Arni tūlīt nolika gultā. Kad viņš jau bija palīdis zem segas, ciemiņi ienāca gala kambarī. Tēle piegāja pie gultas un čukstēja:
— Arni, kas tev vainas?
Zēns mēģināja uzrausties sēdus, bet pārgurušie locekļi bija kā ar svinu pielieti. Nobālušās lūpas čukstēja:
— Esmu slims.
Gabaliņu tālāk no gultas, pie galda, sēdēja Rajas un Sāres saimnieces un sarunājās. Arnis kā caur miegu vēl dzirdēja, kā viņa māte dziedošā balsī stāstīja Rajas saimniecei:
— Vai manu dieniņ, skatos, kā tad, abi guļ birzī, kla- jumiņā, un …
Saimes istabā jau ēda vakariņas. Arī Lible, šķiet, sēdēja pie galda, jo varēja dzirdēt, ka viņš ar pilnu muti kaut ko stāstīja, neļaudams citiem iebilst ne vārdiņa.
— Tas vēl nav nekas, bet, kad es biju jauns, tad vienreiz bija tik tumšs, ka pirkstu neredzēja mutē iebāzt…
Pēc tam Arnis dzirdēja, ka arī Mārtiņš čāpstinādams kaut ko teica. Ko īsti, to nevarēja saprast, likās, viņš runāja apmēram tādus vārdus: tvaiki, zobrats, skrūves un tā joprojām.
— Vai tu dzēri sīvo? — Tēle jautāja.
— Jā … mazliet.
— Vai sūrstēja mutē?
— Sūrstēja gan.
— Kāpēc tu dzēri?
— Lible deva.
— Lai dod, bet tu nedzer.
— Vairāk jau nedzeršu. Tikai tu skolā nestāsti nevienam, ka es dzēru. Visi smiesies.
— Protams, ka nestāstīšu, kas tur ko stāstīt. Vai tu rīt nāksi uz skolu?
— Iešu … ja būšu vesels.
Arnis pats saprata, ka vārdi «būšu vesels» šoreiz ir nevietā. Par izveseļošanos var runāt tikai tas, kas patiešām ir slims, taču viņš ne par kādu cenu nespēja izteikties citādi. Kaut gan viņam reiba galva un bija nelaba dūša, Arnis tomēr kaunējās no Teles.
— Tu taču nedusmojies, ka dzēru?
— Kāpēc tad lai es dusmotos?
— Es jau tikai tāpat — domāju, ka tu varbūt dusmosies.
— Nē taču.
Abi apklusa. Kad Rajas ļaudis posās uz mājām, Arnis no segas apakšas pastiepa roku un atsveicinājās.
— Nu veseļojies vien un esi labs bērns! — aiziedama piekodināja Rajas saimniece.
Arnim šie vārdi šķita kā naža dūriens.
«Esi labs bērns!» No šī teiciena zēna asais prāts izlobīja pavisam ko citu: kļūsti vesels un vairs nekad nedzer. Bet šis pārmetums jau nebija pēdējais.
9.Ar Jāzepu Totsu bija tā
Ar Jāzepu Totsu bija tā, ka turpmāk viņš drīkstēja palikt skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristī
gam cilvēkam pieklājas.
Totss apsolījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti nosēdēt solā. Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja tuvāk uzzināt par viņa ciešanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis. Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam viņa kaiti esot uzbūris pats vecais — Totsa tēvs, kurš izrakstījis zēna mugurdaļu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā būdams, iespējams, ka Totsa miesa vēl sūrstēja, bet viņa gars bija atspirdzis pilnīgi. Stundās viņš sēdēja mēms kā zivs un zināja labāk arī uzdoto. Par to brīnījās visi. Totsa teicamā uzvedība ilga jau otro dienu un droši vien turpinātos līdz pat viņa nāvei, ja neiejauktos ļaunais liktenis. Bet tas iejaucās un atkal izmuļķoja Totsu.
Kādu rītu, kad pamodās zēni, kas bija pārnakšņojuši skolā, un reizē ar citiem arī sarkanmatis Kīrs, pēdējais uzgāja, ka viņa lepnie zābaki pa nakti manāmi pārvērtušies: tiem vairs nebija klāt nevienas pogas.
Ko darīt? Totss, kurš pirmais piesteidzās notikuma vietā, ieteica zābakus apsiet ar auklu un pagaidām mēģināt iztikt; katrā ziņā nevajagot raudāt un tūlīt skriet sūdzēties. Visaks, brīdi parakņājies pa kabatām, atrada divas alvas apakšbikšu pogas un ieteica vismaz piešūt tās, kamēr iegādās citas. Limasks, linu tirgotāja dēls, izvilka no pagalvja linu sauju un bija gatavs tūlīt savīt auklu, tas ir, ja Kīram tās ievajadzētos.
Rudmatis rūpīgi apsvēra visus trīs priekšlikumus un beidzot nāca pie atzinuma, ka neviens nav pieņemams. Kad cilvēks ir zaudējis visas cerības, tad lai taču kāds, kas zina, pasaka īsti, kā izlīdzēties!
Kīrs mēģināja atvieglot sirdi ar asarām.
Katrs kā varēdams tiecās viņu mierināt, sevišķu centību šajā ziņā izrādīja Totss, tomēr viņa pūlēm nebija panākumu. Ja cietušais no acīm birdinātu pogas, viņam to pietiktu desmit zābaku pāriem, diemžēl viņš birdināja tikai asaras.
Visi sapulcējās ap Ķīru. Viņš sedeja guļamistabā uz gultas, turēja pirkstos zābakus un gaidīja ķesteri, kam drīz vien vajadzēja ierasties uz rīta lūgšanu.
Ķesteris nāca. Sarkanmatainais puika tāpat zeķēs iegāja klasē, asarainām acīm brīdi uzlūkoja ķesteri un raudulīgā balsī teica:
— Pogas ir nost.
— Kādas pogas?
— Zābaku pogas. Vakarā vēl bija klāt, Visaks redzēja, bet šorīt, kad gribēju vilkt kājās, skatos, nav vairs nevienas.
— Ko tas nozīmē?
Bargs skatiens kā paša dieva tēva zibens izšāvās caur zēnu pulciņu.
Kapa klusums.
Neveiklo klusumu pirmais pārtrauca Totss, viņš teica:
— Būs aizvilkušas žurkas, tām varen garšo tādas spožas mantiņas. Mūsmājās reiz aizvilka kapājamo dzelzi, nekur vairs neatradām.
Ķesteris uzlūkoja runātāju.
— Ja jūs to neatradāt, kā jūs zinājāt, ka to aizvilkušas žurkas?
— Kur t' šī citur varēja pazust?
— Kapājamo dzelzi? Žurkas?