Tnsdesmitaja diena pcc asinspirts senešals pieceļas un apģērbās jau rīta agruma. Viņš klusi nogaja lejup pa miega grimušā torņa kapnem, devās cauri istabām un gaiteņiem, kas. iebūvēti mūros, atgādinaja šūnas medus kare, pasoļoja garam bultu spraugām un maziem lodziņiem, pa kuriem spraucas iekšā bālpelēkagaisma, garām kadain sargam, kas snauda sava posteni, bet aši saslejas un atdeva godu, skaļi uzsizdams ar avu pa akmens plātni. Sers Džons atņēma sveicienu, izklaidīgi paceldams roku, jo domas kavējās kaut kur tālu projām. ārā, augšēja pagalma dzestrajā gaisa, viņš apstājas. Iznirdami no nakts, ap viņu slejas aizsargmūri, milzu ēnas ar cilvēku stāvu sīkajam ēnām augšmala. Par sargu galvam cēlas viņu elpas mākonīši. Tālu leja zilgani, neskaidri drūzmējās ciemata māju jumti, šur lur dega kada gaismiņa, ārā, tīrelī, vientuļš spīdums noradīja sencšalam, kur kāds akmeņkaļa palīgs, lukturi roka, smagiem soļiem dodas uz darbu. Sers Džons novērsās; acis gan redzēja, bet prati bija aizņemti ar ko cilu, domās ieslēgtu. Saja austras stunda, ka vienmēr, šķita, ka Laiks varētu apstaties, apgriezties un il ka ieplūst sevī, pirms sāk atkal traukties uz priekšu, modinādams jaunu dienu. Pils likās nevis liels, blāvs akmens kronis, kas slejas kalna virsotne, bet samilzis gunis, klusuma sala, kas peld laika straume un varbūt dzen iespēju atvases, kuram nav robežu tapat ka saules gaitam. Saja bridi savas domas nesaprata arī pats senešals un, dabiski, nebulu sapratis neviens cits. Tas bija senas domas, pirmo cilvēku pirmās domas, jo senešals piederēja pie seno cilts.
Otra pils pagalma gala pāri apdegušas zāles klatam bezdibenim izvirzījās masīva Bateventa torņa izbūves, līdzīgas kuģa priekšgalu rotājošām tēlam. Senešals apstājās pie lejas durvīm, pieversis savas dīvainās acis apvārsnim, un leni pagriezās pret Celovas pakalna signaltorni. Tai paša mirklī semalbra posmainas rokas saka klaudzēt.
Sļucot ar kajam pa akmens plāksnēm, senešals gāja augša pa torņa kāpnēm, dzirdēdams sava aizmugure dārdoņu un kadu balsi. pāri pagalmam steidzas kāds signālpažs, gandrīz vēl zens sakrunkotas zeķes, ša tā plecos uzmesta apmetni, ziņu bloknotu roka, acis berzēdams. Tālu aiz tīreļa, tur. kur saplūda jūras un debesu zilgme, uzzibsnīja gaisma un tad nozuda. Tad vēl un vēl viena, tad pavīdēja kaut kas līdzīgs burai. Izskatījās, it ka tur būtu noenkurojusies flote, kas iztaisno savu rindu un gaida.
Kāpņu augšgala aizslēgtas durvis vērās uz mazu telpu, kas bija izveidota akmens sienā. Atslēga no šis telpas bija vienīgi senešalam. Pati tā izskatī jās dīvaina neliela lietiņa ar apaļu augšdaļu, kam zobu vieta bija viļņota vara josla. Viņš iebāza to slēdzenē un pagrieza; durvis at veras. Senešals atstaja tas vaļā, viņa rokas veikli kustējās, sastādot maģisku aparatu, ko pāvesti sava gudrībā jau sen bija aizlieguši. No vara un sarkankoka izgatavotais aparāts šķindēja un klaudzēja; uzzibeja zila dzirkstelite; neizpetitajaetera aizlidoja viņa vārds un jautājumi — neredzami, klusi, tūkstošreiz alraki par semaforu kustībām. Viņš rāmi pasmaidī ja, paņēma papīru un rakstaino un saka rakstīt, nejuzdams vairs apkārtējo pasauli, sakopojis visas savas domas ap aparātu, kas dzirkstīja un zibsnīja pirkstos.
Durvis aiz viņa pavērās uz iekšu. Viņš dzirdēja kadu ievelkam elpu, pret akmeni nošvīkstam kurpi. Papīru roka turēdams, scncšals pagriezās. I Iz galda novietotā lietiņa viņa aizmugure spalgi klabēja, kaut arī neviens tai nepieskaras un to nevadī ja. Senešals atkal mīļi pasmaidīja. — Miledij…
Acis iepletusi, viņa kapas atpakaļ, pacēlusi roku pie kakla, lai savilktu ap to lakatu, ko bija apmetuši ap pleciem. Mazajā kambarīti dobji atskanēja viņas aizsmakusi balss:
Melna maģija…
Senešals pameta aparātu un aizsteidzas viņai pa pēdām.
Elinor.J. —Viņš notvēra Elinoru kāpņu apakšā. — Elinor, man likās, ka jūs esat sapratigaka… — Viņš saņēma jaunavu aiz rokas un vilka sev līdzi. Viņa gāja negribīgi, raudamās atpakaļ; iencc augša klaudzinaja ka traka, lespraukusies pa durvīm, lūpas pavērusi, viņa pieķērās ar roku pie sienas un skati jas uz. mazo, sātana apmāto ierīci. Senešals saka smieties. — Paklau, Elinor! vēl likai trūkst, ka ļaudis jus redzētu tāda stāvokli! — Durvis aiz viņas aizveras; atslēga noklikstēja, Elinorai drebēja lūpas; viņa nespēja novērst acis no lieliņas, kas atradās uz galda. — Ser Džon, — viņa izstostīja. — Kas tas ir?…
Senešals nepacietīgi paraustīja plecus, viņa rokas nebeidza kusteties. — Viens no veidiem, ka darbojas elektrīska strava; Ģilde to pazīst jau veselas paaudzes garuma.
I Minora platam acīm skati jas senešala, it kā redzētu viņu pirmo reizi. — Vai tā ir valoda? — viņa izbrīnā taujāja un piegaja tuvāk galdam, vairs nebaidīdamas.
— Viena ziņa —ja.
— Kas tur ar jums runa?
Viņš īsi noteica: — Signalizētāju ģilde. Bet tas nav svarīgi, miledij, scmat'ori klabēs visu dienu. Un šis būs viņu sakāmais —viņi jau sākuši to ziņot…
Pirms viņš paspēja teikumu pabeigt, virs viņu galvām ieskanējās kada balss; tā nāca cauri sienai — skaļa un brīnumaina.
— Kērfilija ķērusies pie ieročiem…
I ilinora satraukta sarāvās, vērdamas augšup; viņas lūpas kustējās, taču bez skaņas.
— Un Pevensija ari, — lasīdams ziņu, piebilda senešals.
Un Bomarisa, Kerlona, Orforda… Boudiema pārgājusi
karaļa puse, Kernervena sadedzinājusi savu hartu. arī Kolčestera, Vorika, Premlingema, Brembera, Kārdifa, Cepstova… — Iilinora vairs neklausijas, bet pieskrēja klat senešalam, smiedamās apcirta rokas viņam ap kaklu, nelielaja laukumiņa griezdamas deja, neraudzīdamās, kas notiek ar vadiem, bateri jām un linumiem. Augu dienu līdz vakaram un vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās ar lielu nokavēšanos no torņa trokšņaini pienāca arvien jaunas un jaunas ziņas… Liesmu loku staros bija ietērpti senu, slavenu vietu vārdi: Douvera un Dārleha, un Kenilvorta, Ladlova, Volmera, Jorka… I In tālu no rietumiem cauri jūras miglai lauzas vārdi, kas atgadinaja senu ieroču šķindu: Berija, Pomroja, Lostvidila, Tintagcla, Restormela.