lilinorai nebija laika pārģērbties un sagatavoties, jo karaliska svīta jau paradijas apakšēja laukuma. Viņa skrēja viena pali leja pa slīpo pagalmu līdz vārtiem; senešals nāca gabaliņu iepakaļ. Neviens cits nekustējās — nedz. lielgabalu apkalpes, nedz strēlnieki, nedz snaiperi, kas stāvēja gar mūriem. I Minora apstājās pie Gravēja (kurš joprojām atradas tur. kur bija sākuma) un atslejas pret stobru. Priekšā viņa redzēja plīvojošus karogus, bruņas, zirgus, kas kodīja dzelžus un dīžājas, juzdami pulvera smārdu, gaidošos karavīrus ar savām šautenēm un zobeniem.
Viņš izjāja uz priekšu viens, nevelēdamies, lai viņu katls sargalu. Viņš redzēja vārtu torņus, kas bija klāti ar kvēpiem un ložu caururbti, režģus, iegrimušus zeme, kura tos bija apklājusi jau pirms gada un kopš tā laika palikusi nenorakta. Viņš garu bridi lūkojas Elinora, kas slavēja, rokas dūres savīstījusi, pie lielgabala, tad pastiepa roku uz priekšu, piedauzīja ar pātagas galu pa režģiem sava priekšā un vienreiz, pamaja ar to.
Paceli…
Matiem plīvojot ap galvu, I 'J i nora nogaidīja, tad sakniebtam lupām pamāja ļaudīm, kas stāvēja augšā. Mirkli valdīja klusums; tad iežvadzējas važas un atsvari ieslīdēja izgrebtajos kanālos. Vārti it ka smagi nopūtās un saka celties augšup, at.svicz.dami sānis sazēlušo zaļi, kas bija iesējusies vārtu pakājē. Viņš tievas uz priekšu, noliekdams galvu zem dzelzs stieņiem, kas vēl joprojām nebija pacēlušies litlz savai vielai akmens mūri; ļaudis dzirdēja, ka zirga pakavi noklab uz iekšēja pagalma akmens plātnēm. Nokāpis no zirga, viņš tuvojās Elinorai, un tikai tad uzvilnīja apsveikumi, kas aizskanēja lulz ciematam, karavīriem, ļaužu rindām uz mūriem, augšup un tālāk projām uz Lielo torni. Tā cietoksnis patievas: padevās savam lēņa kungam un nevienam citam.
Pirms Elinora atstāja savas mājas, viņa vēlreiz runaja ar senešalu. Bija agrs rīts, debesis balpclcki zilganas, bieza migla līdzīgi mākoņiem klaja tīreli, solīdama tveicīgu dienu. Elinora, stīvi izslejusics, taisnu muguru sēdēja zirga un platam acīm lūkojās apkārt: lejup pāri pagalmiem, kur lielgabali šaušanas gatavība stāvēja pie ārējiem vārtiem; pāri izkaltušajai, nomīdītajai zālei, pāri kaitīgajai kruslu rindai, kur gulēja mirušie, kas bija apglabati to muru iekšpuse, kurus nelaiķi bija palīdzējuši aizstāvei. Varens pāri viņai slejās lielais galvenais tornis, bals rīta svīduma, tukšs, atstats un gaidošs. Zem viņas piecdesmit jardu atstatumā sēdēja visas Anglijas karalis savu karavīru vidu. Viņš izskatījās salicis un paragri novecojis; noguris no mēnešiem ilgas karadarbības, no kaulēšanas un manevrēšanas, un tirgošanas, cīnoties ar izmisušiem cilvēkiem, kas zinaja, ka tuvojās nenovēršama sakāve, kura labākajā gadī juma zaudēs mājas un mantu, bet ļaunākajā — dzīvību. Viņš bija uzvarējis, ja to varēja saukt par uzvaru; nemiera plolsita zeme atkal bija rama. IJz jautājumu, kas bija uzdots Flinorai, viņš bija atbildējis pats.
Pilskundze mēmi pamāja senešalam un noliecas lejup pie viņa. —Aiz.laicigais, — viņa sacīja. —Jūs, kas esat tik labi kalpojis manam tēvam un man… Ielieciet mana ģerboni vanagu un rozi! Lai puķe ries savas saknes šaja zemē, un putns lai izbauda vēja šalkas…
Senešals palocījās, apsolot pildīt savādo uzdevumu. — Kundze, —viņš sacīja, — mēs alkal liksimies. Tikmēr būs ta, kā jūs vēlēsit ies.
Viņa atsveicinājās, vienreiz paceldama roku; tad, pievilkdama pavadu, paskubināja zirgu, apgrieza to apkārt, noklaudzinaja lejup pa stāvo ceļu un tālāk devās pa Mocekļa vārtu torņu vidu uz lielo lejas pagalmu. Karavīri, zirglietām skaļi džinkstot, sekoja viņai; visi devās cauri ārējam tornim uz ciemata ielu aiz tilta, un Flinora ne reizi neatskatījās atpakaļ.
Nolika kaut kāda tiesa. Bija runa par dzīvību; viņa to saprata kā caur miglu. Šie svinīgie kungi ar parūkam galvas, šie drūmie gaiteņi un tiesas zāles viņai maz ko nozīmēja. Spriedums tika mīkstināts — pēc karaļa Čarlza īpašas vēlmes. Flinoru ieslodzīja Baltajā torni, un tur viņa pavadīja ilgus gadus. Īstenība viņu vairs neuztrauca. Viņa domās pina pavasara ziedu vijas un iztēlojas mākoņu vaļus Dorsetas debesis…
Anglija sakas lielas parinaiņas; arī to viņa apzinajās neskaidri.
Cita pēc citas sagruva pilis. To mūri un nocietinājumi, to iekšējie torņi un torņi pie tiltiem, to vaļņi un skaistie greznojumi. Piļu mūros izlauza caurumus, nodeva ēkas vēju vara. Čarlzs Labais, kas pirmām kailam domāja par savu taulu… — tāda bija cena, ko vajadzēja maksai par karu pret Svēto Romu. Sapieri svīda, rakdami ārā spridzekļus un linot ap bedrēs ieraktajiem koka balstiem salmus.
Korfas kalna nogranda grāviens. Kaul kas nodunēja, norībēja; milzu bluķi iegāzās ūdens straumē. Nograva itin ka zemestrīce, augstu tīrajā gaisa uzlidoja putekļu mākoņi.
Milža nāve.
Čarlzs lava Elinorai aizbēgi: sargs bija aizmidzis. Pie. slepenām durvīm gaidīja zirgs; to visu varēja nokārtot, l ika sagādāta nauda un doti padomi. Viņa nepieņēma ne vienu, ne otru. Aizdrāzās atpakaļ, uz. vielu, kas bi jusi viņas mājas.
Viņu atrada senešals, vienīgais no viņas ļaudīm. Viņa bija ieģerbusies kalponītes kleila un musturotas zeķes, taču viņš savu kundzi atpazina.
Kada piesmirkuša oktobra rīta ilgus gadus pēc tam, kad pēdēja pils bija sabrukusi drupās, divi vīri klusu soļoja pa kadas mazas rietumu pilsētiņas ielām. Izskatījās, ka viņus dziļu kaul kas steidzīgs un neatliekams; tāpēc abi soļoja aši, laiku pa laikam palūkodamies apkārt, il ka lai būtu droši, ka neviens nenovēro. Viri iegriezās kadas viesnīciņas pagalma ieejas arka un pargāja pāri bruģakmeņicin. No arkas lejup nokarājas vīteņaugi, kuru lapas bija nobirušas; vēja dzīta, seja iesitās lietus šalts. Svešinieki pieklauvēja pie durvīm, lapa ielaisti, durvis aiz. viņiem kāds aizāķēja ar važiņu. Aiz. tam sakas gaitenis, gandrīz tumšs ka nakli, kura vēl uzkavējies mazumiņš pēcpusdienas gaismas, — un tālāk kāpnes. Viri klusuciešol kapa augšup. Gala pletās kāpņu
laukumiņš, lur bija redzamas durvis; vīri apstājas pie tam un pieklauvēja, sakuma klusi, tad uzstājīgāk.
Sieviete, kas durvis atvēra, ar roku saturēja kaklam vaļīgi apmesto šalli; par pleciem viņai joprojām krita gari, brūni, cirtaini mali. — Džon. — viņa sacīja, — es negaidīju… — Tad aprāvas, iepleta acis, un roka leni savilka šalli ciešāk. Viņa norija kaklā kamolu, aizvēra plakstus, tad noprasī ja: Ko jūs meklējat? — Jautājums tika izteikts vienmuļā balsi, bez jebkādās ziņkāres.
Garakais no abiem viesiem mierīgi teica: — Lēdiju Llinoru…
Tādas te nav, — sieviete attrauca. — Te nav… — Viņa mēģinaja aizvērt durvis, bet viri atgrūda viņu sānis un iespraucas dziļāk. Sieviete vairs nemēģināja viņus apturēt, viņa pagriežas, picgaja pie vienīga lodziņa un tur, nolaidusi galvu, apstājas, rokam apķērusi krēsla atzveltni.
— Kā jūs mani atradāt? — viņa pajautāja.