Džesijs noberzēja seju un izstaipījās. Mēteļa plecus izraiboja ledus kristāli, viņš tos notrauca un stīvām kajam nokapa leja, palika zem mašīnas riteņiem klucīšus, nodzēsa lukturus. Viesnīcas pagalms bija tukšs, vējš auroja pāri apkārtējiem jumtiem; lokomobiles tvaika katls klusi mutuļoja. Džesijs izlaida lieko tvaiku, apdzēsa uguni, aiztaisīja aizbīdņus un uzkapa uz priekšējās ass. lai uzliktu uz dūmeņa otrādi apgrieztu spaini. Margarita nakti tagad aizvadīs droši. Viņš atkapas un veras uz viņas lielo rumpi, no kura joprojām staroja siltums, un pelnu kasti, pa kuras sāniem joprojām varēja redzēt sīkas gaismas dzirkstis. Viņš paņēma no savas kabīnes mugursomu un devas iekšā Diordža viesnīcā piereģistrēties.
Kalps viņam ieradīja istabu un tad aizgaja. Džesijs nokārtojās, nomazgāja seju un rokas un devās ārā no viesnīcas. Netālu no tās, ejot lejāk pa ielu, sārti vizēja kāda krodziņa logi, cauri aizkariem spīdēja gaisma. Izkārtne vēstīja, ka tas ir Nāras bars. Džesijs smagi soļoja pa eju gar bara leti. Dibenistabā skanēja raitas sarunas, gaisa virmoja tabakas dumi. Nāras bara apgrozījās preču pārvadatāji. Džesijam puse no vīriem bija pazīstami. Tur bija Toms Skiners no Pauerstokas, Džet's 1 lolroids no Veimautas, divi vecā Sardžentsona deli. Pa šādiem ceļiem jaunas ziņas izplātās airi. Vīri sadruzmejas ap Džesiju, runadami cits caur citu. Viņš īsi atbildēja, pašķirdams sev ceļu uz baru. Jā, viņa tēvam bijis pēkšņs asinsizplūdums, ne, ilgi pēc tam viņš nav nodzīvojis. Nākamajā pēcpusdiena pulksten piecos… Viņš atrāva vaļa mēteli, lai izvilktu naudas maku, pasūtīja, ko gribēja, paņēma savu pinti un dubulto viskiju. Sarkani nokaitēts inctala stienītis, iemests krūzē, sasildīja alu; krēmkrāsas putas notecēja gar trauka sanu. Alkohols iedzēla Džesijam rīkle, iesāpējās acis. Tikko ka no ceļa. Pārējie izbrīvēja viņam vietu pie kamīna. Saliektas kajas plati iepletis, viņš nu tur sēdēja, aizgūtnēm malkojot alu, juzdams, ka tas ieplūst vēdera un kajstarpe. Nez kapēc galvā vēl skanēja barela klaudzoņa, pirkstos jautas stūres rata vibrāci jas. Velak varēs taujat un runāt, vispimis jāatsilst. Vīrietim vajadzīgs siltums.
Nez ka viņa pamani jas pārnākt pāri istabai un nostāties viņam aizmugurē, ierunādamas, pirms viņš meiteni pamanīja. Viņš partrauca roku berzēšanu un neveikli izslējās, apzinādamies, ka ir garš un plecīgs.
— Labvakar, Džesij…
Vai viņa zina? Si doma Džesijam nelika mieru. Visus šos gadus, kopš viņš iedeva barelam vārdu. Toreiz viņa bija neveikla pusaudze, kura ko vērtas šķita tikai kājas un acis, tomēr viņa bija tā lēdija, ko Džesijs tika domājis. Viņa bija regs, kas jaunekli va jaja tveicīgās naktis: viņš meklēja meitenes smaržu starp visam dārza puķu smaržām. Kad I Tija ielaidas tajas trakulīgajās derības, Džesijs atradās lokomobile, un, kad barels bija pieveicis pēdējo uzkalnu, puisis raudaja kā neprātīgs, jo mašīnas uzvara nevis nozīmēja piecdesmit zelta ginejas, ko dabūja tēvs, bet tā elsojot dziedāja slavu Margaritai. Nu meitene vairs nebija pusaudze; lampas meta gaišas dzirkstis viņas brūnajos matos, acis zibsnī ja, lūpas liecas smaidā…
Džesijs norūca: — Labsvakars, Margarita…
Viņa atnesa puisim ēdienu, uzklaja stūri galdu, pasēdēja kadu brīdi, kamēr viņš ēda. Džesijam no tā elpa ķērās kakla, viņam grūti vedās atgādināt sev, ka tas neko nenozīmē. Galu galā levs lava mūža katru nedēju vis nemirst. Pirkstā viņai bija masīvs gredzens, kādi tagad bija nākuši mode, —ar spožu, zilu akmeni; runādama viņa visu laiku to nemierīgi grozīja. Pirksti bija tievi, ar plakaniem, nopulētiem nagiem un platam kauliņu locītavām ka zēnam. Džesijs vēroja, ka šīs rokas noglauž matus, pabungā pa galdu, notrauc smēķa pelnus sāniski trauciņā. Viņš spēja iztēloties, ka tie slaukot tur grīdu suku un kā putekļu slotiņu, braukot to pāri priekšmetiem, ka tīra un dara arī citus darbus, slepenos darbus, kas jādara sievietei.
Viņa pavaicāja, ar ko Džesijs atbraucis šurp. Tā viņa vaicāja vienmēr. Puisis aši atteica: — Ar lēdiju, — tā viņa braucamo dēvēja citi pārvadātāji. Atkal ienāca prata: vai viņa kādreiz vispār apskatījusi barelu, vai zina, ka pati ir ši Lēdija Margarita, un, ja zina, vai viņai tas kaut ko nozīmē? Tad meitene atnesa viņam vēl glāzi dzeramā un sacīja, ka tā esot no saimniekiem un ka viņai jāejot atpakaļ pie bara letes, bet gan jau viņi atkal redzēšoties.
Džesijs cauri dūmiem vēroja Margaritu smejoties ar viesiem. Smiekli izklausījās dīvaini —gandrīz neskanīgi smiekliņi, kas atsedza augšzobu rindu, taču acis palika vērīgas un zobgalīgas. Margarita bija laba krogameita, patiešam laba; tēvs viņai sākuma arī bi jis preču pārvadātājs, bet šis krogs viņam piederēja jau divdesmit gadus. Viņa sieva pirms dažiem gadiem mirusi, citas meitas apprecējušas un aizgajušas dzīvot citur, bet Margarita palikusi. Viņa ļaujoties, lai viņu izmanto, — vismaz pārvadātāji tā runaja. Bet vadīt krogu ir tīrais trakums; te nav viegla dzī ve. Garas stundas septiņas dienas nedēļā, jāberž un jātīra, jāšuj, jālāpa, jāgatavo ēdiens — lai gan rītos kāda sieviete nāca apdarīt smagos darbus. Džesijs to zināja par savu Margaritu, tapat ka zināja par viņu daudz ko citu. Viņš zinaja meitenes kurpju numuru un ka dzimšanas diena viņai ir maija, ka vidukļa apmērs ir divdesmit četras collas, ka viņai patīk smaržas Chanel un ka viņai ir suns vārdā Džo. Džesijs zināja arī, ka viņa zvērējusi nekād ncpreceties: vadot Nāru, viņai par vīriešiem kļuvis skaidrs viss, ko viņa gribējusi noskaidrot; ja katls nolikšot viņai priekšā uz letes piecus tukstošus, tad par tiem varēšot nopirkt viņas pakalpo jumus, bet kaul ko citu — ne. Viņa nekād neesot satikusi nevienu, kas varētu solīt kaut pusi no tā, latad parvarēt liegumu nebija iespējams. Bet varbūt viņa tā nemaz nebija teikusi; vielas tenkām netrūka, un parvadataji sava pulka kulstīja mēles ka veļas mazgātājas.
Džesijs atgrūda šķīvi. Viņš pēkšņi manīja sirdi drūmu nicību pats pret sevi. Margarita bija gandrīz iemesls visam; viņas deļ Džesijs nobraucis jūdzēm garu apkartceļu, dzinis karavānu uz Svonidžu, lai aizvestu uz turieni dažas kastes ar saldētam zivīm, kas šo trcnkšanos šurp un turp nekādi neatmaksās. Viņš tak gribējis to skuķi sastapt un nu arī sastapis. Margarita ar viņu runājusi, sēdējusi pie viņa galda, vēl vienu reizi viņa neatgriezīsies. Nu viņš var iet. Džesijs atkal atcerējās kapa bedres nelīdzenas sienas, atccrejas, ka bukšķējusi zeme, krītot uz Elijas zārka. Viņu, Džesiju, sagaida tas pats, kas citus tā saucamos Dieva bērnus, tikai viņam būs jāsaņem nāve vienam pašam. Tagad viņš grib dzert, aizskalot meitenes teļu silta, bruņa alkohola migla. Taču ne šeit, ne šeit… Viņš devas uz durvīm.
Tajās viņš saskrējās ar katlu svešinieku, noburkšķēja atvainošanās vārdus, paspēra soli talak. Tad juta kadu satveram savu delmu, pagriezās atpakaļ, ielūkojas gaišbrunās acis, kas no glītas, švītīgas sejas ar taisnu degunu veras viņa. — Ne, — noteica jaunatnācējs. — Ne, nespēju tam ticēt! Pie visiem velniem, Džesijs Streindfjs…