Pirms jaunietis atstāja kapsētu, viņš vēlreiz pamanīja Zīmi, kas līdzīgi pareizi izkaltai acij lūkojas no balgana, četrstūraina kapakmens.
Pie ceļa, kas veda uz pili, bija uzbūvēts liels, balli krāsots krogs, un jauneklis iegriezās tur iedzert alu, ieeda sviestmaizes ar sieru un vēroja tūristus, kas drūzmējās pie bara letes. Tikai tad, kad baru slēdza, viņš devas lauka. Pils joprojām gaidīja, silta un plaša tā gozējās saules staros.
Gar pakalnu lejup līkumoja taciņa. tā izvijās zem nolikušiem krūmiem un kokiem. Jauneklis izvēlējas vienu no vairākiem celiņiem un saka kapt augšup. Kaut kur bija piesietas kazas, ceļinieks dzirdēja tas klusi blējam, jo skaļak par dzīvniekiem aizsmacis švikstinaja viensliežu vilciens.
Viņš atraisīja lidzatnesto sainīti. Rūpīgi, ar slaidiem, zāles iekrāsotiem pirkstiem. Pasvārstīja biezo sainīti, domīgi nopētīdams senos zīmogus. Vaskā bija iespiesta Zinu Jaunietis pārlauza zīmogus, nogludināju biezas lappuses. Viņš jau daļēji zināja, ko ieraudzīs: ciešas rindas glili rakstītas slīpu burlu rindas šo rokrakstu viņš ļoti labi pazina. Un saka lasīt. Cigarešu kārbiņā aizmirsta gulēja zālē.
No tālienes, no Vēremas ceļa atlidoja satiksmes troksnis, nebeidzams un vienmuļš, līdzīgs bišu sanoņai. Agra vasaras vidus dūkoņa. Saule slīdēja pāri debesjumam, koku ēnas šūpojas un pārvieto jās, kļuva garākas. Leja uz takas smejas ļaudis, lieli un mazi, ar sartam sejām, baltos kreklos, meitenes spilgtas, plānās kleitiņas. Jauneklis leni šķira lapas, bridi pa brīdim apstādamies, lai izburtotu seno rakstības veidu. Kņada un balsis te pieauga spēkā, te apklusa, zālieni, kur dzēra tēju, tukšojas, durvis atvēra krodziņi. Likās, ka jaunietis atrastos ārpus Laika; viņš juta šalkojam senus vējus, kas savirmoja zāli. Kalnos dzirdēja dunam senaizmirstus lielgabalus.
Rietumos debesis pārvērtās par liesmojošu vara vairogu. Drupas tagad likās stiepjamies putnu lidojuma augstumā un ka regi pa pusei pazuda gaismas straumē, kas atgadinaja raupjas, sarkanīgas smiltis. Ieleja iezagās ēnas, sabiezēja krēsla, ceļš bija kluss.
Palika pedejaaploksne. Atkal aizzīmogota. Jauneklis to leni atplēsa un izņēma lasāmo.
Mans visudārgais Dž.on,
nu jau Tu varbūt esi mazliet uzminējis, ar kādu nolūku es Tevi esmu sūtījis uz. šo tik tālo vietu, ko nekād neesi redzējis. Tu varētu būt uzminējis daļu. bet ne visu, jo ir daudz ka tāda, ko varbūt nekād nesapratisim nedz. Tu, nedz es. Tagad uzklausi mani ļoti uzmanīgi! Jo vārdi izbalē, pārvēršas par putekļiem un pat par kaut ko maz.aku nekā putekļi; lai mana balss paliek tevi līdzīga vēja balsij, kas nekād neapklust.
Te, šai vieta, sakas dīvaina Tiju sacelšanās, un te, ka Tu būsi lasījis, tā arī beidzas. Te dzima pasaules brivestīha, ja «brivestīha» ir pareizais vārds, ar ko to apzīmēt. Gizēvija Liela feodālu pasaule sagruva, un līdz. ar to sabruka arī Baznīca, kas to bija dzemdējusi, turpinājusi un novedusi līdz. krašņakajam ziedu laikam.
Kad šis Baznīcas tvēriens bija visstiprākais, patiesība tas bija jau gandrīz, pilnīgi z.audejis speķu. Desmit gadus pēc šo mūru sagraušanas Jaunas Pasaules kolonijas atbrīvojas no Romas. Sacelšanos virkne, kas sakas visa rietumu pasaule, uzdīga l'iļu sacelšanas laika. Australaz.ija bija zudusi, zudušas Nīderlande un lielākā daļa Skandināvijas, un karalis Čarlzs izmantoja izdevību nošķirties no šis Baznīcas, jo pavests bija sasaistīts pēdējā cīniņa ar Vāciju. tā nu angļu zeme kļuva atkal par Lielbritāniju bez. asinsizliešanas un upuriem. Iekšdedzes dzinēji, elektrība, daudz kas cits gaidīja, lai tos sāktu izmantot; Roma to visu bija mums liegusi. Tā nu lautas gribēja to izmest pat no atmiņas, nodēvēdamas šo institūtu par samaitātu un ļaunu, un šadi uzskati paslavēs vēl ilgus gadus.
Tagad saproti mani, Dfpn! Skaties ar skaidram acīm un bez. naida. Izjāsi stāstu par kadu noslēpumu, kas tūkstoš gadus pirms Tavas dzimšanas viesa šausmas Romas baznīcā…
Neatraudams acis no vēstulēs, taustīdamies ar roku, jauneklis noņēma ap kaklu aplikto medaljonu. Un apklāja tā apakšdaļu ar pirkstu.
Tajā bija attēlotas divas bultas.
Viņš pakustināja roku, apklādams loka augšdaļu.
Vel divas bultas.
Divas bultas ir vērstas uz. ārpusi (ta bija rakstīts vēstulē). Divas ir vērstas uz. iekšu — viena otrai pretī. Tas ir visa progresa gals, to mēs z.inājam, kad pirms daudziem gadsimtiem grebām pirmo z.imi. Pēc atoma skaldīšanas riak sakausēsana, rau, tas bija progress, ko pavesti tik neganti gribēja apturēt.
Baznīcas naba bija noslēpumaina, tas politiku nekād nevarēja dēvēt par skaidru. Pavesti zināja — tapai ka Zinājām mēs —, ka, atklājot elektrību, cilvēki liks lidz. atomam. Iemācījušies to skaldīt, viņi nonāks arī līdz sakausešanai. Jo reiz, pirms mūsu laika, pirms tāda laika, kas pilnīgi pazudis no ļaužu atmiņas, paslavēja dižena civiiiz.acija. Tajā notika Atnākšana, nāca Nāve, sekoja Augšāmcelšanas; tad bija Iekarojumi, Reformācijā, Armāda. Liesmas, Armagedons. Sajā vecaja pasaule bijām pazīstami arī mēs, pazīstami ka Senie Gari, kā Aiz.laicigie. Taču mūsu zināšanas nepazuda.
Baznīca zināja, ka progresu nevarēs apturēt, taču palēnina! gan varēs, palēnināt kaut vai par pusgadsimtu, dodot cilvēkam laiku pasniegties mazliet augstāk pretī īstai prata gaismai; lada bija tās davana šai pasaulei. Un tā bija nenovērtējama davana. Vai Baznīca apspieda? Vai tā kara un dedzināja sārtā? Neliela mēra, jā. Taču nebija Belz.enes. Nebija Buhenvaldes. Nebija Pasendāles.
Pajauta sev, Dž.on, no kurienes паса zinātnieki! IIn ārsti, domātāji, filozofi? Ka cilvēki vienas paaudz.es laika būtu varējuši uzkāpt no feodālismā līdz. demokrātijai, ja Roma nebulu appludinājusi pasauli ar savu aizliegto zināšanu bagātību? Kad tā redzēja savu impēriju drupani, kad apzinājās savu kundzību beidzamies, tā atdeva visas nolaupītās domas, zināšanas, ko tā turēja sava aizbildnība. Līdz. laikam, kad cilvēcē varēs atkal izmantot tās sava laba. 'Tas bija Baznīcas lielais noslēpums. Tas piedereja tai un piederēja mums; tagad tas pieder jums. Lietojiet to sapratīgi!
lavas mātes vēlēšanas bija, lai 'Tu kādu dienu atgrieztos pats savas mājās — šai sala, kur esi dzimis. Tāpēc es paņemu 'Tevi no Čārlza Laba karavīriem, tāpēc es aizvedu Tevi uz. jaunu valsti, kur raudzījos, lai Tu iemaut olu zināšanas un labklājību. Tagad es Tev dodu izpratni, izpratni pašam par sevi — bez. tās neviens < ilvēks nevar but pilnīgs. Un nolieku sev uzticēto pienākumu. Lai visi dievi, gan Tavu ļauž.u, gan mūsējo, Tev stāv klāt…
Džons lcni nolika vēstuli zāle. Viņš sēdēja, it ka nemaz neelpodams, joprojām turot medaljonu pirkstos. lJ ar viņu aiz. kalna virsotnes, visu vērodama, slejas pils, milzīga un savrupa tumsa, kas kļuva arvien biezākā. Kur lai viņš te dētos? Viņš jutas ka tikko piedzimis, svešinieks gluži sveša pasaule.
Meitene bija klusi pienākusi klat pa nogāzi, sēdējusi gaidīdama tik ilgi, ka likās: jaunietim vajadzētu viņu pamanīt. Viņa joprojām gaidīja, ši tumšmataina meitene gaišā tērpa, sandalēm kajas, saraukusi pieri, kodīdama zobos zāles stiebru.
Jūs te, augša, nedrīkstētu būt, — viņa sacīja. — Tas nav atļauts. Pēc tumsas iestāšanās pili paliki nav brīv. Tas lasāms uzrakstos.
Džons pārāk pēkšņi pagriežas. Viņa ieraudzīja jauneklim uz. vaiga norilejušo asaru. — Piedodiet, — viņa sacīja.
Piedodiet, es negribēju… Vai ar jums viss kartība? — Jaunekļa rokas zale savilkās dūres, gandrīz vai gatavas meiteni atgrūst.
Viņš joprojām jutas nepatīkami pārsteigts. — Ir jau labi, — viņš atteica. — Hs jus… neredzēju. Knislis ieskrēja acis, vairāk nekās.
Meitenei aizravās elpa: skaidri bija saklausāma jaunekļa amerikāniskā izruna.