Atbilde nesekoja, un viņa pagriezās ar seju pret ienācējiem, kas nu, iepletuši kājas, stāvēja uz istabas kailajiem deļiem. Sekoja ilgs klusuma bridis, tad sieviete mēģināja iesmieties. Skaņa aizķērās kakla, it ka smējēja iekasētos.
— Vai esat atnakuši mani apcietinat? — viņa noprasīja.
— Pcc visa ši ilga laika?
Garais leni papurināja galvu. — Milēdij, — viņš sacī ja,
— mums nav apcietināšanas pavēles…
Iestājas atkal klusums, tikai vējš gaudoja ap mājas dzegam un ietrieca loga lietus lāses. Sieviete pašūpoja galvu un iecirta zobus apakšlūpa. Pieskaras vēderam, tad kaklam. Puskrēslā viņas rokas likās balas, līdzīgas baltiem tauriņiem. — Bet vai tad jus neredzat? — viņa jautāja. Jus nedrīkstat darīt to… kālab esat nākuši šurp. Tagad ne. Vai tad jus neredzat? Nav tādu vārdu, ar kuriem jums pateikt, kāpēc, ja jūs paši nespējat saskatīt… Klusums.
— Liekas, ka las… nav iespējams, — viņa teica, atkal mazliet pasmiedamās. —Vēlākos laikos, — viņa lurpinaja,
ļaudis, to lasīdami, neticēs.. Nemūžam neticēs… — Viņa pargaja pāri istabai un apstājās, pagriezusi vīriem muguru. Tie dzirdēja glāzē icšļacamies udeni un kluso skaņu, kad trauciņa mala atsitas prcl sievietes zobiem. — Ls turos labāk, nekā gaidīju, — viņa teica, — tomēr ne lik labi, ka cereju. Baidīties ir briesmīgi. Bailes šķiet ka slimība, ka vēlēšanās saļimt, nespējot tomēr zaudēt samaņu. Redzat, pie tam nekād nevar pierast. ("ilveks dzīvo ar bailēm, dzīvo artam, un ar katru dienu klusi ļaunak, un pienāk kāda diena, kad ir visļaunak. Man likās, kad tas… notiks, es nebaidīšos. Taču es kļūdījos.
Viņa atkal piegāja pie loga. Viens no svešiniekiem panāca uz priekšu, bet soļi nebija dzirdami, vecie grīdas dēļi nečīkstēja. Viņa slavēja, skatīdamās lejup uz. viesnīcas pagalmu, un vīrietis varēja redzēt viņu drebam. — Es nekād neiedomājos, — viņa atsaka, — ka tad līs. Tieši tādus sīkumus cilvēks nekād nespēj iztēloties. — Mēs nekād īsti nenoticam Pēdējam Lielajam Domam, — viņa čukstēja.
— Bet beigās liekas, ka cilvēks tomēr spēj saskatīt tik ļoti skaidri. 'Tagad man nak prata, cik daudzreiz esmu lugusies, kaut mirtu. Kad bi ju vientuļa un baidījos, naktī. Tā patiešām ar mani notika. Taču tagad es spēju saskatīt, cik brīnišķīga ir dzīve. Cik katrs elpas vilciens ir… dārgs.
Virs, kas slavēja pie durvīm, nepacietīgi sakustejas, tomēr otrs pacēla roku. Elinora pa pusei pagriežas, neslēpdama asaru lāses uz. vaigiem. — Protams, las ir aplami, viņa sacīja. — Nav nekādās nozīmes jus lugt. Bet, esmu tik ļoli vāja. Es zvērēju, ka nemūžam nelūgšos, pal ne tad, ja man būs iespēja to darīt. Tik un tā es to daru. Bet ne… sevis deļ. Ne sevis deļ. — Viņa lcni, saraustīti ievilka elpu.
— 'Tomēr es nemetīšos ceļos, — viņa turpināja. — Tik daudz saprāta man palicis, ka es to nedarīšu.
Viņa pagriezās pret logu. — Hs pūlos atcerēties. Man bi jusi laba dzīve, — viņa teica. — Daudz labāka, nekā pelnījusi. Esmu pazinusi mīlestību; ļoti krāšņu un dīvainu mīlestību. Un reiz bija laiki, kad… man piedereja visa zeme, ko es varēju pārredzēt. Es varēju uzkāpt sava… augstajā torni un vērties uz kalniem un tale uz juru, un tas viss bija mans, ik zemes peda bija mana. Ik zāles stiebrs. I 'n, kad es saucu, ļaudis skrēja pie manis un kalpoja, un darī ja visu, ko es gribēju, lai viņi darītu. Es viņus mīlēju, ļoti mīlēju, un šķiet, ka daži no viņiem mīlēja mani… Un dažiem nodarīja pāri, un dažus nokava, un pārējos izsvaidīja pasaules vējos…
— Milēdij, — svešinieks aizsmacis ierunājās. — Tā nebūt nav mūsu griba…
Ja, — viņa piekrita. — Bet jusu Dievs ir tik dusmīgs Dievs, vai ne? Daudz dusmīgāks par manējo. — Viņa alkal nori ja kakla kamolu, tad dūrēs savīstītās rokas lēni sakrustoja par krūtīm. — Esmu… nolādēta, — viņa teica. — Bet es jums jūtu līdzi. Lai Viņš žēlo jušu dvēseles!
Virs, kas stāvēja pie durvīm, aplaizīja apkaltušās lūpas un atkāsējās. Otrais, saviebis seju itin ka sāpēs, pagriezās, viegli pakustinaja roku, un plaukstā ieslīdēja plāns, asi trīts nazis.
Džons Eolkners leni devās augšup pa kāpnēm un nolika atnesto grozu ārā pie durvīm. Viņš klusi pieklauvēja, pēc tam klauvēja vēlreiz, gaidīja, kļuva nemierīgs. Viegli pavilka aizšaujamo un atgrūda durvis vaļā. Sakuma viņš Elinoru neredzēja, jo viņa sēdēja krēsla ar augstu atzveltni; tad viņš iepleta acis. Metās uz priekšu, mēģināja saņemt viņas rokas. Viņa turēja tas piespiestas pie sāniem, un sers Džons redzeja uz grīdas asins traipus, sarkanas pēdas, kur viņa bija vilkusies, lai apsēstos. Viņa gurdeni pagrieza galvu, seja atgadinaja papīra masku. — arī tas vel. viņa nočukstēja. —Ari tas. no Čārlza..". —Tad viņa pacēla rokas un parādīja istabas tumsa, cik plaukstas ir baltas.
Viņš palika stavam uz ceļiem, smagi vilkdams elpu caur sakostajiem zobiem, un, kad pacēla galvu, seja bija pilnīgi pārmainījusies. — Kas to izdarī ja, milēdij? — viņš aizsmacis noprasī ja. — Kad nakamreiz viņi jās pāri tīrelim, mums jazina.
Viņa redzēja, ka šo dīvaino acu dziļuma iedegas il ka liesma, un pasniedzās pēc viņa rokas locītavas — lcni, mocīdamās sāpēs. — Ne, Džon, — viņa teica. — Sena Paraža ir mirusi. Man pieder atriebšana, es atmaksāšu, saka tas Kungs… [4] —viņa atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni un pavēra lūpas: zobu starpa izspiedās asinis — Padabūjiet… zirgus, — viņa sacīja. — Zirgus. Airi, Džon, ludzu…
Viņš mirkli paslavēja, nekustīgi vērdamies lejup, tad aizsteidzās pildīt, viņas pavēli.
Agras rītausmas saltajā gaisma zirgi soļoja leni. Ap viņiem auro ja un plosījās vējš, raustīdams jātnieku apmetņus. Elinora sēdēja zirga salikusi un stinga; viņas zirgu, paņēmis roka tā pavadu, vadīja senešals. Tad viņš nokapa un atbalstīja Elinoru, lai viņa nenoslīdētu zeme. Viņas priekšā, pelēcīgaja gaismā it ka nez cik tālu, neskaidri iezīmējas abi kalni, starp kuriem kādreiz bija slējusies pils, bet tagad gulēja akmeņu kaudzes un prcli debesīm stiepās muru robotas paliekas, lielo torņu drupas un mazo smailes, ap to visu brāzmoja lietus šļakatas un peldēja miglas mākoņi; taču pāri visam, noskrandušas un bezkrāsainas, stīvi plandījās lielo karogu skrandas. Kobaltzilo un zeltīto karogu driskas. Ciezdama sāpes, I Minora elpoja smagi un drudžaini; viņas pirksi i sagraba senešala plecu un nagi iecirtās miesā. —Tur, — viņa vārgi izdvesa. —Tur, re… Jus teicāt, ka Liela Geita guļ drupas, bet es negribēju neko par to dzirdei… —Acis iepletusi, viņa ka apdullusi lūkojās apkārt, kur pa pusei bija redzams plašais tīrelis. —Tur ir tā… vieta. Nekur talak nav jāiet. Vairs ne…
Senešals maigi nocēla viņu no zirga, noslaucīja asinis, kas bija notecējušas uz. kakla un zoda un tur piekaltušas. Tad viņš atkal paņēma savu pilskundzi rokas un aiznesa uz krumu puduri, kur viņa būs paglabta no vēja. Augumam sāpes izliecoties, viņa spalgi iekliedzas. Kliedzieni atkartojas vēl un vēlreiz, tie pāršķēla mitro gaisu, uzlidodami augšup un pazuzdami milzigajas, pelēkajas debesis. Zirgi, ausis pie galvas pieglauduši, kārpīja ar nagiem zemi. Pakošļājuši laužņus un nosprauslājušies, tie saka atkal plūkt zaļi. Viņi ēda labu laiku, ilgi pēc tam, kad Elinora bija izdvesusi pēdējo elpas vilcienu un pamazām sastingusi nāves miegā.
Vēla pēcpusdiena ieradās karalisko jātnieku pulciņš. Viņi atrada asinīm aptraipītu zāli un sievieti, kuras seja paudas gan sāpes, gan miers.
Taču senešala vairs nebija.
KODA
Fragments no oficiāla tūristu ceļveža:
Starp Bornmautu un Svonidžu plešas neskarts tīrelis. Dienvidos las robežojas ar Lamanšu, austrumos ar Pūlas ostu, ziemeļos ar līkumoto upi Iroumu un rietumos ar Lakfordus ezeriem; Pcrhekas salu šķcso viena vienīga kalnu grēda. Nokļūt tai pāri uz. jūru var tikai pa vienu pāreju, un šai pareja kādreiz slejies stiprs cietoksnis, kas nekād nav ieņemts ar ieroču speku. Pils patiešām bija vārti, Korfas Vārti, atslēga uz. visiem dienvidrielumiem.