«Tagad spēlēsim roni.»
Kalps par sava jaunā drauga pazušanu bija ne mazāk nobažījies kā Arņa vecāki. Arī viņu pārņēma satraukums, viņš sūca savu īskāta pīpi, ka sprakšķēja vien, un nekur neatrada sev paliekamas vietas. Viņš ieteica tūlīt meklēt Arni. Sākās meklēšana. Vispirms tepat ap māju, bet vēlāk, līkumus mezdami, virzījās aizvien tālāk. Sauca un ūvināja; birzī atsaucās atbalsis, bet Arnis neatsaucās … Pamazām satumsa un sāka smidzināt sīks lietutiņš. Meklēšana gribot negribot bija jāpārtrauc. Arņa māte sāka raudāt. Kalpam, kas soļoja citiem līdzi uz mājām, likās, ka viņš ieraudzījis tuvojamies kādu vīru. Tas bija Muļķa Mārtiņš. Puisis viņu sagrāba aiz apkakles un uzkliedza:
— Atzīsties, tu sātana dvēsele, kur tu aiztrieci to puiku?
— Kādu puiku? Nekādu puiku neesmu redzējis.
— Melo!
— Nemeloju vis.
Tad nu nonāca tik tālu, ka Sāres kalps iesita Mārtiņam. Mārtiņš, kaut gan viņam bija Goliāta augums un milža spēks, gandrīz nekad nevienu neaiztika. Tāpat arī šodien: viņš nobraucīja sāpīgo vietu, pāršļūca ar delnu pār acīm un pamācīja, ka vislabākās zāles pret satū- kumu esot rūgušpiens.
Saimniece centās Mārtiņu pielabināt. Viņa apsolīja tam saimnieka vecos svārkus un bikses, ja šis pateikšot visu, kā bijis. Bet arī tas nelīdzēja; Mārtiņš teica, ka viņš nekā nezinot.
— Velns tevi saprot, — kalps nošķendējās, — varbūt tiešām nezini, bet tad nāc un palīdzi uzmeklēt. Palūkosimies vēl birzī. Tu sāc tur no Rajas puses, bet es no purvaines. Iedams šad tad paūvini.
— Es neiešu, — Mārtiņš noteica.
— Ahā! Tu nenāksi?
— Nē.
— Kāpēc?
—: Neiešu — un viss.
— Nāc nu, nāc, Mārtiņ, es pats iešu no lielceļa puses, un tā apņemsim lokā, — viņu centās pierunāt arī saimnieks. Mārtiņš palika nepielūdzams.
— Meklējiet vien paši, es neiešu.
Kalps vairs nenocietās un uzkliedza:
— Tu vari vēl dabūt pa sprandu, Mārtiņ! Tava sirdsapziņa nav tīra, citādi tu vis neatteiktos. Saki — kur tu zēnu aizdzini?
— Nekur neaizdzinu.
— Tu vinu redzēji?
— Nē!
— Melo!
— Nemeloju vis. Ja jūs neticat, paņemiet divas smilgas, iemērciet avotā, sadedziniet un pelnus izkaisiet lielceļa grāvī. Tad atnāks čūska un tūlīt nobeigsies. Goda vārds. Arī jaunās aramās mašīnas ir tik . ..
— Ko nu mels!
— Neiešu, mežā ir laupītāji.
— Nemuldi niekus!
— Dieva vārds, ka ir.. Nācu caur birzi un redzēju. Trīs vai četri vīri gulēja un krāca kā jūra. Vienam bija liels duncis aiz jostas un …
— Kas tās par valodām!
— Ejiet skatieties!
Saimniece satrūkās.
— Klausi nu blēņām, — noteica saimnieks. — Nāc Parādi, kur tie laupītāji ir.
— Neejiet ar kailām rokām, — brīdināja Mārtiņš. — Ja jums būtu tāda mašīna: pagriez tik kloķi, un spļauj uguni, tad varētu iet. Ņemiet līdzi mašīnu, tad būs drošāk. Ejiet vairāk gar purva malu un turieties pie lielceļa, gan tad redzēsiet.
Kalps kļuva aizvien nemierīgāks un beidzot atmeta ar roku:
— Rimsties vienreiz, apnicis klausīties tavās muļķībās. Pagaidi vien, Mārtiņ, jau rīt tevi iespundēs «tup- tūzī». Tad tik tu redzēsi. Ejam, saimniek!
Saimniece, acis slaucīdama priekšauta stūrī, gāja līdzi. Aiz viņiem gabaliņu tālāk sekoja Mārtiņš. Viņš nemitīgi atkārtoja:
— Ja būtu tāda mašīna, kuras švunkrats ir astoņdesmit pēdas plats, tad …
Reizēm viņš bija gluži pie pilna prāta, nekā liela nevarēja manīt, bet tad pēkšņi viss sagriezās greizi un Mārtiņš ar savām valodām par mašīnām un švunk- ratiem iebrauca purvā.
— Vī, dēliņ, tātad tu esi iesācis dzert, — pa ceļam uz mājām sacīja māte.
— Un tu, Kristjān, citreiz apdomā, kam var dot sīvo un kam ne, — aizrādīja saimnieks.
— Oja, ūja, nekas ļauns jau nav noticis. Nosnaudā- mies brītiņu — un viss kārtībā, — taisnojās Lible, kam reibums vēl nebija pārgājis. Tas bija pavisam jocīgs gājiens: Arnis, streipuļodams un nemitīgi sūrodamies par sliktu dūšu, gāja pirmais; aiz viņa, atbalstīdama dēlu, soļoja māte; tai sekoja saimnieks un kalps ar vējlukturiem, bet aiz viņiem, cīnīdamies uz dzīvību un nāvi ar celmiem un akmeņiem, streipuļoja Lible.
Pats pēdējais, soļus divdesmit tālāk klunkurēja Mārtiņš.
Kad saime pārradās mājās, priekšā jau gaidīja ciemiņi. Vēsts par Arņa nozušanu bija aizsniegusi arī
Rajas ļaudis, un saimniece ar Tēli bija atnākušas uzzināt, kas īsti noticis.
Kad Arnis, mātes atbalstīts, ienāca istabā, Tēle ļoti izbijās un iesaucās:
— Vai dieniņ, viņš tak ir gluži bāls!
Bet Tēles māte ievaidējās:
— Mīļais dievs, kas viņam vainas?
— Nav nekā nopietna, nieki vien, — atbildēja Arņa māte, bet saimnieks, kurš stāvēja jau durvīs, izdzirdējis šo sarunu, noteica:
— Kas t' šim kaiš — žvingulis galvā. Puika ir pilnā. Abi ar Libli mežā dzēruši un aizmiguši.
Libli, kas reizē ar Mārtiņu iemeimuroja istabā, šī atbilde neapmierināja. Viņš taisnojās.
— Nu tu brīnums, jūs jau uzpūšat mušu par ziloni, it kā būtu noticis djezin kas, it kā saule būtu sākusi uzlēkt no rietumiem. Oja!
— Nemaz neūjini, Kristjān; tevi, žūpa, derētu vispirms krietni iemizot, — savukārt nosirdījās kalps, pa- karinādams lukturus uz vadža.