus ari, mēs visi, esam tikai zāle nostādītās lelles. Vai arī marionetes uz skatuves. Mazi mehānismi, kas telo savas lomas, ko paši nesaprot. — Viņa platam acīm veras vīna glazē, grozīdama to rokas, lai redzētu, ka laja, zeltaini dzirkstot, dejo ka liesmu, tā spuldžu atspulumi. Tad viņa, saraukusi pieri, pacēla acis, tumšas un mīklainas. — Vai jus zināt, ka es to domāju?
Viņš nopietni palocī ja galvu. — Ja, miledij…
Ja, — viņa turpināja. — tas ir itin ka… deja, menuets vai pavana. Kaut kas cels un bez. mērķa; visi soļi laja ir izkārtoti pēc plana. Tiem ir sakums, un tiem ir beigas… Viņa nosēdas uz grīdas pie kamīna un pavilka zem sevis kajas. — Ser Džon, — viņa leica, — reizēm man šķiet, ka dzīve ir pilna jēgas, ka visādās šķiedras un pavedieni saaužas ka gobelēna vai brokātā. Tāpēc, ja vienu izvelk vai parauj, visa audumā pilnīgi pārmaiņas raksts. Bet tad man atkal ienāca prātā… tas viss ir pilnīgi bezjēdzīgs, jēga būtu viena un tā pati, vai mēs virzāmies uz. priekšu vai atpakaļ, sekas noved pie cēloņiem un tie pie jaunam sekām… varbūt tieši tā noliks, kad mēs nokļūsim pie l.aika beigu robežas. Visa pasaule atsprāgs vaļa un aizvīsies atpakaļ pie sakuma… — l llinora nogurusi paberzēja pieri. — Mana runa ir nesakarīga, vai ne? Esmu aizsēdējusies pārāk vēlu…
Senešals saudzīgi izņēma viņai no pirkstiem vīna glāzi. Kadu bridi viņa sēdēja klusēdama un. kad ierunājās, likās ieshgusi pusmiega. — Vai atceraties, ka pirms gadiem man kaut ko stāstījāt? — viņa Vaicaja. — Par to, ka manam vectēva brālim Džesi jam salūza sirds, kad mana vecmāmiņa negribēja viņu precei, un viņš iegrūda nāvē savu draugu, un ka ar to dīvainā kārtā sakas viss viņa darbs… Tas stāsts likās tik īsts, es esmu pārliecināta: tā droši vien tiešām ir bijis. Nu, tagad es to varu pabeigt jusu vietā. Jus varat saskalil Cēloņus un Sekas visa ceļa garumā. Ja mēs…
uzvarētu, lati uzvaras cēlonis būtu vectēva nauda. Un nauda mums ir nākusi no Džesija, un viņš sapelnīja to tāpēc, ka tā meitene… Tas ir līdzīgi ķiniešu kārbiņām. Ikviena no tam ir arvien mazāka kārbiņā — un tā visu laiku, līdz tas kļūst pavisam mazas un ir pārāk sīkas, lai būtu saskatāmas, un tomēr tās turpina rukt arvien mazākas.
Senešals gaidīja, taču Llinora vairs nerunāja.
Nākamajās dienās pili ritēja raita darbība. Llinoras ziņneši jādelēja pa visu apkaimi, vezdami jaunus papildinājumus aizstāvju pulkam, pārtikas krājumus un liellopus turpmākajam laikam. Dzīvniekiem iekārtoja lielo lejas pagalmu; gar arējiem mūriem stiepās aizgaldi un apžogojumi. Atkal dārdinaja tvaika dzītas lokomobiles, vezdamas no Vēremas lopbarības raušus un siena ķīpas. Elsdamas tas ripoja pa ceļu ar tukšām platformām, klaudzēdamas atgriežas pa arējiem vārtiem, lai novietotu savu kravu kaudzes uz nelīdzenas zāles. Visu iespējamo sastūma zem nojumēm; to, kas palika ārpuse, apklāja ar brezentu, ko nobēra ar kūdru un akmeņu šķembām. Ja ienaidnieks atvedīs ugunsspļavejas mašīnas, sausais siens būs pirmais mērķis. Celtņi klabēja augu dienu un arī lielāko daļu nakts, izvietodami pārtiku pagrabos, ceļot augša bultu saišķus palšavēju strēlniekiem, lādiņus lielgabaliem. Semafori reti stāvēja mierā. Zeme dega ka drudzi, Londīnija bruņojās, jauniesauktie no Saseksas un Kentas soļoja uz rietumiem, liel tad saka pienākt ļaunākas vēstis. No Francijas, no Luaras pilīm vīri plūda, lai piedalītos Svētaja krusla karā, un dienvidos otra armāda sakapa kuģos, lai dotos uz Angliju, .lanis nesūtīja Flinorai nevienu vārdu, taču viņa nodomi bija pat skaidraki bez tiem. Pilskundze dubultoja pūles. Lokomobiles vilka platas dzelzs važas pāri piemirkuša dumbraja maļam, strādnieki sadedzināja pils pakalna nocirstos brikšņus, ka arī krūmus un kokus, kas gadu gaitā bija paši iesējušies, un par nomelnējušo zaļi noklājās tonna pēc tonnas samalta krita. Tagad slīpas nokalnes vizēja pal zvaigžņu gaisma, tapcc, ja pa tām rāptos augša karavīri, tūdaļ hutu redzami viņu silueti. Piedevām vēl plūda šurp ziņkārīgie, novietodami savas mazas tauriņmašīnas ciemata laukuma, bariem vien plūzdami uz. pili, iekšā pa vārtiem un pāri pagalmiem, blenzdami uz lielgabaliem un sargiem, kas stāvēja uz mūriem, bāzdami degunus viena vieta, okšķerēdami ar pirkstiem otra, gandrīz nepārtraukti visus apgrutinadami. I Minora būtu varējusi aizslēgt vārtus, taču to darīt liedza lepnums. Lepnums un senešala padoms. Lai ļaudis redz, viņš klusu noteica. Rosiniet viņu simpātijas, radiet viņos izpratni. Pilskundzei nakamajos mēnešos būšot vajadzīgs viss atbalsts, ko viņa varēšot saņemt no valsts iedzīvotajiem.