'las vārdā nosaukts arī ciemats. Pils vai, pareizak sakot, atlikusi čaula no la. kas reiz. bi jis varens cietoksnis, slejas slava dabiska kalna virsotne, no kuras parredzams ciemata namiņu puduris. Mūslaikos kalna nogāzes ir apaugušas ar krūmiem un jauniem kociņiem, starp kuriem paretam aug arī vareni milži, betavots, kas reiz pildījis lielo grāvi, tagad burbuļo koku ena. Pclecigs un kluss tas lek, augstu krastu ieskauts.
Iekļūt pirmaja no trim pagalmiem var pa stipru akmens tillu, kas pals jau paceļas ievērojama augstuma un liecas pāri lielajam aizsarggravim, kurš ieskauj pusi pakalna. Liela torņa ieeju kādreiz sargāja tikai viens nolaižams dzelzs režģis: gropes, pa kurām las slīdējis, joprojām ir redzamas — tas iesniedzas akmeni rokas delma dziļumā. Iekšā aiz lejas pagalma slīpa zālienā atrodas otrs nocietinājums, kas nepareizi nosaukts par Mocekļa vārtiem. Teiksmā apgalvots, ka te I ilfrida nodūrusi princi Iklvārdu, lai nodrošinalu savam dēlam Ptelredam karaļa troni, tomēr leģenda diemžēl maldina: toreiz vēl nepastāvēja nedz tornis, nedz. pagalmi, kalna virsotne atradas vienīgi mednieku namiņš. Slasta, ka pašus Mocekļa vārtus uzspridzinājušās pavesta Jana minas; viens no lielajiem torņiem nošķiebies apmēram divpadsmit pēdas no ceļa, tā ka tā sienas nolikušas lejup par kalnu, bet stiprie pamati nav ļāvuši tam sabrukt.
Virs iekšējiem vārtiem vairāk nekā simt pēdu augstumā slejas Liela centrālā torņa drupas, kas ar savu speķu un varenību spej skatītāju iebiedet. Palikušas vienīgi divas veselas sienas un daļa no Irešas, ka arī augsts, slaids tornis, līdzīgs adatai; lietus šaustīts, tas tomēr joprojām droši iekļaujas lielajā akmens ansambli. Viss pārējais irsagruvis un guļ izsvaidīts lielas kaudzēs; dažas no tām ir divdesmit pēdu — vai pat vairāk — garas un pustik augstas. Gar tam izvijas taka, kas aizlokās līdz kapelai un lielajām virtuvēm, kur krāsnīs kādreiz cepa veselus vēršus, lai cienātu salas valdnieku daudzos draugus. Uzkāpis augstākājā punkta, apmeklētājs redz torņa sienas jopro jām sniedzamies augšup; tas rota logi un galerijas, ka arī kāpņu paliekas, kuras tomēr ilgus gadus nav minušas citas kajas ka vienīgi putnu nadziņi…
Viņš bija ieradies no Bornmaulas ar prāmi uz gaisa spilvena; braucamais pieslaja Stadlendā, pasviežot augšup smilšu šļakatas un ūdens šaltis. Viņš bija garš, stalts, ar iegarenu zodu, tumšblondiem matiem, kas, paisi apcirpti, piegulēja galvai; mugurā viņam bija dzellenbrunas, rūtainas skotu kalniešu īsas bikses un krekls ar elkoņa augstuma uzrotitām piedurknēm; par delmu bija pārlikta viegla, ūdeni necaurlaidīga jaka, aiz muguras kuļājās cieši piebāzta buraudekla soma. Jaunekļa acis bija neparastas — dziļi zilas kājura, un, viņam ejot, tas vērīgi un pat it ka nemiera pilnas nolūkojās uz apkārtni.
Vecais cietoksnis starp divu kalnu kraujām viņa priekšā iznira pēkšņi. Viņš it ka izbijies apstājas un stāvēja, nekustīgi lūkodamies augšup, mazliet pavēris lūpas un lēni vilkdams elpu pa zobu šauro spraugu. Tad viņš devas redzamajam tuvāk. Soļojot uz priekšu, šķita, ka čaula jeb drupas auga auguma, arvien varenak tiecoties pretī debesim. Viņš atkal ievilka elpu, samiegdams plakstus pret spožo sauli. Tad apsēdās z.alaina krasta, kur duca visādi kukaiņi, un izpīpēja cigareti. Nekās no līdz šim lasīta nebija pilnīgi sagatavojis tādam skatam.
Kalna pickaje vidēja pelecigs ciemats, sens, ar daudzam piebūvēm, viļņaina šīfera jumtiem, kas bija apauguši ar spilgti oranžu ķērpi. Likās, ka mājas joprojām uzmana, vai netuvojās briesmas; šaurie logi slepus vēroja, durvis bija iebūvētas augslak par laku, lai varētu pretoties iebrucējiem. Virs namiņiem milzīga, nesamērīga pletās pils izkropļota seja: saplosīts, izrobots galvaskauss, tūkstoš gadu vecs akmeni iemiesots niknums. Domīgi šis vaigs, sens un nepakļāvīgs, raudzijas pāri uz tīreli un jūru.
Vienmērīgiem soļiem viņš alkal devas uz priekšu. Nez kāpēc likās, ka, par spīti varena teļa izraisītajam satricina jumam, jaunekļa prati nav gluži tam nesagatavoti. Pils il ka iekļāvās viela, kas apziņa bija jau izveidota. I 'n tomēr šai domai likās neiespejams ticēt.
Viņš piegāja pie liela, ar zāli apauguša pakalna priekšgala. Taka vijas augšup uz ciemata laukumu. Jauneklis devās palo. Vai arī viņu drīzāk, pašam neapzinoties, nesa kādas dīvainas pasaulīgu paisuma viļņu atmiņas. Atmiņas, kas glabājas nevis smadzenes, bet kaulos un asinis. Pa pusei uzjautrināts, pa pusei dusmodamies uz sevi, viņš pagrozī ja galvu, l'n pajautajā pats sev: ka gan cilvēks var atnākt mājas, ja šo vietu nekād nav redzējis?
Viņš virzījās uz priekšu leni. Pa sadragātam ejam, garam kontrl'orsieni un krustavelvēm uz augšu, kur atkal bija jūtams spirgtais tīreļa vējš. Pēc tam apsēdas Liela torņa čnā, manīdams cauri drēbēm akmens vēsumu. No šīs augstas vietas varēja redzei Pūlas elektrostaci jas reaktorus, kas sudraboti vizēja saule. Tāluma iesarkani violeta dūmakā virs jūras balti punktiņi liecinaja, kur Lamanša ūdeņos šūpojas prāmis uz. gaisa spilvena.
Pamazām viņš saka saskatīt Zīmi. tā sastingusi karājās; dziļi iegravēta akmeni, gandrīz viena augstuma ar jaunekļa seju. Tūristu balsis leja, kalna pakājē, likās uz bridi nokļūstam; viņš ka stinga sapni pavirzijas uz priekšu Zīmei tuvāk. Pieskaras grebumam, pirksti atkal un atkal taustī ja gludas līnijas. Zīme bija liela, veselu jardu gara un plata; simbols — mīklains un lepns, apli ievietoti vēža trijstūris un šķērslīnijas. Mākoņu ēnas slīdēja Zīmei pāri, putni plivināja spārnus un ķērkdami laidelējās debesīs. Zīmes kontūras atbalsoja reaktoru apveidus, tas arējais apveids skara atmiņas dziļākās saknes. Jaunekļa lūpas mēmi kustējās, viena roka neapzinati paceļas pie kakla, pieskaras smalkai zelta važiņai un medaljonam zem krekla. Simbolam, ko viņš allaž bija nēsājis, mazam mūri redzamas zīmes atveidam.
Viņš leni kapa atkal atpakaļ, šķērsoja pagalmus, nogāja līdz apakšējiem vārtiem, pagriežas ar muguru prel ciematu, lai redzētu, ka pils noskatās lejup. Viņš piespieda dīvaino medaljonu sev klat. Simbols ka maģiska formula saviļņoja Patības dzīles un atmiņu, sakustināja dīvainus milzu teļus, kas nozuda ka ēnas un izgaisa ātrāk, nekā prāts spēja aptvert. Tas viss nesa sev Ildzi saltumu un skum jas, sēras par zudušo un neiepazīto, kas pagaisis bez iespējam atsaukt to atpakaļ.
Bariņš vietējo meiteņu pagāja garām, vaļsirdīgie acu skatieni pauda, ka tādu jaunekli viņas prot novērtēt. Viņš to nemaz nemanīja. Tikai viegli nodrebēja, kaut arī saule spīdēja spoži un silti.
Rau, tur arī kapsēta. Viņš atāķēja vecos vārtus, kas pēc tam čīkstēdami aizcirtās aiz viņa. Kapsēta bija aizaugusi, īves to bija apēnojušas jau pirms lam, kad zari un lapas sakuplojuši tik biezi, ka viņš ar pulem spēja pašķirt ceļu. Kādā klajumiņa auga tikai gara zāle, caur to varēja saskaiti pelēkus un gludus vizam krustus. Virs kapsētas, augslak par māju čukuriem paceļas pils seja; garam klusi aiz švīkstēja viensliežu dzelzceļvilcieni, kuru tuneļi bija izcirsti krita klinlis. tie steidzās uz Stadlendu un juru. Jauneklis i Igi sēdēja, pīpēja un vēroja. 1 Jdz viņam atlidoja sīkas bernu balstiņas, daļēji pagaisdamas vēja viļņotajās garajās smilgās ar sārtām skaram. Viņš spieda plauksta medaljonu la, ka pirkstos jula pulsējam asinis, līdz šķita, ka tur pukst otra maza sirds.