— Vai varu paskatīties? — viņa aši piedāvaja. — Ļaujiet man… Nez no kurienes viņai rokā paradi jas tērpa apslēpts mutautiņš.
— Viss kārtībā, — viņš attrauca. — Ir jau ārā… — Jauneklis paberzēja ar plaukstu vaigu.
— Vai noteikti zināt?
— Ja—a. — viņš novilka. — Jūs mani nobiedējāt. Neredzēju jūs…
Meitene nevarēja saskatīt jaunieša seju, runaja tikai ar tumšu stāvu.
— Piedodiet… — Viņa nometa zāles stiebru, ko bija košļājusi, un paņēma otru. Un alkal notupās. — Jus esat no okeana viņas puses, — viņa bilda. —Vai esat te apmeties?
— Ne, laikam gan ne… —Viņš paraustī ja plecus. —Viesnīcas nav brīvu istabu. Apvaicājos visur kur. Laikam jātiek projām.
— Ir vels, —meitene sacī ja. — Vai jums ir automašīna?
— Nē, ne. Nav…
Meitene sēdēja, vilkdama papēdi ārā no sandales siksniņas un bāzdama alkal atpakaļ, reize lūkojoties leja uz taku. —Ar mani vienmēr tā notiek, — viņa sacīja. — Izdaru kaut ko pavisam pēkšņi. Vai jus dusmojaties?
— Ne, jaunkundz.
Jauneklim bezgala gribējās, lai viņa paliktu. Sedēlu, runātu un lūkotos, ka par mēmo pakalnu ceļas mēness.
Nāku te bieži, — viņa skaidroja. — Visjaukak ir, kad apmeklētāji aizgājuši. Pili ir slepena ieeja. Atradu to, vēl pavisam maza būdama. Mēdzu tur sēdēt, un iztēloties, ka las viss ir mans. Un lur bija atkal tādi cilvēki un karavīri ka senos laikos. Jus te bijāt traki ilgi, es jus jau redzēju pirms nez cik stundām. Ko jus te darījāt?
— Neko, — viņš attrauca. — Sēdēju. Laikam domāju, vairāk neko.
— Par ko?
Par cilvēkiem, — viņš bez izlikšanas atteica. —-Un par karavīriem.
Jūs gan esat jocīgs, — viņa attrauca. — Vai kautrējaties?
— Nē, jaunkundz. Nu, varbūt mazliet. Anglijā neesmu ilgi. Lāga nezinu, kur iet un ko darīt.
— Vai esat te viens?
— Jā.
Ls ne reizes neesmu sastapusies ar aizokeāna cilvēku, — viņa paskaidroja. —Tas ir, neesmu runājusi ar katlu no viņiem. Vai tas arī neizklausās jocīgi?
— Ne, jaunkundz.
Viņa iekoda zobus apakšlūpa.
— Tis zinu, kur jus varat apmesties, — viņa sacī ja, — ja jums nav kur iet. Vai jums gribētos te palikt?
Jā, — viņš atteica. —Ja, gribētos. Ļoti.
Manam tēvam tepat leja ir krodziņš, — viņa pavēstī ja. — Taisnību sakot, mums telpu netrūkst. — Viņa pieceļas un pieglauda matus. — Oru, ka visu nokārtošu. Un tad atgriezīšos. Vai būsit gatavs nākt lejā?
— Ja, — viņš sacīja. — Būšu.
Meitene viegliem, drošiem soļiem aizgāja pa zālienu. Viņš redzēja tumsā nozibam viņas kājas, dzirdēja, ka viņa nolec uz taciņas.
Meitene klusi uzsauca augšup: Laikam gan tad, kad es atgriezīšos, jus jau būsit aizgājis.
Viņam vajadzēja krietni papu Ieties, lai varētu saskatīt vēstules pēdējos vārdus.
Visam lietam visos laikos ir sava vieta un savs dzīvei atvēlētais posms, tāpēc mēs tagad esam aizgājuši. Met, ja Tu esi mans dels, tad Tu esi art šis vielas piederīgais. Tu piederi šim klintīm un zemei, šai saulei un veļiem, un kokiem. Šie ļaudis, vienalga, ka ģērbušies, ka izskatās, ir Tavējie.
es 'Tevi tik labi pazīstu, Džon. līs pazīstu lavu sirdi, tās bēdas un priekus. Saja senaja vieta Tu esi pieredzējis nāvi un dusmas, kas varbūt nekād neizgaisīs. Samierinies ar to! Skumsti par to, ka senais aiziet, bet paliec tam uzticīgs un cel jauno! Nezaimo, bet neskumsti par to, ka akmeņi mirst…
Džons Falkoners, senešals.
Džons piecēlās. Viņš leni saritināja lapas, iebāza soma un aizbīdi ja slēdzi. Uzmeta siksnu pleca, notrausa ceļgaliem pielipušos zāles stiebrus. Meness bija gandrīz pacelies pāri pakalnam, koku ēnas gulās samtaini melnas pār zāli.
Zilzaļganā pēdējas gaismas svītra pamalē vēl ļāva saredzēt robainas drupas.
Nu viņš ieraudzīja kaut ko iepriekš nemanītu. Viņam visapkart zāle, krūmos un kokos līdzīgi vēsi zaļganiem lukturīšiem mirdzēja jāņtārpiņi. Viņš paņēma vienu plauksta. Tas mirgoja mierīgi — tais un noslēpumains ka zvaigzne.
Nogāzē lieli un mēmi gulēja akmeņi, un normaņi jau sen bija miruši. Cēlas viegls vējš un eabinajas zālē. Jauneklis saka kapt lejup, juzdams kajas slīdam uz. nelīdzenās zemes.
Meitene gaidīja viņu pie avota, līdzīga smaržainai ēnai nakls tumsā. Kad tā panācas uz priekšu. Džons redzēja saliektajā plauksta kaut ko mirdzam. Nakdama atpakaļ pa taku, viņa bija salasījusi jāņtārpiņus, un. ka (ciklu vietējie ļaudis, «staipīja tos sev līdzi».
PAR AUTORU
Britu rakstnieks un ilustrators Kits Roberts, istaja vārda Džons Kingstons (John Kingston, 1935 —), saka publieēties zinātniskas fantastikas laukā 1964. gada ar stāstiem «Anita» un «l'skcipisms». Kits Roberts strādāja par redaktora palīgu un vāku ilustrētāju žurnālā Science Fantasy uu redaktoru tā peeteei SF Impulse sešdesmito gadu vidu, noformēja vākus jauna viļņa aizsācēja Maikla Murkoka sastādītajiem stāstu krājumiem New Worlds Quaterly. Viņa drosmīgi ekspresionistiskie vāku noformējumi atbrīvoja žurnālus no tradicionālajam fantastikas un fantāzijas žanru ilustrāciju klišejām, padarot tos brīvākus formā un vairāk atbilstošus pārdomu literatūrai.
Pirmais romāns Fūrijas (The furies, 1966) ir visortodoksalak veidotais stāstījums autora daiļradē (vai tā būtu fantastika vai ne) un ir tradicionāls britu literatūras katastrofu romāns, kura kodolizmēģinājums klust nevadāms un sekmē gigantisku kosmiskas izcelsmes lapseņu uzbrukumu, kas izposta Angliju un gandrīz iznicina cilvēci.
Ar savu nākošo romānu Pa van a (1968) Roberts izveidojas par savdabīgu un ievērojamu autoru, kuru astoņdesmitajos gados pat dēvē par Tomasu Hārdiju zinalniskajā fantastikā. Sis romāns, kas tapai ka daudzi citi autora darbi īstenībā ir savstarpēji saistītu stāstu savirknējums, kopa ar romāniem Krita milži (The Chalk Giants, 1974) un Gaisa puķu pasaule (Kiteworld, 1985) veido nosacītu triloģiju, kas ir autora literāra virsotne un izpelnī jusies gan kritikas vislielāko sajusniu, gan dedzīgus strīdus jautājumā par žanra piederību. Vieni Pavanu pieskaita nākotnes vēsturēs stāstiem, eili pie alternatīvās vēstures maģiskā reālismā un trešie to sauc par «iespējams vislabāk iedomāto un viscilvēcīgāko no šiem likteņa pasākumiem» fantastiskajā alternatīvajā vēsturē. Pats autors deklarē, ka nav zinātniskas fantastikas rakstnieks, bet gan rakstnieks, kurš dažādu iemeslu —gan literāri vēsturisku, gan sociālekonomisku deļ — raksta daiļliteratūru, kas galvenokārl liek apzīmēta ka zinātniskā fantastika, sakot, ka «sešdesmitajos gados zinātniskā fantastika piedāvāju vismaz relatīvu brīvību, līdz ar to izvēle priekš manis jau bija noteikta.»
Par stāstu «Keta un bende» (Kaeti and the Hangman, 1985) un tā māksliniecisko noformējumu K. Robertss 1986.gadā saņēma Britu fantazijas biedrības godalgas un 1987.gadā — Britu zinātniskās fantastikas asociācijas godalgas. Asociācijas godalgu 1983.gada ieguva arī stāsts «Gaisa puķu meistars» (Kitemaster, 1982) un 1988.gadā romāns Grainne. Saja romānā rakstnieks atgriežas pie savas iemīļotas tēmas par femme fatale, kuras viņš dēvē par pirmvaronēm un, kas zināmā mērā ir sieviešu kārtas ekvivalents M. Murkoka mūžīgajam cīnītajam. Stāstījums skar ķellu leģendu par dievieti, izzinot las speķus modernajā pasaulē noslēpumainas jaunas meitenes veidolā.
Entonijs Berdžcss Pavanu ir iekļāvis sava slavenajā pēckara laikā angļu valodā uzrakstīto deviņdesmit deviņu labāko romānu saraksta.