Taču no tīreļa puses rāpās uz priekšu ugunis, tas zibsnīja arī tālu jūra. Pusnakti pēkšņi pārtrūka signāltorņu darbs. Nakamaja rilā Korfgeita bija ielenkta, un pie signaltorņiem šūpojas vienīgi cilvēku līķi.
Tomēr sacelšanas karaliskajos un baronu cietokšņos visas valsts malas Korfgeitas aizstāvjiem aiztaupī ja armādas trieciena galveno smagumu. Tas armija lauzas uz zemes iekšieni, soļodama steidzīgi un nakts laika, taču, ejot pa kalnu spraugu, to krietni paretinaja Llinoras artilērija. Ap piecsimt viru palika, lai turētu ielenkumā Kortu. Viņi vai nu bija at veduši līdzi vai sameistaroja uz vietas veselu virkni kara mašīnu, gan tādu, kas varēja raidīt lielus šāviņus, gan akmeņu sviežamas ierīces. Tās kopa ar trijiem lieliem trebušetiem — arī kadu šāviņu raiditaju paveidu — Pārliecināšanas ieroci, Uzticību Romai un Vilkati apšaudīja murus no ielejas un apkārtējām nogāzēm. Tomēr attālums bija tik liels un pils slejas tik augstu, ka trapi ja tikai nedaudzi šāviņi un arī vienīgi arējos aizsargmūrus. Parasti tie ķcra labi ja kādu nocietinājumu lejasdaļas akmeņus, ar dobju būkšķi allēkdami atpakaļ; retos šāviņus, kas nonāca pagalmos, Klinoras viri apsveica ka papildinājumu pašu krājumiem. Pilskundz.es ieročus varēja labāk notēmēt, un kopa ar milzīgajiem lielgabaliem lic izraisīja tādu jucekli, ka aplencējus drīz atvilka aiz slapja dumbraja. Pavesta viri rīkoja no turienes uzbrukumu pēc uzbrukuma, mainīdami paņēmienus, cerot, ka tā pārsteigs aizstāvjus, tomēr viņus ka atsita, tā atsita atpakaļ. Uzbrucēji lietoja arī milzīgus vairogus, ko katru spēja nest uz. savam mugurām kopa ducis viru, taču snaiperi ietrieca bultas nepiesegtajās kajas, tā ka nelaimīgie ar visiem saviem ieročiem atmuguriski icgazas straume, atstādami aiz sevis uz zemes vaļņiem platas asiņu svītras. Mēģinājumu parakties zem nocietinājumiem aizstāvji vēroja dnzak ar lidzjutibu nekā ar raizēm. Pārvietojamos koka torņus graušanai varēja izmantot tikai pret ārējiem vārtiem. Vienu tādu uzbuvēja ārā, tīreli, kur to nespēja sasniegt talšavcji lielgabali: tas bija smags tornis, apkarināts ar samitrinatam ādām. 'Ibrni tika iekārtoti trīs stāvi snaiperiem. Kāda rītausmā tas piebrauca klat; sviedrus liedami, to stūma simt karakalpi, un tas rībēdams ripoja pa ciemata ielu. Taču Grāvējs, ierakts aiz trīskāršas smilšu maisu grēdas, sašķaidīja to viena paņēmiena, izsvaidīdams gan vīrus, gan daļas no tiem lielajā grāvi uz abam pusēm.
Pēc tam cīniņa iestājās pārtraukums, un aplencēji sveica Hlinoru, solīdami, ka pavests .lanis viņai piedošot (solīt tā kaut ko viņiem nebija tiesību), un vaicāja, kādi īsti esot viņas nodomi, vai viņa uzskatot, ka spej karot pret visu pasauli. Pēc tam viņi atsūtīja ziņnesi, kas atnesa vēsti il ka no Čārlza: viņš Iii i norai rakstīja, ka ciņa zaudēta un viņai jāpadodas Romai. Viņa ziņnesi aiztrenca, reizē piedāvādama: ja viņš ar tādu viltus uzdevumu ieradīšoties vēlreiz, tad tikšot iebāzts metamās ierīces cilpa un pa gaisu aizlingots ātrākā ceļa atpakaļ. Sekoja tāda bombardēšana ka nekād iepriekš. Visu dienu gaisa brakšķēdami (raucas klintsbluķi, no tuvējām akmeņlauztuvēm cēlās balti putekļi, akmeņkaļi strādaja vaiga sviedros, lai piemērotu bluķus cilpām. Viri rapas augša pa stāvajam nogāzēm, viņus no aizmugures bikstīja virsnieki ar pielādētām musketēm, lai šaubīgajiem ielaistu lodi mugura, lilinora deva viņiem drausmīgu mācību. Aizstāvji, šķietami apjukuši, atkapas no vesela posma zemakaja mun, pametot vaļa ārējo vārtu režģi. Uzbrucēji, bļaudami ka satrakoti nezvēri, pieskrēja pie Mocekļa vārtiem un saspiedās kopā, dauzīdami un pulēdamies atraut vaļa iekšējo vārtu režģa stangas. Savu kļudu viņi saprata par vēlu, lai paspētu izglābties. Aiz. viņu mugurām žigli nolaidās akmens siena paslēptais arejais režģis, cilvēkus ka lopiņus ieslēdzot buri, kamēr no augšas pa atverēm uz viņiem gazas varoša eļļa. Nu aplencēji, dabujuši rugtu mācību, nopietni nolēma pils aizstāvjus nomērdēt badā, taču, kad pienāca novembris un tad Ziemsvētki, pēc tam Jaungads, augstaja tornī joprojām plīvoja karogi oriflamma un Klinoras cilts puķes un leopardi. No karaļa joprojām nebija pienākusi neviena vēsts; senešalam patlaban nepalīdzēja nedz brīnumdarbi, nedz bezdrāts telegrāfs, valsts bija mēma. Tad beidzot atlidoja ziņas; tas atnesa signalizētāju seržants, kurš kadu dienu krēsla bija izkļuvis cauri ienaidnieka līnijai, taču atradās jau uz. nāves sliekšņa: viņam mugura bija iešauta bulta. Kritusi bija Bomarisa, Kērlona un pēc četrdesmit dienu ilgas cīņas padevies varenais Dubras tornis.
Tonakt Hlinora ilgi negāja gulēt. Viņa izstaigāja torņa istabas un pils pagalmus, kur tagad rēgojas gruvešu kaudzes. Tik tikko saka aust gaisma, kad pie viņas pienāca senešals. Ka dzintara asaras raudādamas dega lapas, saīgi savas vietas snauduļoja, satraukti saraudamies, kad iešvikstējas logu zīda aizkari. Par Lielo tīreli cēlās migla, un mēnesi aizklāja mākonis.
— Sakiet man, ser Džon… — viņa teica, un viņas balss skanēja ka mazam bērnam, kas apmaldījies — dzestrajā gaisa tā bija tikko dzirdama. — Pienāciet te, pie si loga, un pasakiet man, ko jus redzat…
Senešals ilgi stāvēja klusēdams. Tad smagi atskanēja vārdi: — Es redzu nakts miglājus klājāmies par kalniem un musu ienaidnieku sargkareivju ugunskurus… — Viņš grasījās atstāt Elinoru vienu, bet viņa skaidra balsi pasauca seru Džonu atpakaļ.
— AizJaictgais…
Senešals apstājās ar muguru pret Elinoru; un, viņam tā stāvot, jaunava uzrunāja draugu tajā vārda, ar katlu viņš bija pazīstams Seno Garu pulka. — Es jums reiz sacīju, viņas balss grieza ka asmens, — ka jus zināsiet, kad man būs jādzird patiesība. Tagad es jums It) pieprasu. Panāciet atkal šurp un pasakiet, ko jus redzat!
Kamēr viņš, galvu rokā albalstījis, domāja, viņa stāvēja turpat līdzas: sers Džons varēja nakts krēsla sajust viņas siltumu, viņas auguma liego smaržu. — Es redzu, ka visam tam, kas mums ir pazīstams, pienāks gals, — viņš beidzot sacīja. — Lielā Geita guļ drupas, uz. mūriem plīvo pāvesta Jana karogi.
Elinora nelaida viņu vaļa. — Un ka ar mani, ser Džon? Kas lemts man?
Senešals tūlīt neatbildēja, jaunā sieviete norija kakla kamolu, juzdama, ka viņu apņem nakts, ka auguma ieslīd tumsa. — Vai mani gaida nāve? — viņa vaicāja.
— Miledij, — viņš maigi atteica, —jāmirst ir ikvienam…
Tad viņa atmeta galvu un iesmejas, ka pirms mēnešiem
bi ja smējusies seja Raijas un Dīlas I lenri jam. — Nu, tāda gadījuma, — viņa iesaucas, — kamēr varam, mums vēl mazliet jādzīvo! — Un toni. viņi, pirms atausa gaisma, piecdesmit kaujinieku sastāvā izbruka no cietokšņa un sadedzināja Vilkati: tā kauli joprojām guļ uz. kalna. Un garstobra lielgabals Miera Princis satrieca savu līdzinieku rokas, kas bija tik resnas un garas, ka nebi ja lādu koku, ar ko tas aizstat. Tā nu aplencēji atgādāja lielo dižgabalu Svēto Megu, un tad abi ar savu garstobra brāli sarunajas pāri ielejai, līdz dūmi aizvēlās atpakaļ kalnu sprauga ka tvaiks no varoša kalla.
Ļaudis nezināja, ka viņš dodas šurp no telegrāfiem. Bija skaista vasaras diena, kad viņš ar savu svītu šķērsoja jūru ceļa uz Pērbekas salu. Viņi joprojām bija cieši ielenkti; patiesība aplencēji bija nikni uzbrukuši — pirmo reizi daudzu mēnešu laika, un lielajā sajukuma viņš ieradas gandrīz nepieteikts. Pirmo reizi viņi to aptvēra, kad ieleja apklusa lielgabali. Tas bija dīvains klusums, klusums, kas elpoja, kura varēja dzirdēt vēja šalkas par tīreli. Ļaudis redzēja viņa karogus ciematā, zirgus un svītu, kas izvijās pāri klajumam. Senešals steidzīgi uzmeklēja savu kundzi. Viņa atradās otrā pagalmā, aizslavji bija uzstādī juši Miera Princi līdzas Batevcnta tornim un šāva arto uz tiem vīriem, kas pulējās uzrāpties no lejas piekalnē. Elinora bija nokvēpusi dūmos un mazliet notraipi jusies ar asinīm, jo kāds no viņas ļaudīm bija ievainots ar vaļņu bises šāvienu un viņa bija palīdzējusi ievainojumu pārsiet. Ieraudzījusi senešalu, tā vaibstus un stāju, viņa izslējās. Sers Džons rāmi pamāja, apliecinadams lo, ko pilskundze jau bija saskatījusi viņa vaiga. — Miledij, — viņš pavisam rimti pateica. — Jūsu karalis ir šeit…